Druvienas skolotāju mīlestības stāsts

2021. gada 26. marts 00:00

1460

Velta un Dzintars bija Druvienas septiņgadīgās skolas skolotāji. Velta Pabērza – skolas direktore no 1947. līdz 1951.gadam (saskaņā ar skolas arhīva materiāliem), Dzintars Vītols – skolotājs no 1949. līdz 1951.gadam. Viņu darbavieta bija vecajā skolā, kur šodien ir muzejs. Kas zina, varbūt šo divu cilvēku dzīves nesaraujami tiktu sasietas ar Druvienu uz visiem laikiem, ja nesekotu padomju represijas.

Šodien, kad arvien mazāk ir tā laika liecinieku, stāsts par Veltas un Dzintara mīlestību nav aizmirsts, tas tiek stāstīts no paaudzes paaudzē un joprojām liek notrīcēt cilvēku sirdīm. “Dzirkstelei” atklāt divu skolotāju mīlestības stāstu pamudināja viena no viņu bijušajām skolniecēm Druvienas septiņgadīgajā skolā – Faina Sproģe (dzimusi Ļipčanska).
Viņi mīlēja vienādi, un abiem sāpēja vienādi
Stāsts patiešām ir dramatisma pilns, jo Velta labprātīgi devās uz Sibīriju pie turp izsūtītā Dzintara. Viņš izsūtīšanu piedzīvoja divreiz mūžā – kā bērns 1941.gadā un kā jauns puisis 1951.gadā, par ko 1989.gadā pats rakstījis atmiņas laikrakstam “Liesma” vairākos turpinājumos. Veltas rīcība Druvienā bija un ir apbrīnota. Jāteic, ka gan Dzintars, gan Velta bija zaudējuši tuviniekus 1941. un 1949.gada izvešanās. Viņiem abiem šī tēma sāpēja vienādi.
Velta pati laikrakstam “Lauku Avīze” 1999.gadā šajā sakarā atklājusi, ka vispirms divas reizes mūžā ir izvairījusies no izvešanas, bet trešajā reizē – 1952.gadā – pati izvēlējās doties uz trimdu.
Pierakstītās Dzintara atmiņas vēsta, ka viņš sākumā, būdams svešumā, rakstījis vēstules uz Latviju, izsakot tur savas domas, sajūtas, citējot pašsacerētās dzejas rindas. Vēstules viņš adresējis pāris draugiem “un galvenais – Veltai Pabērzai, savai kolēģei”. Atbildē saņēmis no Veltas “priekšlikumu dalīties liktenī, palīdzēt izturēt, atgūt dzīvei jēgu un cerības, sirsnību un gaišumu”. Viņš arī šo situāciju raksturojis tā: “Atkārtojās visdrūmāko cara laiku dekabristu sievu un mīļoto varoņdarbs. Velta labprātīgi atstāja dzimteni, skolotājas darbu, brīva cilvēka iespējas.”
1952.gada vasarā Velta ieradusies pie Dzintara Dolgij-Mostas ciemā (tagadējā Krasnojarskas apgabalā) tieši viņa vārdadienā – 4. septembrī. “Mazā, noplukušā istabiņā, kas kalpoja par rajona dzimtsarakstu biroju, mēs sareģistrējām savu laulību,” vēsta Dzintara atmiņas. Kopš tā brīža viņi oficiāli uz visu mūžu kļuva par Vītolu laulāto pāri.
Velta nekad nepieminēja vārdu “ziedošanās”
“Tūlīt jāsaka, ka mamma noliegtu terminu “ziedošanās”! Nekad mūsu sarunās par viņas dzīvi šis vārds netika pieminēts. Žēl, ka šo jautājumu nevar uzdot maniem vecākiem “pa tiešo”, jo mans viedoklis jau būs... mans subjektīvais viedoklis, mani iespaidi un atmiņas,” saka Veltas un Dzintara meita Velga Vītola.
Viņa spriež tā: “Domāju, ka Druvienā uzplauka mīlestība un tā arī aizveda manu mammu uz Sibīriju. Nav zināms, kā viss veidotos, ja mammai šeit, Latvijā, būtu stabilas saknes, sava ģimene un drošs darbs bez vajāšanas un represijām, ko viņa izjuta. Sibīrijā viņu gaidīja mīļotais cilvēks, un tas izšķīra visu. Cik zinu, šo savu soli mamma nekad netika nožēlojusi! Vēlāk papildus nāca klāt Sibīrijā piedzīvotais, bērni, kopīgs darbs, vienotas intereses un pleca sajūta. Vienmēr tēvs ar mammu viens otru atbalstīja un palīdzēja, cik un kur varēja.”
Savā dzejā (publicēta laikrakstā “Liesma” 1972.gadā) Dzintars romantisko mīlestību ar vārdiem “es vēlos just drauga plecu katru rītu sev blakus” ir licis cieši blakus mīlestībai uz savu Latviju: “Ar Latvijas dainām vienmēr saules mūžu tev, dzimtene, lūgšu, tu visai pasaulei piemērs, tu – mana, es – tavs vienmēr būšu.”
Kopā viņi izturēja Dzintara izsūtījuma laiku. Tur pasaulē nāca viņu dēls Harijs. Savās atmiņās Dzintars vēsta, ka 1956.gadā anulēti ierobežojumi dzīvošanai tieši Krasnojarskas apgabalā. Tā beigusies gandrīz piecus gadus ilgusī trimda. Taču nav bijis naudas, lai uzreiz dotos uz Latviju. Nauda bijusi jānopelna abiem ar Veltu.
Draugi Latvijā cītīgi meklējuši darbavietas Vītolu pārim. Tādas atrastas Burtniekos. “Uz dzimteni izbraucām jūnijā un Latvijā ieradāmies gandrīz tieši uz Jāņiem… Mana nometināšana “uz mūžu” aizgāja nebūtībā kopā ar visai padomju tautai tik traģisko personības kulta laikmetu,” atmiņās paudis Dzintars.
Kopumā viņš divos izsūtījumos Sibīrijā ir aizvadījis desmit gadus, taču viņš par to pratis runāt bez raudāšanas. Varbūt bija par lepnu, lai publiski raudātu, atrada citādus vārdus: “No šīs tālās pagātnes kaut kas ir saglabājies – cieņa pret gabalu maizes, krievu valodas zināšanas, mīlestība pret Latviju, vēlēšanās būt derīgam tai līdz dzīves pēdējai stundai. Un – lai saglabājas arī šīs piezīmes, kurās es centos būt patiess līdz galam.”
Tik dažādie un tomēr līdzīgie laulātie draugi
Runājot par to, kurš no vecākiem ģimenē bija galvenais, kurš bija noteicējs – Velta vai Dzintars – meita Velga saka: “Viņi bija atšķirīgi cilvēki. Tēvs vairāk bija uz āru vērsts. Viņš rakstīja grāmatas. Viņš taču bija beidzis studijas Ļeņingradā! Viņš brauca apkārt ar lekcijām par starptautiskām tēmām! Viņam bija šahs, medības. Un mūs ar brāli audzināja. Mamma bija tā, kura mūs visus atbalstīja, lai ko mēs darītu. Viņa bija mājas gariņš! Ēst taisīja, pa dārzu darbojās, drēbes sakārtoja. Tomēr arī viņa vadīja tautisko deju ansambļus, kuri vinnēja skatēs Rīgā. Būtībā tomēr abi vecāki bija aktīvi sabiedriski cilvēki. Katrs pa savam.”
Viņai ar brāli liptin lipa klāt vecāku enerģija, aktivitāte. “Mēs iesaistījāmies visur, cik un kā spējām – dažādās sporta spēlēs (šahs, dambrete, volejbols), dejojām tautiskās un saviesīgās dejas, kuras mācīja mūsu mamma. Vasarās kopā strādājām dārza darbus (mammai bija “zaļie īkšķi”, tēvam aizraušanās bija augļu koku potēšana, kopīgās kartupeļu talkas). Kopā braucām arī ogot. Saliedētība, savstarpējs atbalsts, stiprās aizmugures sajūta – tas viss mūs ļoti saturēja kopā,” saka Velga.
Viņa prāto, ka taisnība ir teicienam: cilvēks dzīvo tik ilgi, cik viņu atceras. Viņa saka: “Mūsu ģimenē nekad nebija “aizliegto tēmu”, un vecāki par savu bērnību, savām atmiņām un piedzīvojumiem gan Cēsu skolotāju institūtā, gan Sibīrijā un atgriežoties Latvijā stāstīja daudz. Tēvs, vienkāršoti izsakoties, nāk no inteliģentiem pilsētniekiem, mamma – no ļoti strādīgiem zemniekiem, kuriem bija sava liela saimniecība. Tā es no viņu stāstītiem bērnības atmiņu stāstiem guvu samērā plašu ieskatu pirmskara Latvijas dzīvē. Tēvs katru gadu pie Jaungada eglītes stāstīja par savu bērnību un Sibīrijā piedzīvoto. Tieši šie stāsti ierosināja manī vēlmi pašai redzēt Sibīriju, un divas reizes tur arī nokļuvu: pirmo reizi braucu divatā ar tēvu pa viņa izsūtījuma vietām, otrreiz braucām trijatā – es, tēvs, brālis. Kopā ar tēvu braucu uz visām politiski represēto konferencēm, kurās tēvs bieži uzstājās. Ja bija iespējams, brauca arī mamma.”
Vītolu dzimta un dabas mīlestība
“Ja godīgi, dabas mīlestību mums iemācīja tēvs. Mammai bija ļoti bail no čūskām, vienas no mammas spilgtākajām bērnības atmiņām bija par upīti, kur viņa, vēl pavisam maza esot, gandrīz noslīka, un meži mammai vislabāk patika tādi... labi kopti un ne pārāk biezi!” stāsta Veltas un Dzintara meita Velga.
Viņas atmiņas vēsta: “Mums mājās vienmēr ir bijuši suņi un kaķi, truši un vistas, bet savvaļas dzīvniekus mamma iemīlēja no manis! Viņa ar milzīgu azartu meklēja staltbriežu nomestos ragus, izaudzināja istabā jenotsuni, kamēr mēs braukājām pa Sibīriju, un ļoti labprāt nāca skatīties, kā es baroju dažādus dzīvniekus!”
Velga saka – tēva skolotāja talants palīdzējis viņai ar brāli “saprast, ka daba ir jāsaudzē un, neņemot vērā laika apstākļus, dabā ir atrodams skaistums, ka pret dabu un tās iemītniekiem ir jāizturas ar cieņu”. “Tā ka nav nekāds brīnums, ka arī mans brālis visu dzīvi veltīja mežu kopšanai. 1.aprīlī paliks 40 gadi, kopš es strādāju Līgatnes dabas takās, un mani par savu “mammu” ir uzskatījuši daudz dzīvnieku un putnu! Man ir milzīgs prieks, ka esmu atradusi šo vietu un savu mūža darbu! Bet es taču padomju gados uz šejieni atnācu, patvarīgi pametu iepriekšējo darbavietu. Man taču ko tikai nesolīja, lai tā nedarītu – gan trīsistabu dzīvokli jaunā mājā, gan galvenās ciltslietu zootehniķes amatu. Tomēr es gribēju tikai uz savu mežu… Uz mazāku algu un dzīvi bez ērtībām. Ja vecāki nebūtu mani atbalstījuši šajā lēmumā, nezinu, vai es varētu izdarīt to, ko izdarīju.”
Velgas bērni ir auguši kopā ar visdažādākajiem dzīvnieku mazuļiem meža vidū. Velga saka: “Man jau liekas, ka viņos ir “iesūkusies” dabas uztvere kopš pašas dzimšanas! Abi ir palīdzējuši man darbos pie dzīvniekiem, meita beigusi Bioloģijas fakultāti un studējusi arī Anglijā.”
Velga teic, ka ir runājusi ar meitu par saviem vecākiem, kuru vairs nav. Viņa sacījusi – “ļoti izjūt to Vītolu spēku, kas nāk caur mūsu dzimtu, ka mēs esam sīksti un izturīgi, un nesalaužami”. Varbūt tas ir būtisks iemesls, kāpēc dzimta ir paturējusi uzvārdu Vītoli. Lai tas nepazustu, lai būtu turpinājums!

Par Druvienu atmiņās un sirdī!

Visā Latvijā slavenajai Līgatnes dabas taku zvērkopei, lāču “mammai” Velgai Vītolai ir saikne ar Druvienu. Viņa nav šeit dzimusi, viņai nav Druvienā radinieku, taču šeit par skolotājiem ir strādājuši viņas vecāki, šeit viņi ir ieskatījušies viens otrā. Tā aizsākās mīlestība, kurai piepildījums tika rasts skarbajos piecdesmitajos padomju gados, esot tālu projām no dzimtenes.
Šie ir pietiekami iemesli, lai Druviena Velgai būtu mīļa vieta. Turklāt no izvešanas, kas varēja notikt jau 1949.gada 25.martā, mammu esot glābuši darbabiedri. Mamma neatsaukusies uz saņemto pavēsti, ka trīs stundu laikā jāierodas ciema padomē. Tā vietā viņa glābusies Druvienas vecajā skolā, kur tikusi nobēdzināta “šaurā, tumšā telpā bez logiem”. Par to parūpējušies skolas bijušais direktors Pēteris Zvaigznītis un skolotāja Līvija Zābere. Rīta pusē, vēl tumsā, mamma mainījusi slēptuvi un nonākusi L.Zāberes mājās “Vasaraudži”. Tur viņa pavadījusi vairākas dienas. Tā izdevies palikt Latvijā. Tomēr ar to represijas nebeidzās. Kad uz Sibīriju 1951.gadā tika izsūtīts kolēģis un mīļotais draugs Dzintars, arī Velgas mammai Veltai liegts turpināt strādāt par skolotāju.
Meitai Velgai nekad nezudīs pateicības jūtas, atceroties tos druvēniešus, kuri slēpuši, glābuši viņas mammu. “Šie cilvēki, viņu tuvinieki taču paši tiktu izsūtīti, ja atklātos, ka ir palīdzējuši,” saka Velga. Viņa atceras, kā, būdama vidusskolniece, satiksmes autobusā braukusi mammai līdzi uz Druvienu. Tā bijusi ļoti auksta ziemas diena, L.Zāberes māmuļas bēres. Viešņas sagaidītas ar zirga pajūgu. Velga atceras, ka bēru māja bijusi ar tādu augstu slieksni… Tādas mājas Velga vēl esot redzējusi tikai Brīvdabas muzejā. Acu priekšā joprojām esot mājas mūrītis, pulkstenis. Atvadīšanās no aizgājējas notikusi klētiņā. Pēc bērēm cilvēki kopā atkal sapulcējušies mājā, kur muzicējis vietējais vīrs Pēteris Kalniņš. Skanējušas dziesmas, un atvadas notikušas, apliecinot mīlestību pret druvēniešu paaudzēm un dzīvi.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Druvienas skolotāju mīlestības stāsts

Kategorijas