Par mežu un Latgali

2021. gada 16. marts 00:00

Viļakas novada Susāju pagastā atrodas Egļavas mežniecības muzejs. Sētā mūs sagaida muzeja īpašnieks Aldis Pušpurs. “Pēc izglītības esmu mežzinis, bet pēc dvēseles esmu latgalietis un latviešu tautas tradīciju un garamantu glabātājs. Ja cilvēks bez mīlestības dara, tur jēdzīgs nekas sanākt nevar,” viņš saka.

Pirmais stāsts, protams, ir par mežniecības vēsturi Latvijā kopš 1919.gada, kad nacionalizētie muižu meži tika apvienoti ar valsts īpašumā esošajiem me-žiem. “Mazpamazām līdz 2. pasaules karam vairāk nekā pusotrs miljons hektāru valsts mežu fondā bija. Lai šo bagātību varētu pārvaldīt, bija nepieciešamas dažādas struktūrvienības, no kurām mazākā un visdarbīgākā bija mežniecība. Latvijā vidēji bija 370-375 mežniecības – kā kuru gadu. Mežsargu, mežziņu dzīvojamās mājas būvēja pēc tipveida projekta,” stāsta A. Pušpurs.
Muzejā – senā prese

Egļavas mežziņa dzīvojamajā mājā izveidotas viesu istabiņas, bet mežniecības muzejs atrodas saimniecības ēkā. Muzejā var aplūkot dažādus pirmskara un pēckara preses izdevumus, kuros var atrast dažādas interesantas ziņas par tiem laikiem, piemēram, “Mazpulks”, “Cīrulītis”, “Burtnieks”, “Mana Māja”, “Skolu Dzīve”, “Sējējs”, “Zeltene” un citi. No šīs preses var uzzināt, ka, piemēram, 1937.gadā Latvijā notikušas tūrisma sacensības, bijuši speciāli izstrādāti tūrisma maršruti. Nav gan zināms, kādā veidā tolaik cilvēki ceļoja, bet viss notika. Bijis arī ārzemju tūrisms, par to liecina ārzemju tūrisma aģenta numurs kādā senā telefonu abonentu grāmatā. “Tā ka tūrisms Latvijā bija attīstījies spēcīgi,” secina A.Pušpurs.
Muzejā aplūkojama arī dažādu darbarīku, trauku, mēbeļu un rokdarbu kolekcija. Un tad atliek tikai minēt, kas kādam mērķim domāts. Jāatzīst, ka daudzu darbarīku pielietojumu tiešām nezināju, bija pat jau aizmirsies, ka padomju laiku veikala grozs bija līdzīgs plastmasas spainim grīdas mazgāšanai.
Izklaidējot izglīto
Citā telpā atrodas dažādi ar mežu un mežniecību saistīti eksponāti. Var mēģināt atpazīt koku sēklas, pēc smaržas noteikt koka sugu, izrēķināt koka vecumu pēc stumbra gadskārtām. A.Pušpurs pastāsta arī par koku augšanu, atšķirībām un citām mežu lietām. Kolekcijā ir pat dažādi ceļa virzienu rādītāji no mežiem, arī no Jaungulbenes apkārtnes, un koka dzirnakmeņi.
Ēkas otrajā stāvā var aplūkot rokdarbu un koka priekšmetu izstādi. Rādot kādu rūtainu deķi, A.Pušpurs saka: “Ja šito varēja uzaust Latgales lauku sieva, mums atliek tikai apskaust un pabrīnīties, kā cilvēki to dabūja gatavu!” Agrāk uz dvieļiem parasti šuva vārda un uzvārda pirmos burtus. Parasti izšūtajiem dvieļiem ir labā puse un kreisā puse. Bet Egļavas muzejā ir arī dvieļi, kuri no abām pusēm izskatās pilnīgi vienādi – tātad šuvēja bijusi ļoti prasmīga. Vēl muzejā ir vecs koka krēsls, kas, iespējams, ir nācis no Viļakas muižas, kuras mēbeles tika samestas ezerā. Ir aplūkojamas dažādas koka kastes, piemēram, koka skolas soma ar visu “planšeti” – tāfeli, skolēna ēdiena koka lāde. Kad zaldāts bija sešus gadus nodienējis, tad viņam iedeva koka kasti, ar ko atgriezties tēva mājās, – arī tāda lāde ir muzejā. No koka gatavoja arī sieviešu rokassomiņas. Mums jāuzmin, kam domāta kāda kaste. Izrādās, ka tā ir mērkaste – puspūrs: piebēra tev kasti un tikpat bija jāatdod. Muzejā ir vairāki vērpjamie ratiņi. Kāds ir ar īpašu firmas zīmi – “Glazer”. A.Pušpurs stāsta, ka Vecpiebalgas Glāzeri bija slavenākie ratiņu meistari. Viņu ratiņus pirka ne tikai Latvijā, bet arī aiz tās robežām.
Uz kāda sienas deķa redzam dīvainus burtus. A.Pušpurs skaidro – tas liecina, ka sieviete, kas izšuva šo deķi, nav pratusi ne lasīt, ne rakstīt. Senāk izšuvumu rakstus vienkārši nokopēja uz auduma.
“2015.gadā uzplaiksnīja atziņa, ka Egļavas mežniecībai nosaukums dots, atvasinot no Latvijā otrās vērtīgākās koku sugas – egles nosaukuma, arī ciemam tāds pats nosaukums. Gandrīz visa savāktā informācija ņemta tikai no man pieejamās literatūras. Maz kas ir ņemts no interneta. Es parādīju nelielu daļu no tā, kā cilvēki ir dzīvojuši, darījuši un mācējuši dzīvot. Es parādīju to, ka arī Latgalē ir bijuši čakli, varoši cilvēki, kas spēja sagādāt visu priekš dzīves,” saka A.Pušpurs.
Kad muzejs ir iepazīts, dzeram tēju un nobaudām tikko ceptu latgaliešu baltmaizi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Par mežu un Latgali

Kategorijas