Gulbeniete stājas pretī Covid-19 Briselē

2021. gada 19. marts 00:00

1431

Gulbeniete stājas pretī Covid-19 Briselē

Infektoloģe Elīna Seļicka sevi sauc par simtprocentīgu gulbenieti – Gulbenē pavadīta bērnība un skolas gadi. Uzaugot ārstu ģimenē, rasta pārliecība, ka arī pašai jāiegūst medicīniskā izglītība. “Medicīna bija tas, ko pazinu, tādēļ vidusskolā pieņēmu apzinātu lēmumu mācīties fiziku, bioloģiju un ķīmiju,” atceras Elīna.
Zināšanas un prakse ir krāta daudzās vietās pasaulē – Latvijā, Dānijā, Āfrikā, Portugālē un Dienvidamerikā, bet nu jau kādu laiku par savām otrajām mājām jaunā sieviete sauc Briseli. Profesionālajā ceļā pagrieziena punkts izrādījās laiks, kas tika pavadīts Mozambikas mežos, izplatot informāciju un veicinot izpratni vietējiem iedzīvotājiem par HIV/AIDS.
Atrast sevi Mozambikas džungļos
Pēc piektā studiju gada Elīna izvēlējās gadu pavadīt, veicot brīvprātīgo darbu Dānijā un pēc tam pusgadu Mozambikā – Āfrikas valstī, kurā 2008.gadā bija vieni no augstākajiem HIV/AIDS inficēšanās rādītājiem pasaulē. Lielākā daļa pieaugušo tur nekad nav gājuši skolā.
“Tas bija izolēts reģions ar mazām mājiņām mežā starp palmām. Tas bija nekurienes vidū. Tuvākā pilsēta bija 50 kilometru attālumā, bet uz turieni vienas dienas laikā nevarēja aizbraukt, jo vispirms bija jāpārceļas pāri upei, ko varēja darīt ar mazu izgrebtu koka laiviņu. Onkulis, kas cēla pāri, kādreiz atbrauca un kādreiz ne. Pārcelties vajadzēja agri no rīta, jo tikai tā tālāk ar pikapu varēja tikt līdz pilsētai. Atpakaļ tajā dienā tikt nevarēja,” stāsta Elīna.
Laikā, kad viņa darbojās ar vietējo aktīvistu grupām, lai izplatītu informāciju cilvēkiem par HIV/AIDS un pieejamajiem medikamentiem, tika iepazītas arī vairākas tropiskās slimības. “Tieši pēc Āfrikas mani ļoti ieinteresēja infektoloģija. Sapratu, ka tā ir joma, ko gribu vairāk apgūt,” stāsta Elīna. Pēc Āfrikas viņa atgriezās Latvijā, pabeidza savu rezidentūru, kuras laikā gadu pavadīja arī Portugālē, un tad ceļi veda uz Beļģiju. “Tā kā jau pirms tam biju bijusi Beļģijā, tad atgriezos šeit, lai studētu Tropu medicīnas institūtā. Pēc tā es gadu kopā ar savu vīru pavadīju Dienvidamerikā, un tad atgriezāmies uz dzīvi Briselē. Strādāju šobrīd Ljēžā, kas ir stundas brauciena attālumā no dzīvesvietas.”
Novērtējuma sajūta caur aplausiem
Elīnas infektoloģes darba ikdienas liela daļa ir konsultatīva atbalsta sniegšana, pacientu novērošana un rekomendāciju veidošana pareizai antibiotiku izrakstīšanai. Viņa stāsta, ka infektologs strādā ar slimniekiem, kuriem ir vīrusu, baktēriju vai parazītu izraisītas slimības. Tās ir lielās slimību grupas kā HIV/AIDS, tie ir hepatīti kā aknu vīrusu saslimšanas, tās ir dažādas tropu infekcijas, dažādi vīrusi, piemēram, ērču encefalīts, meningīti, asins saindēšanās un dažādas baktēriju infekcijas, piemēram, plaušu karsonis.
“Šobrīd, protams, “kovids” ir karstā tēma, tomēr ārpus tā antibakteriālā rezistence saglabājas kā aktualitāte. Ja pārāk ātri vai daudz izraksta antibiotikas, baktērijas paliek rezistentas, izveido noturību, un rezultātā antibiotikas vairs nedarbojas. Tā ir tāda attīstīto valstu jaunā problēma. Šobrīd pasaulē ir situācija, kad mēs atgriežamies divus trīs gadsimtus atpakaļ, kad cilvēki mira pat no plaušu karsoņa, jo baktērija, kas izraisa to, kļuvusi izturīga pilnīgi pret visām antibiotikām. Ir reizes, kad vēl nevajag nozīmēt antibiotikas, bet ko vienkāršāku,” problēmas akcentē Elīna.
To, ka izvēlētajai profesijai līdzi nāk īpašā atbildība un pat misijas apziņa, Elīna izjuta pērnā gada pavasarī, kad Beļģija piedzīvoja pirmo koronavīrusa vilni. Valstī bija izsludināts pilnīgs “lokdauns”, atvērti bija tikai pārtikas veikali un aptiekas, ārpus savas pilsētas nedrīkstēja doties. “Cilvēki bija gan nobijušies, gan arī savā veidā iedvesmoti, ka kopā cīnās pret šo vīrusu. Katru vakaru toreiz cilvēki atvēra logus pulksten 20.00, sabrauca arī policijas mašīnas, ieslēdza sirēnas, policisti izkāpa ārā, un piecas minūtes cilvēki aplaudēja tieši medicīnas darbiniekiem. Tas deva lielu aizkustinājuma brīdi, varbūt pat šo misijas sajūtu un to, ka tas darbs tiek novērtēts,” atceras Elīna.
Šobrīd cilvēki jau ir noguruši, psiholoģiski un ekonomiski nospiesti, tādēļ šāda kopības sajūta vairs gaisā nevirmo.
Burtiski visa nodaļa “uzsprāga”!
“Pirmie “kovida” gadījumi, kā zinām, bija reģistrēti Ķīnā decembrī, bet pēdējo divdesmit gadu laikā bijuši vairāki jauni agresīvi vīrusi, kas tika atklāti. Piemēram, Āzijas SARS, putnu gripa. Tie bija atsevišķi gadījumi reģionos, kas neizplatījās tālāk pa pasauli, tāpēc likās, ka arī “kovids” būs vēl viena slimība, ko, iespējams, būs interesanti pētīt. Atceros, ka pērn februārī biju atbraukusi uz Latviju, un pirms izbraukšanas Beļģijā vēl neviens par koronavīrusu nerunāja. Tomēr, kad atgriezos pēc divām nedēļām darbā, mums ieveda jau divus pacientus ar aizdomām par šo vīrusu. Un tad sestdienas rītā, kad ierados uz dežūru, nodaļa burtiski “uzsprāga”! Bija pilna nodaļa ar pacientiem ar aizdomām par “kovidu”! Lielai daļai tas arī tika konstatēts. Tas, kas likās pirms trīs dienām vēl pārspīlēti, pēkšņi pārtapa par realitāti,” atceras Elīna.
Neviena slimnīca tam nebija gatava, trūka gan speciālā apģērba, gan arī zināšanu par jauno vīrusu. “Mēs par to pašā sākumā nezinājām gandrīz neko, izņemot to, ka tas ir elpceļu vīruss. Tagad zinām, ka tas ir agresīvs un ar smagāku norisi nekā gripa, ar biežākām komplikācijām,” saka Elīna.
Katram savs ģenētiskais kods
Galvenais orgāns, kas tiek skarts, saslimstot ar Covid-19, ir plaušas. “Šobrīd jau tiek runāts par ilgstošo jeb hronisko “kovidu”. Cilvēkiem pēc tā pārslimošanas ļoti ilgstoši saglabājas nogurums, galvassāpes, reiboņi, jo tikusi skarta nervu sistēma. Pie akūtas Covid-19 infekcijas var tikt skarta arī gremošanas orgānu sistēma,” stāsta Elīna.
Viņa atzīst, ka līdz galam atbildes nav nevienam, kāpēc kāds riska grupas pacients var izcīnīt slimības cīņu, bet cits saslimušais bez hroniskām saslimšanām var cīņu zaudēt. “Jā, ir šīs riska grupas, kam vīrusa gaita ir smagāka. Tie ir cilvēki, kas ir jau gados un ar dažādām hroniskām plaušu, sirds asinsvadu saslimšanām vai diabētu – šiem cilvēkiem organisms ir vājāks un mazāk pasargāts. Tomēr mums nodaļā ir bijuši pat ar 89 gadiem un ar hroniskām kaitēm, kas izķepurojas, bet blakus jauni cilvēki bez zināmām hroniskām saslimšanām izslimo smagi. Ļoti iespējams, tas ir tāpēc, ka mums katram ir savs ģenētiskais kods, savas īpatnības, ko nezinām. Mums katram var būt kāda sava vājā vieta,” skaidro infektoloģe.
Covid-19 pozitīvi ārsti bija
spiesti strādāt
Smagākais jeb otrais vilnis Beļģijā bija oktobra beigās un novembrī, kad trūka vietu slimnīcās un sāka trūkt arī ārstējošā personāla. “Valsts ietvaros pārvedām pacientus no vienas slimnīcas uz otru. Bija pacienti no intensīvās terapijas, kurus evakuēja uz Vāciju. Protams, tas nozīmēja arī augstāku saslimšanu medicīnas personāla vidū. Mums bija izveidotas sešas nodaļas tikai Covid-19 pacientiem. Beļģijā nacionālā līmenī tika pieņemts lēmums, ka tiem ārstiem, kas bija Covid-19 pozitīvi, bet ar labu pašsajūtu, bija jānāk strādāt,” atceras Elīna.
Šie ārsti strādāja, protams, tikai ar pacientiem no Covid-19 nodaļām. Pati Elīna atzīst, ka izslimojusi šo vīrusu, bet īsti nezina, kurā brīdī. “To, ka tas ir noticis, parāda man atklātās antivielas,” viņa saka.
Vakcinācija cīņā palīdzēs
Briselē strādājošā latviete skaidro, ka medicīnā vienmēr pastāv faktu kopums. Viņa skaidro, ka šis jaunais vīruss lielā mērā ir tik lipīgs, jo tas ir gan jauns mūsu organismam, gan tam ir īpaša specifika un citi faktori. “Mums pret to nav pilnīgi nekādas imunitātes. Nu jau pārslimojušajiem tā ir. Koronavīruss elpceļu vīrusu grupā ir agresīvs un lipīgāks,” stāsta Elīna.
Viņa uzskata, ka Latvijā ir kāda iedzīvotāju daļa, kas izturas nepietiekami nopietni pret noteiktajiem ierobežojumiem. “Protams, ka tā nav tikai unikāla Latvijas problēma. Ir vēl daudzas Eiropas valstis, kurās, neņemot vērā ierobežojumus, turpina saglabāties augsti rādītāji. Arī Latvijā šie skaitļi krīt lēni, lai arī kopš decembra ir stingri ierobežojumi. Tas varētu būt tādēļ, ka ir cilvēki, kas neseko līdzi ierobežojumiem. Cilvēks saslimst galvenokārt no otra cilvēka. Lai saslimtu, tas otrs cilvēks ir jāsatiek. Protams, ir saprotami, ka cilvēki jau ir noguruši, tomēr gribu iedrošināt vēl atrast spēkus un ievērot ierobežojumus!” saka Elīna.
Viņa uzsver, ka gan Latvijā, gan Beļģijā cilvēki sūdzas par valdības darbu, bet tas nedrīkstētu atturēt cilvēkus no vakcinācijas. “Jā, nekas nav ideāls, tomēr vakcīna tiešām strādā. Es gribu iedrošināt cilvēkus, ka nav jābaidās no tās, jo tā samazinās saslimstību un smagos slimības gadījumus. Vakcinētam cilvēkam risks pārnēsāt vīrusu ir nesalīdzināmi zemāks,” uzsver Elīna.
Beļģijā vakcinācijas process sākās ar pansionātos dzīvojošo cilvēku un strādājošā personāla vakcinēšanu. “Ja vīruss iekļuva kādā no pansionātiem, bija ļoti augsta mirstība. Un, kad sākās vakcinācija, liela daļa medicīnas personāla jau bija pārslimojusi Covid-19 un ar antivielām. Medicīnas personālu vakcinēja otrajā fāzē, un šobrīd vakcinē gados vecākos, kas nedzīvo pansionātos, un cilvēkus ar hroniskām saslimšanām,” stāsta Elīna.

Par Elīnu Seļicku

Dzimusi Gulbenē
2002.gadā
absolvēja Gulbenes novada Valsts ģimnāziju.
2009.gadā
pabeidza Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti.
2010.-2011.gadā
ārsta specializācijas iegūšanai gadu strādāja Portugālē infektoloģijas rezidentūras ietvaros.
2013.gadā
pabeidza rezidentūru Rīgas Stradiņa universitātē infektoloģijas specialitātē.
2017.gadā
ieguva diplomu tropu medicīnas studijās Antverpenes Tropu medicīnas institūtā Beļģijā.
2017.-2018.gadā
strādāja Franču Gvijānā St.Laurent du Maroni pilsētas slimnīcā kā infektoloģe.
Kopš 2018.gada
dzīvo Beļģijā.
2019.gadā
uzsāka darbu “Centre Hospitalier Chrétien- MontLégia”.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbeniete stājas pretī Covid-19 Briselē

Kategorijas