Miera osta

2021. gada 16. marts 00:00

Vēl pirms desmit gadiem Violeta par savām mājām sauca vectēva celtu, koka dēļiem apšūtu, divstāvu ēku kādā Ukrainas pierobežas ciematiņā. Ja skatītos kartē, liktos – tāda nomale vien tur ir, ar labi ja divdesmit apdzīvotām sētām, pāris trīsstāvu jaunceltnēm un tautas namu ciemata centrā, tomēr par klusu un pamestu to miestu nu nekādi nevarēja saukt. Violetas tēvs pirms gadiem trīsdesmit bija iemanījies lielas maģistrāles malā uzcelt veikaliņu, kur piestāt garāmbraucējiem, laika gaitā to pārbūvējis un paplašinājis līdz bāra apmēriem, vēlāk pārvērtis par pieklājīgu krodziņu, ko daži pastāvīgie apmeklētāji iesaukuši par “tālbraucēju miera ostu”. Miera gan tur bijis maz, jo krodziņā ik pa laikam drūzmējušies visvisādi cilvēki. Saprotams, ka šāda drūzmēšanās neiztikusi bez brāļošanās ar vietējiem, kas nereti turpinājusies pie bagātīgi klāta galda un visai bieži beigusies ar skaļām drāmām.
Kādā no šādām viesībām tēvs noskatījis māti – skaistu un apsviedīgu sievieti, ko jau pēc mēnesi ilgas pazīšanās bildinājis un apprecējis. Kopīgiem spēkiem, piesaistot arī jauniegūto radu saimi, kapitāli izremontējuši dzīvojamo māju, iegādājušies labu mašīnu veikala vajadzībām, jaunas mēbeles bāram. Sapņojuši par jaunu un modernu kafejnīcu. Vairākus gadus dzīve burtiski mutuļojusi un neapšaubāmi vedusi kalnā.
Kaut kad starp pirmās un otrās meitas piedzimšanu kāds izslāpis garāmbraucējs ielauzies veikala noliktavā, bet neko daudz nepaspējis aiznest – vien vakariņu tiesu un pilnas azotes pudeļu. Vēlīni garāmbraucēji bija saskatījuši ko aizdomīgu un zvanījuši tēvam. Tas paķēris medību bisi un meties aizstāvēt īpašumu. Pēc tās nakts tēvs uzņēmies arī sarga pienākumus, kā dēļ nakšņošanu mājās tikpat kā aizmirsis.
Sākumā viņš naktis pavadījis veikala noliktavā, vēlāk ērtajai “miera ostai” pietauvojis vienu guļamvagoniņu savām vajadzībām, un visai drīz tam blakus novietojis vēl divus – tālbraucēju atpūtas brīžiem, par ko saņēmis ne mazums atzinīgu vārdu. Iespēja uzkavēties krodziņā un kādas stundas netraucēti atpūsties interesējusi daudzus, tāpēc nācies domāt par ērtībām un darba spēku. Māte sapratusi, ka tikpat kā vairs neatliek laika abām meitām un mājas solim. Nācies pieņemt darbā pavāri, apkopēju un sargu, tomēr tēvs joprojām uzskatījis par nepieciešamu uzturēties savā guļamvagonā. Tikai vēlāk mātes ausis sasniegusi ziņa, ka jaunās pavāres meitai esot ceļmalas kroga īpašnieka sejas panti…
Diemžēl, šāda veida ziņas par Violetas iespējamajām radiniecēm izskanējušas ik pa laikam, un, kā sprieda vairums mēlnešu – gan jau ne bez pamata. Māte gan izlikusies tos spriedelējumus nedzirdam un tikai atsmējusi – vai tad viņas vīrs šajā miestā vienīgais vīrišķis ar platiem vaigu kauliem, augstu pieri un tumšiem lokainiem matiem, nerunājot nemaz par neskaitāmajiem caurbraucējiem? Tomēr Violeta reiz saklausījusi, ka naktī, domādama abas meitenes guļam, māte savā istabā lūdz Dievu, lai tas apskaidro tēva apskurbušo prātu... Diemžēl, vai nu Tas Kungs pats saldi dusējis, vai citas lūgšanas bijušas nopietnākas, tēvs arvien vairāk attālinājies no ģimenes. Pamatojums no viņa puses bijis gluži loģisks: pieņemtie darbinieki esot sagadījušies tik neizlēmīgi, ka bez viņa klātbūtnes visu salaidīšot grīstē. Veikalniece baidoties no bandītiem, pavāre nesaprototies ar oficianti, sargs ar pagali protot rīkoties labāk nekā ar gāzes pistoli.
Violeta bija beigusi desmito klasi, kad tēva attieksmē kaut kas izmainījies un viņš vecākajai meitai piedāvājis darbu bārā, turklāt par pieklājīgu atalgojumu. Meitene ar prieku piekritusi, jo – kuram gan naudu nevajag? Turklāt viņa jau sen, vakaros regulāri palīdzot mātei, bija iepazinusi visas šī darba nianses, sākot no trauku novākšanas līdz pat kokteiļu jaukšanai un pusdienu pasniegšanai.
Sākumā Violetai patiešām tur viss paticis – gan jautrā noskaņa ar vieglprātīgo paflirtēšanu, kroga skaņām un smaržām; gan darba ritms un tēva tuvums, kura tik ilgi bija trūcis; gan nedēļas beigās saņemtais naudas žūksnītis. Tomēr, kad to visu nācies apvienot ar mācībām, jo māte kategoriski pastāvējusi uz sekmīgu skolas beigšanu, daudz kas sācis kaitināt. Visvairāk jau, protams, tas, ka ierasto atzinību vietā skolā arvien biežāk tikuši izteikti rājieni... Lai nu kā, diplomu par iegūtu vidējo izglītību viņa tomēr saņēmusi.
Tēvs pa to laiku blakus krogam bija uzcēlis vienstāvu hosteli ar desmit istabām, dušām un nelielu virtuvi, aizvācis sen laika zoba saēstos guļamvagonus, sakopis tuvāko apkārtni, kā arī kroga telpas paplašinājis ar skaistu terasi. Pieņēmis darbā vēl pāris palīgus, apkalpošanā iesaistījis sievu un abas daiļavas meitas, viņš sajuties kā varens biznesmenis, kuram nauda bankas kontos vairojas pati no sevis. Ilgi nebijis jāgaida, kad tēvs, it kā apskurbis no straujā ienākumu kāpuma, zaudējis modrību un kontroli un atslābinājis peļņas dzinuli. Laikam jau ticējis, ka laika gaitā iedarbinātie zobrati nezaudēs sakabi arī viņam blakus nestāvot un visu nekontrolējot. Tā vietā arvien biežāk sācis uzsaukt tostus laika gaitā iegūtajiem draugiem tālbraucējiem…
Māte gan vēl visiem spēkiem centusies kontrolēt veikala, virtuves un hosteļa apkopes darbus, bet bijis acīm redzams, ka viņa viena ar to netiek galā. Violeta pilnībā iejūgusies kafejnīcas bāra ikdienā, bet divus gadus jaunākā māsa Fiona, kas reižu reizēm palīdzējusi darbos, arvien biežāk nozudusi hostelī un reti kad nakšņojusi mājās. Neviens gan viņai pakaļ gar stūri neskatījies un blakus nestāvējis, tomēr tāpat bijis skaidrs, ar ko meitene tur nodarbojas.
Kā parasti ciema ļaudīm par notiekošo bijis savs viedoklis, un viņi neticējuši, ka Violeta ir no cita koka tēsta – gan jau viņa arī, tāpat kā māsa, pa gultām mīcoties. Ne velti abas ar auto braukājot un jaunās drēbēs staigājot… Violetai šīs runas nemaz nepatikušas, lai gan arī viņa ne reizi vien tikusi aicināta uz hosteļa istabiņu. Kāpēc viņa atteikusies? Varbūt aicinātāji nebijuši īstie, varbūt viņa vēl nenobriedusi ģimenes biznesa labā ziedot savu nevainību, bet varbūt vienkārši vēl arvien ticējusi jaunības sapņiem par to vienīgo un brīnumaino mīlestību.
Kādā dienā pie kafejnīcas uz atpūtas brīdi piestājuši lietuviešu tālbraucēji un, pārsteigti no smalkās apkalpošanas, izlēmuši tur arī pārlaist nakti. Donats bijis pirmais puisis, par kuru domājot, Violetas sirds iepukstējusies straujāk. Pilnīgs pretstats pārējiem – pieklājīgs, nopietns, uzmanīgs, bez uzspēlētas bravūras un falša. Ja viņš Violetu aicinātu sekot uz hosteļa istabiņu, viņa nedomājot ietu. Tikai… viņš jau neaicinājis, jo cienījis un mīlējis, un gaidījis, kad viņa pati pasauks. Tādā veidā viņi tikušies astoņus mēnešus, kamēr Donata regulārie reisi veduši pa ierasto maršrutu. Pēc tam ilgu laiku sarakstījušies un sazvanījušies, un plānojuši apciemot viens otru. Violeta apciemojusi Donatu, Donats viņu, un tā vēl pāris reizes vesela gada garumā.
Tad kādā vakarā pie bāra piestājusi ārzemnieku fūre, kuru vadījis irākietis Azims. Kā postošs un neapturams tornado, kā ugunsgrēks izkaltušā mežā viņš ietriecies Violetas prātā un sirdī. Apbūris viņu ar pāri malām plūstošu kaisli jeb drīzāk – nohipnotizējis ar bezdibenīgo melno acu skatienu. Viņa atdevusies nedomājot. Prāts bijis tik apmulsināts, ka Donata tēls no tā izzudis kā nebijis. Un kas gan bija tāds rāms lietuviešu puisis salīdzinājumā ar šo pilnos auļos dzīto, tīrasiņu savvaļas rumaku? Viņus vispār nebija iespējams salīdzināt. Nākamo tikšanos ar Azimu Violeta gaidījusi ar nepacietību, bet gaidīt nācies ilgi – trīs mēnešus.
Pa to laiku Donata pieklājība un pacietība kļuvusi kaitinoša, un Violeta pārtraukusi ar viņu sazināties. Daudz saistošākas šķitušas īsās frāzes, fotouzņēmumi un bezpersoniskie klipi no Azima. “Kā apmāta!” – Violeta vēlāk komentēs šo savas dzīves posmu. “Nožēlojama,” viņa piebildīs, un smagi nopūtīsies, jo tad jau zinās, cik neciešama vēlāk kļuva Azima kaislība – kā postošs tornado viņš koda, plēsa, sita un dvesa: “Tu mana bezgala lielā mīlestība!” (..)

Turpinājums sekos

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Miera osta

Kategorijas