Vislabākās zāles – skatuve

2021. gada 12. marts 00:00

Laikā, kad pierimusi koncertdarbība, iemīļotais dziedātājs un dziesmu autors Dainis Dobelnieks izdevis soloalbumu “Kur zuda tas laiks”. Viņa profesionālā mūziķa gaitas uz skatuves nu jau mērāmas 50 gadu garumā, bet visilgāk – 40 gadi – no tiem pavadīti kopā ar leģendāro kvartetu “Eolika”.

D. Dobelnieks dzimis un audzis Alūksnē. Tēvs spēlēja trombonu vietējā pūtēju un estrādes orķestrī, bet mamma 30 gadus dziedāja Alūksnes VEF 14. ceha sieviešu vokālajā ansamblī. Jaunā puiša dzīves ceļš vispirms aizveda uz Cēsu mūzikas skolu, no kuras viņš, laimīgas sagadīšanās dēļ, nonāca toreizējā Filharmonijā un kļuva par vienu no ansambļa “Eolika” četriem solistiem.

Otrais soloalbums
1999. gadā D. Dobelnieks izdeva savu pirmo soloalbumu “Veltījums”, ko viņš veltīja savam dēlam Elvijam. Albums, kā vērtē viņš pats, sabiedrībā neiedzīvojās. Tagad, kad koncertdzīvē valda klusums un Daiņa ikdiena rit diezgan garlaicīgi, pie klavierēm viņš piesēžas diezgan bieži. Ir daudz laika pārdomām, krājas dziesmas. Arī “Eolika” pērn svinēja 40 gadu jubileju. “Tik tāls ir 1981. gads, kad pirmo reizi manā izpildījumā izskanēja dziesma “Tu laimīgi smējies sapnī”. Tā neviļus paskrējis zināms muzikālās dzīves posms. Un šo pārdomu rezultātā radies nosaukums jaunajam soloalbumam. Taču dziesmu rakstīšana, krāšana ir viens, bet, lai izdotu albumu un to tiražētu, nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi. Mani atbalstīja viens no Alūksnes patriotiem, mūzikas mīlis un mans labs draugs Ivars Sormulis, tādēļ šo ieceri varēju realizēt, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs,” atklāj D. Dobelnieks.

Veltījums Alūksnei
Albumā ietvertas 14 dziesmas. “Tu laimīgi smējies sapnī” ir tituldziesma, bet tai seko citas, gan Borisa Rezņika, gan paša Daiņa sacerētās. “Dziesmas parasti top, kad ir kāds notikums, par ko to uzrakstīt. Prātā rodas melodija, bet reizēm to radu jau konkrētai dzejai, arī paša sacerētiem vārdiem. Pirms daudziem gadiem biju uzrakstījis dzejoli par Alūksni, par tās romantisko skaistumu, dabu, ezeru, leģendām. Tā, nolikta plauktā, stāvēja ilgi. Mana māmuļa, kad vēl bija dzīva, man bieži lūdza sakomponēt dziesmu Alūksnei, un esmu to izdarījis. Pirmo reizi to nodziedāju Alūksnes jaunā Kultūras centra atklāšanā, kad sajutu, ka tā iepatikās arī publikai. Vēlāk man palūdza notis šai dziesmai, lai to varētu dziedāt arī kori. Līdz ar to rodas doma, ka vajadzētu šai dziesmai nofilmēt video klipu, kas kļūtu par Alūksnes pilsētas reklāmu,” saka Dainis. Viņš arī atklāj, ka katra dziesma no repertuāra, ko viņš izpilda, vienmēr asociējas ar kādu notikumu vai vietu. “Lai kur un kad to dziedātu, man acu priekšā vienmēr ir viena un tā pati aina un vieta. Ļoti daudzas dziesmas saistās tieši ar Alūksni, ezeru, pilsētu un tās cilvēkiem,” saka
D. Dobelnieks.

Spilgtākie mirkļi
D. Dobelnieka profesionālais dzīves gājums mērāms vairākos desmitos gadu. Tas saistās ar skatuvi, koncertiem, lieliem festivāliem. Kad viņš strādāja Filharmonijā, “Eolikai” ik gadu bija jānodod jauna koncertprogramma, dziesmu bija daudz. Šķitīs neticami, bet koncerti tolaik notika pa 30 mēnesī un 300 gadā – koncertturnejās pa diviem, vienam dienā, tad pārbrauciens, un tā regulāri.
“Spilgti atmiņā palikusi dalība Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā, kur 1985. gadā “Eolika” bija vienīgais estrādes kolektīvs, kas pārstāvēja Latviju. Mūsu grupa Gorkija parkā uz milzīgas skatuves festivālu noslēdza. Parks bija pārpildīts ar aptuveni 50 tūkstošiem dažādu tautību jauniešu. Pēc pēdējām dziesmām “Zemeņu lauks” un “Pasaule, pasaulīt” viss lielais pūlis aplaudēja un kliedza: “E-o-l-i-k-a!, E-o-l-i-k-a!”, “Mir, družba, festivalj” (miers, draudzība festivāls – no krievu val.) Tas bija līdz asarām aizkustinošs iespaids, kas neizdzēšamā atmiņā palicis vēl šodien...” atceras mākslinieks.
Neaizmirstams ir arī ceļojums uz Vjetnamu, kur dziedāts okeāna krastā, atsevišķs garš un emocionāls ir stāsts par koncertturneju Afganistānā 1985. gadā, kur tolaik notika karadarbība.

Arī kuriozi
Koncerttūrēs, kurās pavadītas nedēļas un mēneši no vietas, bijuši arī dažādi kuriozi. Pēdējais tūres koncerts vienmēr bija “zaļais”, kad mākslinieki drīkstēja būt brīvāki – dažādāk pārģērbties, uz skatuves plēst jociņus, lai koncerts būtu vieglāks, jautrāks pašiem. “Atceros atgadījumu reiz Rumānijā. Tur zem skatuves bija tikai viena grimmētava mums visiem. Tūlīt, tūlīt jāiet uz skatuves, bet es centos paspēt vēl ieskriet tualetē. Visi jau aizgājuši un Olga Rajecka kā pēdējā aizslēdz visas durvis, arī tualetes, un aiziet uz skatuves. Es tur, iekšā, dzirdu, ka koncerts sākas, spēlē ievadu dziesmai “Tu laimīgi smējies sapnī”, kas jādzied tieši man. Raustu durvis un ārā netieku... Būdams sportisks Alūksnes puisis, ar plecu izsitu durvis un, lai ātrāk nonāktu uz skatuves, izdomāju tur tikt caur orķestra bedri. Tā es putekļains, rāpjoties uz timpāniem, līdu caur orķestra bedri, lai nokļūtu uz skatuves pie mikrofona. Taču publika domāja, ka tā tas bija iecerēts, un mani sagaidīja ar skaļiem aplausiem, bet ansambļa dalībnieki neizpratnē platām acīm mani vēroja...”

Vislabākās zāles
Mākslinieks atzīst, ka tagad, ja būtu iespēja sākt visu no gala, dzīvē neko nemainītu. “Cilvēks, kurš sapņojis kļūt par mūziķi, iet uz skatuves dziedāt, kā to darīja mani vecāki, to ir piepildījis. Ja visu mūžu vari darīt to, kas patīk, un par to vēl maksā naudu, varu teikt, ka neesmu nemaz strādājis. Manam darbam, priekam un laimei traucēja vienīgi problēmas ar veselību. Taču esmu laimīgs, jo man bija iespēja dziedāt Filharmonijā, būt uz vienas skatuves ar Raimondu Paulu un citiem izciliem māksliniekiem. Ar veselību pašlaik nosacīti man viss ir kārtībā, taču vislabāk dziedē skatuve. Pandēmijas dēļ nezinām, kad atkal varēsim uzstāties publikai, un tas mani iekšēji kauj nost. Kad esi uz skatuves un redzi, ka zāles ir pilnas, cilvēki nākuši skatīties un klausīties tevi, rodas možs gars, atbildības sajūta, ka jādara un jārāda vislabākais, ko vari. Jāuztur sevi formā tā, lai publika necieš no tā, ka man varbūt kaut kas nav kārtībā.”

Sievietēm svarīga loma
D. Dobelnieka dzīvē svarīgu lomu ieņēmušas sievietes. Viena no viņām ir māte, kura dēlam līdzi iedevusi gan muzikālo ceļa maizi, gan citas dzīves sapratnes. “Ļoti mīlēju savu māmuļu, kura nodzīvoja līdz 90 gadu vecumam un bija dzīvesgudrs cilvēks. Pēdējos sešus dzīves gadus, kad viņa jau gulēja uz gultas, diezgan bieži braucu uz Alūksni, bet katru dienu daudz runājām pa tālruni.”
Savu sievu Ingu Dainis satika kādā dīvainā gadījumā Maskavā, jau pieminētajā Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā, kur viņa dejoja deju kolektīvā “Vektors”. “Kopā esam no 1985. gada, lai gan gredzenus mijām 1993. gadā. Par to tikai varu pateikties Dievam, jo laikā, kad man sākās veselības problēmas un domāju, ka mana skaistā dzīve nu ir beigusies, “Eolika” un Inga bija tie, kas mani atbalstīja, jo tajā laikā biju salūzis diezgan stipri. Tagad esmu sapratis, ka arī šādi var baudīt dzīvi, iet uz skatuves un sniegt prieku citiem,” atceras mākslinieks.
Viņš nevar nepieminēt arī savas skatuves kolēģes Olgu Rajecku un Ilonu Stepanovu, ar kurām kopā būts daudzus gadus un saikni uztur joprojām. “Tādēļ gaidāmajā Sieviešu dienā sveicu visas tuvās, mīļās, man zināmās sievietes, mūsu daiļā dzimuma pārstāves!” saka D. Dobelnieks.

Mēdz relaksēties
D. Dobelnieka vecāki viņsaulē aizgāja 2015. gadā, Alūksnē palikuši vien draugi un radi. “Uz dzimto pilsētu tagad braucu retāk, bet brīžos, kad man nepieciešama relaksācija, noteikti izvēlos doties uz Alūksni. Izstaigāju bērnības un jaunības vietas, satieku mīļus cilvēkus, ar kuriem iegrimstam kopīgās atmiņās, kas dod atkal jaunus iespaidus un spēku dzīvot tālāk,” viņš saka.
Soloalbums “Kur zuda tas laiks” drīzumā būs nopērkams arī tirdzniecības vietās Alūksnē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vislabākās zāles – skatuve

Kategorijas