Miera osta

2021. gada 23. marts 00:00

// turpinājums no 16. marta numura

Piektā tikšanās reize abu attiecībās radījusi krasu pagriezienu. Neapvaldītā ekstāzē Azims tik ļoti aizrāvies, ka gandrīz nožņaudzis Violetu. Tiesa, arī iepriekšējās reizēs dienvidnieka temperaments licis sevi manīt – labi apgūtos Kāmasūtras pamatus papildinājuši kaislīgi kodieni, pļaukas un sitieni, tomēr šajā reizē Violeta nobijusies ne pa jokam. Azima pirksti tik cieši sakļāvušies ap jaunās sievietes kaklu, ka viņa zaudējusi samaņu. To pamanījis, vīrietis gan viņā atgriezis dzīvību, bet tās bijušas patiesi biedējošas izjūtas.
Violeta sapratusi, ka izvairīties no irākieša iespējams tikai divos veidos: mainot dzīves un darba vietu vai vismaz – dienā, kad pie “miera ostas” piestās Azima refrižerators, steidzīgi pamest ceļmalas krogu un noslēpties. Tā kā atteikties no sava ienesīgā darba viņa negribējusi – vēl bankas kontā nebijis tik lielas summas, lai uzsāktu dzīvi citur, Violeta sarunājusi patvērumu kāda sena drauga mājās: tur neviens viņu nemeklēs un sliktākajā gadījumā – aizstāvēs, ja Azims metīsies viņai pa pēdām. Tomēr viņa neparedzēja, ka vienmēr var atrasties kāda, kas žilbinošajam skaistulim izpalīdzēs un pateiks, kurā virzienā meklējama mīļotā…
Todien Azims pamatīgi piekāvis ne tikai viņas draugu, bet arī pašu Violetu – zilumu bijis tik daudz, ka ne saskaitīt, turklāt rentgens uzrādījis divas lauztas ribas. Sievietes esot radītas pakļauties! Sievas esot vīru īpašums! Violeta esot viņa īpašums. Kopš kura brīža? Kopš atdevusies kopīgiem gultas priekiem. Ja vēlreiz no viņa slēpšoties vai bēgšot, Azims atradīšot pat zemeslodes otrā pusē un neapstāšoties pie pārsistas lūpas un divām lauztām ribām… Viņš reti jokojis, tāpēc teiktais izskanējis ne tikai nopietni, bet arī draudīgi. Violeta sapratusi: ja vēlas palikt dzīva, tad jādodas tālu prom.
Māte gan solījusi meitas ārējo izskatu pārvērst līdz nepazīšanai – izmainīt matu griezumu un krāsu vai pat iegādāties parūku; piemeklēt brilles ar lieliem rāmjiem, kas vizuāli izmainītu sejas formu; mainīt ģērbšanās stilu no meitenīgā mini uz sportisko un paslēpt viņu Krievijas ziemeļos pie radiem. Tur viņa mierīgi varētu pieņemt mātes māsas uzvārdu, atrast darbu un absolūtā drošībā dzīvot ilgus gadus. Turklāt Murmanskā netrūkstot jaunu vīriešu, varbūt meitai izdotos ātri un veiksmīgi apprecēties, tad tāds Azims, viņu meklēdams, desmit pāriem pazoles noplēstu.
Violeta tomēr izvēlējusies citu ceļu, virziens uz ziemeļiem viņu nemaz neinteresējis. Reģistrējusies ārzemju iepazīšanās portālā, noskatījusi vairākus vīriešus no dažādām valstīm, pārsvarā no Eiropas dienvidiem, un pēc īsām sarakstēm izvēlējusies Stīvu – sešdesmitgadīgu angli no Kipras, brīvu no iepriekšējām attiecībām, materiāli nodrošinātu, sportisku, atvērtu jaunām laulības saitēm un kopēja bērna audzināšanai. Tā vismaz viņš rakstījis, un šķitis, ka tā domā visā nopietnībā. Bez īpašām pūlēm piesaistījusi vīrieša interesi, Violeta devusi mājienu, ka atrodas jaunas dzīvesvietas meklējumos. Pēc pāris sarunām “Skype” Stīvs pats piedāvājies viņai uzdāvināt aviobiļeti, kā arī apmaksāt mēnesi ilgu uzturēšanos labā viesnīcā. Apsvērusi situāciju, Violeta paziņojusi, ka var lidot jau nedēļas nogalē.
Pamatotas bažas gan radījis irākieša izteiktais drauds atrast viņu pat zemeslodes otrā pusē… Ja nu tie nav tikai tukši draudi? Ja nu viņam patiešām ir pazīšanās ar kādiem specdienestiem vai arī piekļuve aviopasažieru sarakstiem? Violeta nevēlējusies vēlreiz sajust ne viņa pirkstu ciešo tvērienu ap savu kaklu, ne pārciest sitienu sāpes.
Risinājumu piedāvājusi Fiona: māsa mierīgi varot lidot ar viņas pasi – ārējā līdzība taču esot neapšaubāma, gan jau pēc tam kaut kad dokumentus atgādāšot atpakaļ. Pārējiem, kā arī Azimam, kad tas pēc diviem mēnešiem atkal braukšot lūkot iecerēto līgavu, ticis izlemts pasniegt leģendu, kuru kā glābšanās variantu piedāvāja māte: Violetas vecmammai Murmanskā nepieciešama mazmeitas palīdzība. Ja nu gadījumā Azims tiešām taisās viņu meklēt, tad – lai apceļo dižo Krievzemi.
Violeta ilgi nedomājusi. Lai nevajadzētu Stīvam stāstīt par radušos situāciju, pati iegādājusies aviobiļeti, kā arī izteikusi vēlmi viesnīcu izvēlēties, jau tur esot. Vienā ceļasomā ielocījusi jaunāko drēbju kārtu, ar nepacietību gaidījusi aizlidošanas stundu. Saziņu ar Azimu vēl pāris dienas piecietusi, lai karstasinīgais puisis nesadomātu traukties meklējumos, tomēr turpat pie rokas atradies jauns telefons ar citu numuru. Tanī rītā, kad Violeta kā Fiona iesēdīsies lidmašīnā uz Kipru, viņai sāksies jauna dzīve.
Dzīvē Stīvs izrādījies krietni vecāks nekā fotouzņēmumos, un pie citiem apstākļiem Violeta uz viņu pat nepaskatītos. Lai glābtu situāciju, viņa turējusies pie atmiņām par sirsnīgajām vēstulēm un sarunām, kā arī apziņas, ka atpakaļceļa tā kā tā nav... Stīvs izliecies nemanām Violetas mulsumu un centies būt ieinteresēts, dzīvespriecīgs un azartisks. Steidzis izrādīt viņai labākās viesnīcas, uzsaukt bagātīgas pusdienas un atstāt galanta kavaliera iespaidu.
Pirmā nedēļa kopā ar Stīvu aizritējusi nemanot. Vīrietis patiešām izrādījies gudrs un interesants, palaikam tēvišķs, bet tas jau saprotams – kā nekā trīsdesmit gadus vecāks. Katru dienu dāvinājis Violetai ziedus, rīkojis izbraukumus ar dāsniem piknikiem, īsāk sakot – visvisādos veidos izrādījis savu pielūgsmi un mīlestību. Apjautis brīdi, kad Violetas prāts kļuvis pavisam labvēlīgs, beidzot uzaicinājis viņu ciemos.
Stīva māja, kaut arī iekārtota askētiski un praktiski, pilnībā attaisnojusi Violetas cerības – tādā viņa nudien spētu nodzīvot visu atlikušo dzīvi, turklāt tādā tēvišķā aizbildniecībā. Siltajā dienvidvējā allaž plandošie aizkari mazliet atgādinājuši buras, un Violetas teiktais – beidzot esmu nokļuvusi īstā miera ostā! – arī viņai pašai izklausījies ļoti izjusts un patiess.
Abu sapratne sākotnēji veidojusies ļoti viegli un vienkārši. Uzmanīgi ieklausoties vīrieša stāstītajā, Violeta viegli atminējusi viņa vājākos punktus – golfs, alus un suns, un nopietni ņēmusi tos vērā. Dīkā nīkšana golfa laukuma malā jeb Stīva spēles vērošana nesagādājusi nekādas grūtības, drīzāk – ļāvusi iegūt jaunas paziņas, citu golfa spēlētāju sievas. Labradors Cēzars sava cienījamā vecuma pēc vairāk gulējis, tāpēc viņu pieskatīt un pabarot nebijis grūti. Īstajā brīdī no ledusskapja pasniegt atdzesētu alu – to Violeta apguvusi gana ātri. Pēc pirmās viņa mājā pavadītās nakts, brokastīs pasniegusi izcili pagatavotu steiku un vēršaci, viņa pilnībā ieguvusi Stīva simpātijas.
Par to pirmo nakti stāstot, Violeta gan noskurinājās – nekā patīkama tur neesot, ko atcerēties. Zinādami, kas sekos vakariņām, abi sadzēruši tik daudz vīna, ka “pēcpusnakts” mīcīšanās pa gultu diez ko nepalikusi atmiņā. Saprotams, ka, tukšojot glāzi pēc glāzes, viņš cerējis uzmundrināt savu potenci, viņa – nedomāt par pieskaršanos krietni apvītušai miesai, vienīgi – rezultāts sagādājis vilšanos abiem... Pamošanās kailiem vienā gultā uz viena spilvena abiem sagādājusi daudz neveiklu brīžu.
Violeta tomēr ātri savākusies un steigusi gatavot izcilas brokastis. Stīvs palicis vāļājamies saburzītajos zīda palagos un vērojam, kā turpat blakus uz sienas pārojas divas mušas. Ieraudzījis istabā ienākam Violu ar brokastu paplāti, viņš kā no lielgabala izšāvis:
– Vai tu precēsies ar mani?
Patiesībā tieši šos vārdus Violeta bija gaidījusi un lolojusi kā visērtāko glābšanas riņķi, tomēr šajā brīdī – pēc nakts, kas vienlaikus bija gan pievilkusi, gan atgrūdusi, tie izskanēja tik savādi…
– Nu, nevar tak tā, kā tās divas mušas! – Stīvs izsaucies. – Kad saskrienas, tad piesūcas! Vajag tā kārtīgi, tā pa īstam.
– Protams, vajag pa īstam, – Violeta smaidot atsaukusies, jo – tieši tāds taču bijis viņas mērķis, viņas dzīvības garants.
Formalitātes Stīvs nokārtojis aizdomīgi ātri. Violetai pat šķietot, ka viņš kādam samaksājis. Diezin vai steigas iemels bija līgavas tēlotā sajūsma (viņa divas dienas skandinājusi savu jauno uzvārdu un teikusies, ka nespēj sagaidīt dienu, kad ieraudzīs jauno pasi). Drīzāk tās bija paša Stīva bažas, ka tik vieglā ceļā iegūtā daiļava pēkšņi varētu pārdomāt.
Lai nu kā, pēc divām nedēļām Violetas zeltnesi rotājis plats, gravēts laulības gredzens, bet jaunajā pasē ierakstītais uzvārds sniedzis garantijas – nekāds Azims viņu vairs nespēs atrast, īpaši tagad, kad jaunais matu griezums un platās saulesbrilles nosedz daļu sejas.
Sešas nedēļas pēc laulībām Violeta vīram lepni paziņojusi, ka gaida mazuli, un Stīvs, pārvarējis savu medusmēneša laiskumu, steidzis vienu istabu pielāgot mātes un bērna vajadzībām. Paziņojis, ka svarīgāks par visu ir netraucēts nakts miegs, viņš ieteicis Violetai turpmāk gulēt izremontētajā istabā, bet pats izvēlējies palikt savā iesildītajā divguļamajā gultā.
Violeta atzīst, ka īpaši neesot pretojusies šim vīra lēmumam, tikai tā drusku, kārtības labad iebildusi: kā nu tā, laikam vīrs vairs nemīlot savu jauno sievu, ka negribot blakus gulēt…Stīvs atbildējis īsi: kad viņam vajadzēšot, pats pasaukšot. Violetai šķitis, ka viņam piemetusies kāda kaite, bet, līdzko viņa par to iejautājusies, vīrs dusmojies un licis viņai iet uz savu istabu.
Meitiņai piedzimstot, Stīvs uz kādu laiku atkal kļuvis mīļāks un tuvāks, nevairījies no pieskārieniem un ļāvis apsēsties blakus. Reizēm pat aplicis roku sievai ap pleciem, īpaši brīžos, kad mazā snaudusi pie mammas krūts. Labprāt sēdējis pagalmā blakus bērna ratiņiem un izskatījies lepns, kad draugi uzrunājuši.
Tomēr arī šoreiz vīra maiguma izpausmju pieticis nepilnam pusgadam. Violeta jutusi, kā ar katru dienu attālums starp viņiem palielinās arvien vairāk. Nelīdzējušas ne izcilas brokastis, ne pašas ceptas tortes un kāpostu tīteņi, ko Stīvs burtiski dievinājis, ne bērna prieks par tēva klātbūtni.
Dienā, kad mazā Sofija neveikli ielāčojusi tēva istabā, Stīvs aiz padusēm izcēlis bērnu pāri slieksnim un aizslēdzis durvis viņai aiz muguras. Sofija, protams, raudājusi, un Violeta nākusi skaidrot, kas atgadījies. Stīvs caur durvīm paziņojis: turpmāk tur ieeja esot tikai viņam!
Vēlāk Violeta neskaitāmas reizes mēģinājusi uzsākt sarunu ar vīru: kas atgadījies, kāpēc tā, ko viņa izdarījusi ne tā? Iztaujājusi Stīva vienīgo draugu, kurš viņu reizēm apciemo, tomēr neko prātīgu tā arī nav uzzinājusi. Tas kaut ko murminājis par vecumu un slimību, par maldiem un vilšanos, par kapiem un klusumu… Violeta atkal un atkal centusies uzrunāt vīru pie brokastu vai pusdienu galda: ko viņai darīt tālāk, kā dzīvot?
– Dzīvo, kā redzi! – Stīvs atbildējis. – Pajumte un bērns tev no manis ir un paliks.
Izsniedzis sievai kārtējo iknedēļas tēriņa devu, Stīvs pilnībā noslēdzies savā bezvārdu pasaulē.
Stāstot šo savu dzīvesstāstu, Violeta nekautrējas atzīt: nepaiet diena, kad viņa neatcerētos romantisko laiku ar Donatu. Ja vien puisis tagad pasauktu, viņa ilgi nedomātu…

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Miera osta

Kategorijas