“Bufetčicām” – jau divdesmit!

2021. gada 26. marts 00:00

1271

Šoruden paies 20 gadi, kopš gulbenieši un pilsētas viesi pirmajos bānīša svētkos iepazinās ar nu jau leģendārajām “bufetčicām” Eģitu (Edīti Siļķēnu) un Aņitu (Anitu Birznieci). Savukārt nupat 8.martā “bufetčicas” ar skatītāju ļoti iemīļoto “Soliņu” atgriezās, kā jau pandēmijas laikā pienākas, uz digitālās skatuves – sociālajos tīklos, atkal izpelnoties skatītāju ievērību. Par to, kas pieredzēts divos gadu desmitos un par godu Teātra dienai, leģendārās personības pastāstīja arī laikrakstam “Dzirkstele”.

– Kas tad bija idejas ģenerators?
Eģita: – Viss sākās pavisam vienkārši. Kad bija pienācis laiks pirmajiem bānīša svētkiem, vajadzēja tos “apaudzēt” ar reālām idejām par svētku norisi. Un, tā kā bānītis bija manas bērnības ikdiena, man viss bija skaidrs. Stacija un tālaika īstās “bufetčicas”, kuras bija armijnieku sievas ar reāliem dekoltē un gredzeniem uz katra pirksta un kurām bija ne visai laipna attieksme pret bērniem, bija ideāls tēls. Pielikām klāt smaidu, draudzīgu attieksmi, un svētki varēja sākties.
Aņita: – Nu nebija jau toreiz mums to resursu, bet kopīgiem spēkiem viss izdevās. No skolas dabūjām īstās padomju “graņonkas”, tirgojām bānīša sarūpētus īstus belašus un par brīvu “Bānīša kandžiņu” dalījām. Viss notika uz bānīša drezīnas platformas, un vienaldzīgo nebija. Pirmie tēli bija ietērpti tīros, baltos halātos ar pārdevēju “kokošņikiem”, tā teikt, iznesīgas, bet vienkāršas.
– Vai esat vienīgās “bu-fetčicas”?
Aņita: – Pa šiem gadiem “bufetčicu” ir bijis daudz. Ik pa brītiņam pamainījām sastāvu un ņēmām praktikantes. Pēdējā bija Ilvita (Kļaviņa – red.), bet viņa nekopa “miesas dārzu”, nu, “bufetčica” “taču nevar būt kārna!” Jābūt taču argumentiem gan priekšā, gan, piedodiet, pakaļā, citādi jau to rūpalu nevar pārņemt. Tu taču cilvēkam nevari iestāstīt, kas jāēd, ja priekšā nav uzskatāma piemēra! Bet mums ir, un es pat teiktu, ka 3D formātā. Nevar jau tikai no “semočkām” pārtikt, tomēr mēs centāmies tautai ieskaidrot, ka reizēm galvenais ir “pašķolkāt semočkas”. Citi dzer antidepresantus, a mēs – “semočkas”. Tas ļoti palīdz pret panikas lēkmēm un nomierina.
– Vai jūsu aroda pārstāvēm ir izaugsmes iespējas?
Eģita: – Vēlākos gados pieauga gan profesionalitāte, gan iespējas. Iedziļinājāmies tēlos, “apaugām” ar gredzeniem, medaļām, paplašinājām piedāvājuma klāstu un vienreiz pat īstu savu “bufetčicu” avīzi izdevām. Visi stāsti tur bija no mūsu realitātes, tikai varbūt nedaudz izpušķoti. Tur bija arī mūsu īpašās “kiļku” maizīšu receptes. Ikdienā bez vārītas olas, svētkos – ar. Arī tas, kā pareizi izvārīt olu, bija smalki aprakstīts. Tās avīzes tā izķēra, ka pašām pa vienam eksemplāram tikai palika.
– Bānītis taču nav jūsu vienīgā darbavieta?
Eģita: – Protams. Kad bānītis palika par šauru, mēs sākām “izplūst”. Lēnām “izplūdām” pa visu Latviju. Līdz Kurzemes tālākajiem stūriem un dažādiem korporatīvajiem pasākumiem esam tikušas. Pievērsāmies arī tūrismam, sākām piedalīties “Balttūros”. Milzīgajā SIA “Tand Ukri” strādniekiem lekcijas par čakru tīrīšanu lasījām, jo tikai ar labām domām labu ražu var gūt, tā teikt, ko sēsi, to pļausi. Un tieši pirms desmit gadiem daiļajam dzimumam par godu dāvājām pirmo “Soliņu”. Pirmajā gadā “anšlāgs” nesanāca, bet vēlāk jau ar vienu izrādi nepietika. Bet tas jau ir tāds gulbeniešu fenomens, ka “Soliņš” pastāvēja tik daudzus gadus. Visur mēs idejas smēlāmies – gan Briselē, gan Gruzijā, un atrisinājumu vienmēr varēja tepat mūsu Latvijā atrast. Bija pat viens brīdis, kad, no Tibetas atgriezušās, mēs ļaudīm Austrumu gudrības mācījām.
Aņita: – Tā Tibeta ar visu čakru tīrīšanu mums iedeva spēcīgu grūdienu. Lai gan jau Rainis ir teicis, ka “gūt var ņemot, gūt var dodot”, mēs kaut kā parasti tikai dodam. Mēs viņiem dodam savu garīgumu un dzīves pieredzi, bet pretī saņemam smaidu un pozitīvas emocijas. Nedaudz jau grēkojam pēc seno dienu principa un nekad pa šiem gadiem neesam aizmirsušas par “zemļetas” piedāvājumu, jo tautai vajag kaut ko ekskluzīvu. Nu dažiem vajag to sajūtu, ka es varu dabūt to, ko cits nevar. Ielej tu viņam to pašu šņabi no “zemletes”, teiks, ka cita garša. Lūk, tā ir pārliecība!
– Jādomā, ka tikāties arī ar augstiem ļaudīm...
Eģita: – Kādus tik kungus un dāmas pa šiem gadiem “bufetčicām” nav nācies pavadīt un pagodināt ar savu klātbūtni! Specreisos Baltijas valstu aizsardzības ministrus, NATO valstu militāros atašejus, ārvalstu delegācijas, valsts mēroga politiķus un vietējās slavenības neskaitot. Starp citu, mēs pārliecinājāmies, ka laika posmā, ko bānītis pavada no Alūksnes līdz Gulbenei, ķīniešiem var iemācīt nodziedāt “Bēdu, manu lielu bēdu”, par tautas dejām nerunājot.
– Kāds ir jūsu nākotnes redzējums?
Aņita: – Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gados bānīša svētkos “bufetčicas” ir redzētas vien Stāmerienā, bet, tā kā šogad šiem svētkiem būs divdesmitā gadskārta, tad dažādas domas pa galvu jau maisās. Galu galā arī mums paiet divdesmit gadi, kopš esam sākušas šo svēto misiju. Nevar atņemt mums to prieku atkal baudīt sliežu smaržu un dunoņu. Ja notiks tā, ka bānīti sveiksim attālināti, tad jāteic, ka pieredze mums jau ir. Mūsu 8.marta sveicieni ir aizgājuši tautiņās ar visām speķa maizītēm, gurķīšiem un kandžiņu, un jāteic, ka klipa uzņemšanas laikā viltojumi netika pieļauti.
Eģita: – Sociālie tīkli nav mūsu pašmērķis, tomēr marta sākumā arī mūsu novada sociālo centru darbinieki saņēma “bufetčicu” videosveicienus pateicībā par viņu ne tik vieglo darbu, it sevišķi šābrīža apstākļos. Tas ir neatsverams pozitīvs moments gan tiem, kas dod, gan tiem, kas saņem. Kāds sociālo tīklu lietotājs pat ieteica “bufetčicas” iekļaut UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, jo, kā saprotams, otru tādu vairs nav, un cilvēcei ir jāsaprot, ka arī laukos cilvēks ir visvislielākā vērtība.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Bufetčicām” – jau divdesmit!

Kategorijas