Novadnieki stāsta par pandēmijas gadā pieredzēto ārzemēs

2021. gada 12. marts 00:00

1308

Novadnieki stāsta par pandēmijas gadā pieredzēto ārzemēs

Tiešsaistes pieredzes vakarā, ko organizēja biedrība “Dēms” un vadīja Anita Birzniece, savā “kovidlaika” pieredzē dalījās trīs gulbenieši, kas šobrīd jau ilgstoši dzīvo ārpus Latvijas. Arī “Dzirkstele” ar interesi klausījās šos stāstus, un piedāvā jums ielūkoties, ko tieši pēdējā gada laikā ir piedzīvojuši Zintis Borodkins Īrijā, Linda Lūse Austrijā un Linda Riņķe Spānijā. Viņus vieno atrašanās tālu prom no savām mājām Gulbenē, pašnodarbināto statuss mītnes zemē un, protams, ilgas pēc Latvijas. Sarunas biedri uzsver, ka dalās tikai savos personīgajos novērojumos, kas var nebūt precīzi, lai pilnībā atainotu esošo situāciju šajās trīs valstīs.

Īrijā pabalsti pat ļoti labi

Zintis Borodkins: “Man Īrijā bija savs bizness celtniecībā un strādāju kā pašnodarbinātais. Kad iestājās “kovidlaiks”, strādāt vairāk nedrīkstēju, jo tika apturēts viss – celtniecība, tūrisms, kultūra, būvniecība. Izskatās, ka līdz Lieldienām noteikti vēl viss būs ciet. Šogad valsts budžets ir 60 miljardi, kas ir daudz lielāks par standarta Īrijas valsts budžetu. Pieaugumu veido aizņēmumi, lai varētu nodrošināt izmaksas un pabalstus Covid krīzes mazināšanai. 17 miljardi no budžeta paredzēti tieši Covid sekām un “Brexit” procesiem. Pabalsti mums ir labi, ja piemēram, es saņēmu 350 eiro nedēļā pirms tam, tad arī pabalstos man izmaksā tieši tikpat lielu summu. Īrijā bezdarba līmenis ir augsts – 25 %. Pērn bija arī subsidētās algas, bet atšķirība starp tiem, kas jau bija bezdarbnieki, bija tik maza, ka daudzi aizgāja no darba, lai saņemtu bezdarbnieka pabalstus.”
Linda Riņķe: “Spānija visiem asociējas ar tūrismu, tagad, kad viss ir apstājies, ļoti daudziem ir grūti. Tikai tagad, gadu vēlāk, valdība ir pieņēmusi lēmumu sniegt lielākus atbalstus uzņēmējiem un kultūrai. Mazie atbalsti ir gan bijuši, piemēram, dīkstāves pabalsti, bet daudzi tiem nekvalificējās, un daudzi uzņēmēji beidza darbību. Spānijā noteikti nav tik patīkami kā Īrijā. Man kā pašnodarbinātajai nav bijusi nekāda palīdzība, jo neietilpu nevienā no atbalstu kritērijiem. Uz atbalstu varēja pretendēt tad, ja tev ir nācies bankrotēt un varēji pierādīt, ka tieši Covid dēļ. Esmu māksliniece. Atceros, kad martā ieslēdza mums absolūto mājsēdi, tad strādāju pat 16 stundas dienā. Tomēr šobrīd ir neskaitāmi daudz atcelto projektu, un esmu bez ienākumiem. Labi, ka mums ar vīru ir iekrājumi.”
Linda Lūse: “Arī es biju pašnodarbinātā, strādāju kā radošo nodarbību vadītāja. Tieši pirms gada pazaudēju savu darbu un arī ieņēmumus. Atbalsta sistēma Austrijā ir diezgan liela, bet tev ir jāiekļaujas noteiktajos kritērijos. Es šajā rāmī neiekļuvu, jo paralēli studēju, un studenti atbalstu nesaņēma. Četrus mēnešus es vispār biju bez ienākumiem. Tajā laikā pārdomāju savu dzīvi. Austrijā pabalsti ir dāsni tiem, kas pirms tam labi pelnījuši un labi maksājuši nodokļus. Pērn mums sākās tā saucamā “īsā darba laika” sistēma, kad varēja strādāt pat 10% no darba laika, bet saņemt 90% algu. Tas tika darīts, lai nebūtu jāatlaiž cilvēki.”
Gaidi kafiju, nopērc uzvalku
Linda R.: “Spānijā ir komandantsstunda, bet ierobežojumi ir atkarīgi no tā, kurā pašvaldībā tu dzīvo. Novadi ir kaut kas līdzīgs, kā Latvijā Vidzeme vai Latgale. Skatoties pēc saslimstības skaita, katra novada vadība lemj, kas un kā būs. Šobrīd varam pārvietoties pa novadu, līdz tam mēs nevarējām izbraukt ārā pat no sava ciema. Daudzviet ir ciemi, kas vēl ir ciet. Tiem, kas tik ļoti pretojas masku lietošanai, saku, ka mēs jau gadu šādi dzīvojam ar maskām. Mums vēl aizvien ir arī komandantstundas no 22.00 vakarā līdz 6.00. Bet četrus mēnešus mēs nedrīkstējām iet tālāk par 100 metriem no mājas.”
Zintis: “Īrijā viss ir ciet, izņemot pārtikas un pirmās nepieciešamības preču veikalus. Nupat uz skolu drīkst iet tikai 1. un 12. klase. Mums nav komandantstunda kā Spānijā, bet nevaram doties tālāk par pieciem kilometriem no mājas. Latvieši gan atrod visādus veidus, kā tikt tālāk, piemēram, braucam palīgā fermeriem lopus ap-kopt, to šeit drīkst darīt. Bet policija vispār ir nogurusi, skatās uz visu jau “caur pirkstiem”. Drēbju veikali ir ciet, bet ir kāds piemērs, ko šeit izdomāja. Netālu ir viens drēbju veikals, aiz viņa ir maza palīgtelpa blakus, un tur saimnieki atvēra kafejnīcu kafijas līdzņemšanai. Kamēr gaidi kafiju, vari uzvalku vai kreklu paņemt. Vispār tagad pārtikas veikalos var arī apģērbus atrast. Lai arī uz apģērbiem ir aizliedzošās lentas, vari paprasīt, un tev atnesīs un tad pārdos. Uzplaukumu piedzīvo internetveikalu piegādātāji, pat ņemot palīgā strādniekus.”
Linda L: “Mums saslimstības cipari šobrīd Austrijā atkal palielinās. Šobrīd gan jau ceturto nedēļu vaļā ir skolas, bērni tiek dalīti divās grupās. Mācās pa divām dienām klātienē un tad piektdienās ir tiešsaistes. Reizē ar skolām atvērās muzeji, bet kultūras pasākumi vēl nenotiek. Kustībā gan mums nav ierobežojumi.”
Dot potes drīkstēja pat zobārsti
Linda R.: “Spānijā vakcinācijas process ir sadalīts trijās fāzēs. Pirmajai vajadzētu jau noslēgties, tajā tika potēti mediķi un citi pirmās frontes varoņi, kā arī seniori pansionātos. Daudzos novados jau uzsākta otrā fāze. Trešā fāze plānota gada nogalē, kad vakcīnas jau varēs saņemt visi iedzīvotāji, kuri nebija pirmo fāžu grupās. Mums rindu uz vakcīnām nav, esam visi vienotā plānā, jo pastāv bezmaksas medicīniskā aprūpes sistēma. Protams, arī pie mums ir skandāli, piemēram, par to, ka ātrāk tikuši sapotēti kādi pašvaldību darbinieki. Vakcīnu piegādes notiek katru nedēļu, galvenokārt mums ir “Pfizer” vakcīnas. Mums neļaus izvēlēties, kādu vakcīnu, mēs pat nezināsim, kādu esam saņēmuši, bet cilvēki ir gatavi. Janvārī savu piekrišanu vakcinēties kaut tūlīt deva turpat 79 % iedzīvotāju, jo gandrīz visiem ģimenēs ir vismaz viens, kas ir nomiris. Cilvēki ļoti grib, lai šis viss beigtos ātrāk. Trešais vilnis mums, protams, ir tāpēc, ka Spānijā Ziemassvētkos visiem bija jābrauc pie kāda ciemos. Spāņi raud, ja nedēļu nav satikuši savējos, tāpēc ierobežojumus pārdzīvo ļoti smagi. Tomēr mums tagad maskas uzlikt ir tas pats, kas izvēlēties kurpes. Ja sākumā bija pretestība, tad tagad katrs atrod vienkārši masku, kas labāk piestāv.”
Zintis: “Īrijā ir 4,9 miljoni iedzīvotāju. 3. martā pirmo vakcīnu jau bija saņēmuši 300 000, bet otro – 140 000. Kopumā 5% ir jau vakcinējušies. No aprīļa līdz jūlijam katru mēnesi plāno savakcinēt vienu miljonu. Ticu, ka arī es beigās saņemšu vakcīnu. Lai gan es negribētu ne “Pfizer”, ne “Astra Zeneca” vakcīnas, tomēr saprotu, ka bez tām es taču nevarēšu pat uz Latviju aizbraukt. Mums potēt cilvēkus bija atļauts pat zobārstiem. Viņi piekrita, jo viņiem arī maksāja par to naudu.”
Linda L.: “Arī mums Austrijā vakcīnu neļaus izvēlēties, zinu, ka senioriem tiks dota “Pfizer”. Austrijā no turpat 9 miljoniem iedzīvotāju pirmās vakcīnas saņēmuši ir 400 000, galvenokārt ārsti un veco ļaužu namu iemītnieki. Vienu brīdi mums varēja potēm pieteikties caur internetu, tomēr tā sistēma nobruka. Līdz aprīlim sola sapotēt arī visus skolotājus. Ļoti ceru, ka arī es tikšu kādā no posmiem pie savas potes. Jo vairāk apkārt cilvēki nomirst, jo vairāk sabiedrība tomēr piekrīt vakcīnām. Arī mums domāšana izmainās tad, kad ģimenē kāds saslimst vai diemžēl nomirst.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Novadnieki stāsta par pandēmijas gadā pieredzēto ārzemēs

Kategorijas