Neparastais brīnums

2021. gada 30. marts 00:00

Vijciems ir mazs pagasts Valkas novadā, bet tajā ir daudz apskates objektu. Vēsturiski Vijciema pagasts senos laikos piederējis pie latgaļu Tālavas valsts Trikātas novada un saucies “ciems Vivas upes krastā”. Iespējams, nosaukumam ir saistība ar Vijas upi, kas tek cauri pagatam. Pirmo reizi Vijciems minēts 1224.gadā. Mūsdienās Vijciema pagasta centrā saglabājušās daudzas 19.gadsimtā celtās muižas ēkas.

Unikāls objekts ir Vijciema luterāņu baznīca, kas celta 1852.gadā. Tā ir viena no astoņām Latvijā esošajām koka dēlīšu apšuvuma baznīcām. Par šo ēku jāsaka tā: viens ir par to lasīt un dzirdēt, bet otrs – redzēt to dabā! Tā ir pilnīgi atšķirīga no citām celtnēm un pārsteidz ar savu neparasto izskatu un lielumu. Tās sienas ir apšūtas ar īpatnējas forma koka dēlīšiem, tāpēc atgādina zivs zvīņas. Citi gan saskatot bebra asti, bet es tomēr teiktu, ka tās ir zvīņas. Arī Vijciema pagasta ģerboņa pamatnē attēlotas sudrabotas zvīņas, kas ataino Vijciema baznīcas zvīņveida koka dēlīšu apšuvumu. Vijciema evaņģēliski luteriskajā baznīcā atrodas valsts nozīmes mākslas pieminekļi – altāris un kokā gleznota altārglezna “Svētais vakarēdiens”.

Dievnamā mūs sagaida Asja Ozoliņa, kura stāsta, ka šodien draudzē ir 40 cilvēki. Baznīcā apkure nav bijusi, jo senos laikos cilvēki uz baznīcu brauca ar zirgiem un līdzi bija deķi, villaines, kažoki, ko izmantoja arī dievkalpojumu laikā. A.Ozoliņa stāsta, ka baznīca šodien ir tāda saglabājusies, pateicoties sponsorei Mirdzai Feldmanei, kuras bērnības mājas ir netālu un redzamas pa baznīcas logu. Mēs baznīcu apmeklējām pērn septembrī, bet pēc dažām dienām Mirdzas kundze Vācijā nosvinēja savu 101. dzimšanas dienu. “Mirdza šeit pat uzauga, tepat skraidīja. Tepat aiz baznīcas ganījās visiem gotiņas, arī viņiem. Kad visi brauca projām no Latvijas, tad arī viņa aizbrauca. Bet, kad viņa atbrauca uz Latviju, tad ielika visu savu naudu baznīcā,” stāsta A.Ozoliņa. Viņa atceras, kā pasūtīja kokus, lai varētu izgatavot jaunus apšuvuma dēlīšus, kā brauca pati uz mežu un kā koki vesti.

Baznīcas sienas gan ārpusē, gan iekšpusē ir no priedes koka. “Padomju laikos visas lietas krāsoja ar krītu vai kaļķi. Visa baznīca no iekšpuses bija balta. Atbrauca Mirdzas kundze un teica: mazgājam nost! Un tā to nomazgāja, bet vietām vēl var manīt. Viņas dzīvesbiedrs Valdemārs Feldmanis, kas guļ Vijciema kapos, uzdāvināja Rīgas planetārijam zeltītos krustus,” stāsta A.Ozoliņa.
1992.gadā baznīca rekonstruēta. Lielākie remonta darbi bija baznīcas ārpuses zvīņveida skaidu apšuvums, altāra restaurācija un kroņluktura restaurācija. Kroņlukturī joprojām ir īstas sveces. A.Ozoliņa stāsta, ka remonta laikā atradusi metāla puķi, kurai nezinājusi pielietojumu. Tad restauratori paskaidrojuši, ka tas ir sveču tauku uztvērējs. A.Ozoliņa stāsta, ka tad, kad notika remonts, tika noņemta altārglezna. Viņa domāja, ka gleznai otrā pusē ieraudzīs tās autora vārdu, bet diemžēl tā tur nebija. Tā glezna joprojām ir nezināma autora darbs. “Remonts gāja divus gadus, bija četras kārtas jānoņem. Vēl mums jautā, kāpēc mums ir divas kanceles. Viena ir uz kapusvētkiem,” skaidro A.Ozoliņa. Arī dienā, kad apmeklējam baznīcu, apkārt smaržo puķes, jo blakus esošajā kapsētā gatavojas kapusvētkiem.

A.Ozoliņa atceras kādu gadījumu no padomju laikiem. “Divi Vijciema patiesi ticīgi cilvēki uzzināja, ka uz Vijciema baznīcu brauc kompartijas cilvēki – tātad nekas labs nebija gaidāms. Viņi uzkūra ugunskuru un dziedāja baznīcas himnu. Atbraucēji apstājās, atmeta ar roku un aizgāja. Tā šie divi cilvēki nosargāja baznīcu. Mūsu baznīca kaut kā visu laiku ir strādājusi. Mēs bijām tajos laikos saistīti ar Trikātas pagastu. Vienu nedēļu esot veduši svētdienā mācītāju vijciemieši, otru nedēļu - trikātieši. Tagad gan mums ir savs mācītājs Andris Reiters no Salaspils, kurš kalpo Valkā, Strenčos un Vijciemā,” stāsta A.Ozoliņa.

Vijciema ērģeles, kas bijušas pēc skaita trešās, būvētas 1878.gadā un ir vienīgās līdz šim zināmās saglabājušās Bauskas meistara Radziņa būvētās ērģeles. Tās iesvētītas 1878.gada 26.novembrī un izmaksājušas apmēram 1000 rubļus. Tās bijušas no skujkoka, krāsotas baltos, pelēcīgos un zilos toņos. “Ērģeles mums ir brīnišķīgas! Tās apkalpo Latvijas Restauratoru biedrība. Pirms diviem gadiem katru stabuli izmērīja, toņus klausījās,” stāsta A.Ozoliņa un piebilst, ka arī ērģeles gaida atjaunošanu. Viņa stāsta, ka komponists Jānis Lūsēns nopircis skolas ēku Zvārtavas pagastā un brauc uzspēlēt ērģeles Vijciema baznīcā.

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neparastais brīnums

Kategorijas