Piekrastē sastaptie. Bērni
// Turpinājums no 2. marta numura
Delija ir īpaša meitene. Savos astoņos gados viņa daudzus lēmumus pieņem, balstoties uz savu milzīgo dzīves pieredzi, un katram gadījumam vēl piebilst: “Ticiet man, es zinu, ko runāju.” Labi, ka pirmo reizi to izdzirdot, instinktīvi nepasmaidīju – būtu iegrauzusi pamatīgu robu mūsu pagaidām neilgās draudzības pīrāgā.
Pirms nepilna mēneša, kādas pēcpusdienas pastaigas laikā, meitene piestūrēja mums blakus savu plīvojošām lentēm izrotāto rozā trīsriteni un sveicināja trīs valodās – angļu, krievu un ukraiņu. Jāpiebilst, ka uzrunājot mūs, viņa skatījās uz manu divgadīgo mazmeitiņu, kura tobrīd gana droši manevrēja savu jauno rozā skūteri. “Interešu vai krāsu pievilkšanās,” atbildot sveicienam, nodomāju. Pieminot krāsas, jāpaskaidro, ka abām todien bija balti punktainas gaiši rozā vēja jakas.
-Mani sauc Delija, bet kā tevi? – svešā meitene nepārprotami vērsās pie manas divgadnieces. Katerina, pārņemta ar koncentrēšanos skūtera manevriem, meitenes sveicienu, šķiet, pat nedzirdēja. Atbildēju viņas vietā, pie viena apjautājoties, cik tālu tad atpalikuši Delijas pavadoņi.
-Ticiet man, – meitene visgudri novilka, – lai cik lēnu es brauktu, neviens no viņiem nespētu turēties man blakus. Es zinu, ko runāju.
– Un tu nebaidies tā, viena pati? – centos uzturēt iesākto sarunu.
– No kā man būtu jābaidās? – Delija veltīja man visnopietnāko no saviem nopietnajiem skatieniem.
– No suņiem, no svešiem un sliktiem cilvēkiem, – pārlaidusi skatienu tuvākajam skvēram, centos ieraudzīt vēl kādus kritiskos faktorus.
– No tā, ka var pārplīst velosipēda riepa un es iebrauktu jūrā, – meitene smīnot papildināja manu uzskaitījumu.
Klusējot pamāju ar galvu – viņai taisnība. Vietām attālums no gājēju takas līdz akmeņainajam krastam ir visai niecīgs. Ko gan vēl tādu varētu piebilst?
-Ticiet man, – meitene prātīgi noteica, – cilvēki manā vecumā tik banālās likstās neiekļūst. Es zinu, ko runāju.
Te nu bija īstais laiks noskaidrot svešās meitenes vecumu.
– Divreiz pa četri gadi, – sacēlusi degunu gaisā, viņa visgudri atbildēja.
Drusku samulsu no negaidītās matemātikas, lai gan ar reizrēķinu man grūtību nebija, un izbrīnā saraucu pieri. Meitene, pamanījusi cerēto reakciju, ar paskaidrojumu nekavējās:
– Pirmie četri gadi kopā ar tēvu, otrie četri – bez tēva. Nemainīga vērtība abos posmos – vecmāmiņa, filozofijas zinātņu doktore.
Saprotoši pamāju ar galvu – tagad vismaz radās nojausma, no kurienes astoņgadīgai meitenei tāds pieauguša cilvēka prāts. Gan jau mamma arī savu artavu ieguldījusi.
Pa to laiku Katerinai arī bija apnicis vizināties. Visu uzmanību pievērsusi Delijas krāsainajam velosipēdam, viņa pētīja raibās lentas, smalki pīto grozu un tā saturu. Delija steidza viņai izrādīt nelielo bagāžu.
Meitenes apgalvojumam, ka pavadoņi tālu atpalikuši, īpaši nenoticēju, tāpēc pārlaidu skatienu tuvīnajiem skvēra celiņiem. Tā kā diena bija vējaina, pastaigas iespējas tikai dažus bija izvilinājušas piekrastē. Starp tiem neviens nešķita piederīgs Delijai.
– Hm, izskatās, ka tava mamma ir apmaldījusies, – smaidot minēju.
– Es taču jums teicu – viņa ir tālu atpalikusi, – meitene pieklājīgi paskaidroja. – Viņa zina, ka par mani nav jāuztraucas. Ja tuvosies nepatikšanas, es no tām savlaicīgi aizbēgšu.
Taujāt par šāda rakstura atgadījumiem man nevajadzēja, jo Delija visā nopietnībā steidza uzskaitīt “bīstamu cilvēku” pazīmes: glūnīgs un ļauns skatiens, agresīva izturēšanās, nervozas kustības, pieglaimīga balss… Klausījos viņā un sapratu, ka meitene labi sagatavota visdažādākām riska situācijām, ja vien tās neskar… spēka pārsvaru.
– Es apmeklēju teikvando nodarbības un protu dažādus aizsardzības paņēmienus, – it kā nolasījusi manas šaubas Delija palielījās. – Kad viens puika gribēja aizbraukt manu riteni, es viņam tāāā sadevu!
Palūgusi paturēt velosipēdu, meitene ieņēma pamatstāju, sakoncentrēja skatienu un sarežģītā, asā žestā izvēzēja rokas. Piebildusi, ka tas ir tikai viens no apgūtajiem paņēmieniem, viņa steidza parādīt arī citus. Sapratu, ka pēc šiem paraugdemonstrējumiem ikvienam vajadzētu apzināties, ka Delija spēs sevi aizstāvēt jebkurā situācijā.
Tobrīd nopriecājos, ka dzīve ar mazbērniem mani jau iemācījusi daudzas it kā bērnišķīgas situācijas uztvert ar nopietnību, tāpēc arī šoreiz viegli nācās apvaldīt smaidu, vērojot kārtīgi sasukāto apaļvaidzi tēlojam nopietnu cīkstoni. Komplektā ar balti punktaino rozā jaciņu un akurātās pakāpeniskās bizēs savītajiem matiem tas izskatījās nudien amizanti.
Aizrāvušās ar visa neparastā vērošanu un demonstrēšanu, pat nepamanījām pietuvojamies pārsteidzoši skaistu sievieti. Vienu no tām, kuru foto (pat bez kosmētikas un īpašas frizūras) izdaiļo dārgu žurnālu vākus. Blondu matu ieskauts harmonisks sejas ovāls, lielas zilas acis, jutekliska mute… Tāds apskaužams dabisks skaistums. Klusiņām pasveicinājusi un piestājusi man blakus, viņa ar smaidu lūkojās notiekošajā.
– Redzu, ka jūs jau arī mana meita aizrunājusi, – viņa pieliekusies čukstēja. – Tāda nu man viņa ir – pārlieku attīstīta un patstāvīga. Un viņai ļoti patīk bērni. Jebkāda vecuma. Nevienam nepaies garām.
-Nav jau slikti, – atbildēju, – mammai sirds mierīgāka. Vienīgi skolā var būt garlaicīgi,,,
Tikmēr Delija, pamanījusi mammas klātbūtni un nevaļīgi pamājusi ar roku, pārslēdzās uz piruešu un kūleņu demonstrēšanu Katerinai. Sapratu, ka droši varu pievērsties jaunajai paziņai.
– Vitālija, – jaunā sieviete stādījās priekšā. – Tas ir Ukrainā ļoti populārs vārds. Ja vien mūsu dzimtā jau izsenis nebūtu pieņemts bērnam dot divus vārdus, kur vienu izvēlas māte, otru tēvs, man pilnīgi pietiktu ar šo – tēva doto viņa brāļa vārdu. Tomēr mamma negribēja atteikties no savējā, un tāpēc daži mani sauc par Demetru. Līdzīgi arī Delijai otrais vārds ir Ivana – tēva dotais viņa māsas vārds. Daudziem tas šķiet lieki, tomēr man patīk, ka ir izvēle, īpaši bērnam pieaugot. Delija jau visiem ir paziņojusi, ka nevēlas, lai viņu sauc par Ivanu. Pieļauju, ka tas ir protests pret tēva rīcību.
Nesteidzos Vitālijai kaut ko jautāt, jo uzreiz nojaušu – uz stāstīšanu viņa nav jāmudina. Drīz vien noskaidrojas, ka viņai nav tuvu trīsdesmit, kā es biju iedomājusies, bet jau četrdesmit divi gadi, un pusi no sava mūža viņa pavadījusi Lielbritānijā. Studējusi, strādājusi, apprecējusies. Sešus gadus abi ar vīru centušies pielāgoties viens otram, bet – neveiksmīgi. Būdams prestižas iestādes vadītājs, viņš reti kad bijis mājās, un ar Vitāliju kopā izgājis vien uz dažādiem prezentācijas pasākumiem un banketiem. Statusa apliecināšanai, tā teikt, ir vērts citiem izrādīt savu neparasti daiļo sievu. Iespējams, tas arī bijis galvenais iemesls, kāpēc vīrs viņu bildinājis, jo, kad Vitālija palikusi stāvoklī, gaidīto sajūsmu par bērnu viņa tā arī neesot sagaidījusi, vien ieteikumu, ka prezentācijas pasākumus viņai turpmāk nebūtu vēlams apmeklēt. Pēc pāris dienām, laikam jau izanalizējis situācijas plusus un mīnusus, vīrs aizliedzis viņai vispār iet uz darbu un kompensācijā uzdāvinājis bankas karti ar paprāvu summu visam nepieciešamajam. Tā vienkārši – izolējis un nolicis pie vietas.
Tiesa, Vitālija par to ilgi neesot skumusi. Jaunā situācija radījusi augsni daudziem patīkamiem notikumiem. Vispirms jau, protams, pati bērna gaidīšana ar ārstu apmeklējumiem un mājas pārkārtošanu. Turklāt, lai atvieglotu sievai mājas dzīvi, vīrs atļāvis palīgā aicināt māti, kura, pametusi savu akadēmiķes karjeru, pārcēlusies uz dzīvi znota apmaksātos apartamentos netālu no meitas un gaidāmā mazbērna. Tā kā bankas karte regulāri tikusi papildināta, Vitālija laiski baudījusi bērna gaidīšanas laiku.
Pēc Delijas piedzimšanas vīrs mājās parādījies vēl retāk – nespējot klausīties zīdaiņa čīkstēšanā, nevarot izgulēties. Vitālija izlikusies neredzam tīmeklī ievietotos fotouzņēmumus no dažādu augsta līmeņa personu saietiem, kur vīram blakus zīmējusies cita skaistule. Tāpat izlikusies neredzam viņa prombūtni vairākas dienas pēc kārtas. Tā tas turpinājies līdz pat Delijas gada jubilejai.
Tad it kā sašūpojušās vīra karjeras kāpnes, un viņš izlēmis meitai sarīkot plaši apmeklētus dārza svētkus. Starp uzaicinātajiem viesiem gan maz bijis ģimeņu ar bērniem, toties bijuši nozīmīgi pārrobežu sadarbības partneri, apsviedīga pasākuma organizētāja, klauni un slavena deju grupa, un Vitālija atkal drīkstējusi stāvēt blakus vīram. Tas bijis tāds kā pagrieziena punkts viņu attiecībās, un šķitis – viss vēl var būt kā senāk. Vitālija atsākusi strādāt, Delija dienas pavadījusi pie vecmāmiņas, vakarus – kopā ar vecākiem. Tēvu, šķiet, ieinteresējusi meitas attīstība un pāris gadus viņš tai veltījis pietiekoši daudz uzmanības. Tad vīrs noslēdzis līgumu ar kaut kādu amerikāņu firmu, kuru vadījusi ekstravaganta sieviete – vamps, un sākušies bezgalīgi un ilgstoši komandējumi. Vitālija pieprasījusi šķiršanos, un vīrs neiebildis. Apsolījis materiāli nodrošināt meitas nākotni, viņš vieglu roku visām trim sievietēm pamājis ardievas.
Pārcēlušās no Londonas krietni patālu uz Ziemeļiem, uz Liverpūli, viņas nodzīvojušas Anglijā vēl četrus gadus. Tur Vitālija iepazinusies ar Tatjanu, kuras vīrs bijis Grieķijas kuģa kohs. Tieši viņu sajūsmas pilnie stāsti ieinteresējuši Vitāliju aplūkot Kipru. Pirms gada pavasarī atbraukusi izlūkot situāciju, viņa pieņēmusi lēmumu pamest allaž drēgno Liverpūli un apmesties Pafosā. Delija piekritusi ar prieku, jo jaunā dzīve solījusi daudz saules un jūras. Pagaidām gan viņas šeit esot divatā, bet līdz ko atjaunošoties aviosatiksme, šurp lidošot arī Vitālijas mamma. Pašlaik viņa savedot kārtība Ukrainā pamesto māju, kurai atradusi apsaimniekotāju.
Kaut arī Vitālijai nav Eiropas pases, viņa cer, ka reiz izdosies šeit iekārtoties pavisam oficiāli. Pagaidām viņa ir atradusi darbu privātajā krievu bērnudārzā un māca tur angļu valodu. Delija ir sākusi apmeklēt krievu skolu, kas faktiski izmaksā krietni vairāk, nekā Vitālija saņem par nostrādātajām darba stundām. Viņa apzinās, ka bijušā vīra iespējas piešķirt meitai uzturlīdzekļus kādreiz var beigties, tāpēc jādzīvo taupīgi, tomēr arī šajā jomā viņai ir cerība, ka liktenis būs labvēlīgs. Ieminos, ka viņas situācijā ērtākais un ātrākais risinājums būtu iemīlēt un apprecēt Eiropas pilsoni, vēlams vietējo, jo apgūt grieķu valodu un nokārtot eksāmenu pilsonībai nebūs tik vienkārši. Vitālija atsmej, ka vīrieši kādu laiku viņai būšot pēdējais plāna punkts, bet Delija prātīgi piebilst:
– Ticiet man, valodu apgūt nav nemaz tik grūti. Galvenais, lai ir spēcīga motivācija. Es zinu, ko runāju.
Esam tikušās vēl vairākas reizes, un Delija patiešām jauki prot spēlēties ar Katerinu. Vitālija ļoti lēnām mācās grieķu valodu, bet viņas stāstos es jau dzirdu jokus par apkārtējiem vīriešiem.
– Ticiet man, – mūsu sarunā jau atkal iejaucas Delija. – Manu mammu reiz noskatīs angļu miljonārs, un tad viņai vairs nevajadzēs lauzīt galvu par grieķu vārdiem. Es zinu, ko runāju.
Kategorijas
- Afiša
- Sporta pasākums
- Izstāde
- Koncerts
- Balle
- Teātris
- Pasākums
- Baznīcā
- Meistarklase
- Kino
- Izlaidums
- Jauniešiem
- Senioriem
- Bibliotēkā
- Bērniem
- Tirdziņš
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Palīdzēsim ķepaiņiem!
- Mēs pamanījām!
- Citas ziņas
- Atbildam lasītājiem
- Reklāmraksti
- Veselība
- Kultūra un izklaide
- Dzīvespriekam
- Konkursi
- Horoskopi
- Sports
- Cope un medības
- Vietējās ziņas
- Kriminālziņas
- VĒLĒŠANAS 2017
- SAEIMAS vēlēšanas
- Pašvaldību vēlēšanas
- Vārds deputāta kandidātam!
- Latvijas ziņas
- Noderīgi
- Interesanti
- Eiropas Savienībā
- Laika ziņas
- Skolēnu, jauniešu aktivitātes
- Statiskas lapas
- Ceļojumi
- Ēdamprieki
- Projekti
- Projekts "Riska bērni"
- Projekts "Saimnieko gudri"
- Projekts "Kam ticēt?"
- Projekts "Medijs vai mediju izstrādājums?"
- Projekts "Paver plašāk logu no senatnes"
- Projekts "Mediju kritika"
- Projekts "10 gadi Gulbenes novadā - vai veiksmes stāsts?"
- Projekts "Rūpēsimies par vidi!"
- Projekts "Mediju projekts"
- Projekts "Vide"