Estela

2021. gada 30. marts 00:00

Estela jau kopš skolas gadiem uzskatījusi sevi par īpašu meiteni. Pareizāk gan būtu teikt, ka šo apziņu viņai iepotējusi mammas māsa jeb krustmāte Tamāra, lai gan pati mamma uz meitas slavinājumiem vienmēr reaģējusi samērā noraidoši, apgalvojot, ka katrs cilvēks savā ziņā esot īpašs, neesot pareizi kādu izcelt pārāku par citiem. Vienam varot būt izcilas dotības mākslas vai sporta jomā, citam apburošs izskats, vēl kādam – apskaužami dzīves apstākļi.

Estelas vecāki nebija bagāti cilvēki, tomēr viņiem pietika, lai uzturētu divus mazlietotus auto, nelielu privātmāju un atbalstītu meitas un dēla izglītošanos. Saviem bērniem viņi izteica labi apdomātus komplimentus, nevairojot viņos augstprātību vai lepnību. Viņi mēdza priecāties par skaistu apģērbu, nevis par to, cik kāds lieliski izskatās; par ērtiem un stilīgiem apaviem, skaistu un modernu frizūru. Viņi mēdza atzinīgi izteikties par izcili paveiktiem darbiem, izvirzītiem mērķiem, sasniegumiem un panākumiem. Vien Estelas krustmāte, atbalstījusi zodu plaukstās, palaikam mēdza valgām acīm vērot meiteni un gari nopūsties: “Ahh… Kādreiz arī es biju tāāda skaistule…”
Dabiski, ka šie vārdi Estelai arvien biežāk lika ieskatīties spogulī un aizdomāties: cik skaista reiz ir bijusi Toma? Vai arī viņai bijušas tik lielas un valgas acis, neticami garas skropstas un pilnīgas lūpas? Un vēl zods, tik smalks kā Bārbijlellei, un kakls kā gulbim? Nu, tā vismaz izteicās Toma, aprakstot savu it kā zaudēto skaitumu… Pati Estela sevi uzskatīja par parastu meiteni un skolas puišu izrādīto uzmanību uztvēra kā ikdienišķu ālēšanos. Krustmātes teiktais lika it kā no jauna paskatīties uz sevi un ieraudzīt sievišķīgu figūru, garas un slaidas kājas, jutekliskas lūpas un valdzinošu skatienu.

Estela mācījās vienpadsmitajā klasē, kad kādā kluba ballītē viņu noskatīja draudzenes vecākais brālis, piecpadsmit gadus vecāks vīrietis. Rezervējis sev visas dejas, viņš meiteni ne tikai no sirds izdancināja, bet arī pieskandināja pilnas ausis ar līdz šim nedzirdētiem glaimiem. Valgs skatiens kā izbiedētai stirnai, piebriedušas lūpas kā pārgatavojušās ķiršogas, viegli sārti vaigi kā mežrozes ziedi, mati kā vijīgi mēnesstari pusnakts tumsā… Vai tiešām tas viss par Estelu? Meitene klausījās, mulsa, reiba un slīka reibinošo vārdu plūdos, un brīdī, kad kavalieris piedāvāja viņai parādīt greznākos viesnīcas apartamentus, meitenes prāts jau bija savažots tūkstoš mānīgiem valgiem. Labi, ka tuvumā pagadījās brālis, kas divus gadus vecāko māsu stingri saņēma pie rokas, iestūma drauga mašīnā un nogādāja mājās.

Notikušais tomēr neizpalika bez sekām, lai gan Eldars par māsas pielūdzēju mājās nebija teicis ne vārda. Drīzāk viņa pati ar savu izklaidību, allaž aizsapņojušos skatienu un noslēpumainību pievērsa apkārtējo uzmanību. Kādā vakarā, piesēdusi uz meitas gultas malas, māte klusiņām jautāja: “Vai tu gadījumā neesi iemīlējusies?” Un Estela visu izstāstīja – gan par vārdiem, kādus bārstīja pieredzējušais pielūdzējs, gan par pieskārieniem, kas mulsināja un reibināja, gan par piedāvājumu uzkavēties viesnīcas numuriņā. Māte zināja teikt, ka galantajam kavalierim ir ne tikai sieva un pusaugu dvīņi, bet turklāt arī uzdzīvotāja un pavedēja slava.
Šis notikums Estelas jūtu pasaulē ieviesa lielu neizpratni: kā tā var būt? Un kur tad sapņi par lielo un vienīgo mīlestību, par uzticību un ģimenes svētumu? Par solījumu “priekos un bēdās, laimē un nelaimē… mūžīgi, līdz nāve mūs šķirs”? Kā atšķirt graudus no pelavām un glaimus no patiesi teiktiem vārdiem? Kā zināt, kuram uzticēties un no kura izvairīties? Vai turpmāk viņa spēs kādam uzticēties?
Grieķu puisi Aristoteli Estela satika savā izlaidumā. Abiem par lielu pārsteigumu noskaidrojās, ka viņi ne tikai dzimuši pontiešu (pontieši – etniska grieķu grupa) ģimenēs un auguši Stavropolē, bet arī mācījušies vienā skolā. Tiesa, Estela vēl tikko spērusi pirmos soļus, kad Aristotelis jau uzsācis skolas gaitas, varbūt tāpēc viens otru tā pa īstam ieraudzīja tikai tagad – dienā, kad Estela un viņas klasesbiedrenes, tērpušās skaistās kleitās, saņēma atestātus par vidējo izglītību. Tajā vakarā Aristotelis, pieklājības pēc izdancinājis savu māsīcu, skatījās un apbrīnoja tikai Estelu: cik viņai gaumīgs tērps – viselegantākais no visiem, cik neticami skaista pati, cik savās domās pieaugusi un gudra! Brīdī, kad puisis pieminēja tramīgo stirnas skatienu un lūpas kā ķiršogas, Estelas prātā gan uzplaiksnīja atmiņas par reiz piedzīvoto vilšanos, bet ātri vien izplēnēja – Aristotelis galanti atvainojās par saviem mulsinošajiem vārdiem.
Nesagaidījuši sarīkojuma noslēgumu, viņi pameta trokšņaino baru, lai divatā paklaiņotu pa Stavropoles ielām. Estela ne mirkli nešaubījās: lūk, te ir! Te ir viņas ilgotā lielā un patiesā mīlestība – ar kopīgām izjūtu vibrācijām, ar dvēseļu saskaņu, ar līdzīgām interesēm un mērķiem. Tā vismaz izklausījās, tā vismaz šķita. Turklāt Aristotelis nebija precējies, viņam nebija ārlaulības bērnu, bet bija nopietni nolūki – jau tuvākajā laikā iepazīties ar Estelas vecākiem, un, ja vien viņus šis znota kandidāts apmierinās, viņš jau nākamajā dienā bija gatavs reģistrēt laulību.

Vecākiem abu tikšanās tika pasniegta viņu paaudzei piemērotākā gaismā – it kā Aristotelis un Estela būtu palaikam tikušies jau pusgadu gan klasesbiedrenes mājās, gan reizēm arī ārpus tās, kopā apmeklējuši koncertus un sporta pasākumus. Abi cerēja, ka šāds stāsts vecākos neradīs satraukumu par ļoti straujo attiecību gaitu.

Aristoteļa vecākiem patiešām nebija nekādu iebildumu, jo jaunākais dēls agri bija sekojis vecāko brāļu piemēram un jau uzsācis patstāvīgu dzīvi. Puisim bija labi apmaksāts sistēmas administratora darbs kādā valsts iestādē, pirms gada iegādāts sporta auto un tikai nedaudz pietrūka personiskā dzīvokļa iegādei. Viņa tēvs, tāpat kā Estelas, bija grieķis, tāpēc abi vīri ātri vien atrada kopīgu valodu. Viņiem pat radās kopīgs mērķis – Aristoteļa vecākā brāļa autoremonta darbnīcu paplašināt ar automazgātavu un nelielu kafejnīcu.
Estelas mātei gan bija iebildumi, Šķiet, viņa nenoticēja abu jauniešu it kā pārliecinošajam stāstam par seno draudzību. Uzdevusi pāris āķīgus jautājumus, viņa līdz asarām samulsināja meitu, kura nebija radusi melot. Pēc tam māte vairākas reizes mēģināja uzsākt atklātu sarunu ar Estelu – par kopdzīvi, kas jau pašā sākumā dibināta uz izdomātiem un noklusētiem faktiem; par puiša patstāvīgo dzīvi, kurā netrūka balto plankumu; par viņa darba algu, kas nevarēja būt tik liela, lai iegādātos tādu auto un vēl krātu dzīvoklim…
Kad Aristoteļa tēvs ar brāli jau trešo reizi ieradās alegoriski lūgt Estelu atdot dēlam par sievu (pirmo un otro reizi viņiem uz šķīvja tika uzbērti rieksti un blakus nolikta dakšiņa), viņas māte gandrīz vai izjauca pēc senču tradīcijām iecerēto rituālu un pat netaisījās klāt galdu. Nekautrēdamās uzdot konkrētus jautājumus, viņa sadusmoja ne tikai abu dzimtu vīriešus, bet arī savu meitu, kura visu notiekošo klausījās aiz durvīm. Nepietika ar to, ka māte pārkāpa labi zināmās senču tradīcijas, viņa vēl atklāti izteica šaubas par gaidāmā znota godprātību. Apsaukuši un nolikuši pie vietas dumpīgo sievieti, abu ģimeņu galvas visgudri izlīdzināja radušos asumus, un Estelas tēvs pats devās uz virtuvi, lai uzcienātu viesus. Pielējis pilnas glāzes un priecīgi saskandinājis, viņš deva savu piekrišanu. Mātei tur vairs nebija teikšanas. Jau nākamajā dienā jaunie iesniedza dokumentus civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā, un vecākiem neatlika nekas cits, kā plānot kāzu norisi.

Estelas māte gan arī vairs neiebilda. Reiz jau ģimenes galva šādu lēmumu pieņēmis, sievai neklājas to apšaubīt. Turklāt abi jaunie izskatījās tik laimīgi! Tik bezgala mīloši un laimē starojoši! Varbūt viņas aizdomām un nemieram patiešām nav pamata…
Nekustamo īpašumu aģente visai drīz atrada Aristotelim pieklājīgu dzīvokli, viņš ar brāļu palīdzību to ātri vien izremontēja un kopā ar līgavu skaisti iekārtoja. Kāzu plānošana un gaidāmā kopdzīve bija viņu ikdienas sarunu galvenais temats. Estelas māte gan iejautājās – no kurienes nākamajam znotam tik daudz naudas, bet viņš smejot atbildēja: “Tur, kur bija, vairs nav!”

Divi mēneši līdz kāzām, kas bija noliktas tieši Aristoteļa tēva dzimšanas dienā, aizritēja nemanot. Kopīgiem darbiem un domām pārņemtas, abas ģimenes šķita satuvinājušās, un pat Estelas mātei vairs nebija laika šaubīties par pieņemto lēmumu.
Kāzas izdevās nevainojami – pārticīgi, saticīgi un grezni. Visi izskatījās vairāk nekā apmierināti un lepni. Abi jaunlaulātie staroja laimē un šķita patiešām pārsteigti, saņemot izremontētā dzīvokļa atslēgas. Estela gan tur jau bija tikpat kā ievākusies, tikai reti kurš to zināja. Senču tradīcijas prasīja savu notikumu gaitu, un, lai laulība būtu ilga un veiksmīga, tās nedrīkstēja pārkāpt. To zināja ikvienas pontiešu ģimenes vecākie. Ne Aristotelis, ne Estela tādām blēņām neticēja, viņi vēlējās katru no darbiem brīvo stundu pavadīt kopā.
Medusmēnesi jaunais pāris izvēlējās pavadīt mīlas dievietes Afrodītes zemē Kiprā – izrādījās, ka abām ģimenēm tur mīt pa kādam tuviniekam. Izvēlējušies apmesties Estelas māsīcas mājās, jaunie baudīja dzīvi nesteidzoties. Atgriezušies Stavropolē, viņi tuviniekus iepriecināja ar ziņu par gaidāmo ģimenes pieaugumu.

Tomēr ne viss noritēja tik gludi, kā iecerēts. Estelas šaurais iegurnis un dažādas veselības problēmas sagādāja ne mazums satraucošu brīžu kā gaidāmajam mazulim, tā Estelas mātei, kura vairākas reizes dienā traucās uz slimnīcu mierināt meitu. Reizēm vakara stundās laiku pasēdēt pie sievas gultas atrada arī vīrs, tomēr allaž izskatījās tik noguris un neizgulējies, ka Estela mudināja viņu doties mājās. Divus mēnešus pirms bērna dzimšanas Aristotelis jau tik ļoti bija noguris no biežajiem slimnīcas apmeklējumiem, ka “uzņēmās papildu darbu” (tāds bija viņa aizbildinājums, jo turpmāk nauda būšot vēl vairāk vajadzīga).

Sākumā Estela viņam sūtīja mīlestības pilnas īsziņas vairākas reizes dienā, tad kāda paziņa ieteica izmantot videozvanu – tā aizņemtajam vīram vairs nebūšot tik vienkārši atrunāties ar bezgalīgu darba apjomu. Tad izrādījās, ka Aristotelis tik vienkārši nav sazvanāms… Nemitīgos pārdzīvojumus par gaidāmo mazuli papildināja aizdomas par vīra neuzticību.

Estelas māte gan pašaizliedzīgi metās ko kārtot – sagaidīja brīdi, kad znots vēlā vakarā krietni iereibis atgriežas dzīvoklī. Saprotams, ka Aristotelis pat nevēlējās runāt ar sievieti, kas reiz ar aizdomām un nepatiku izturējusies pret viņu… Māte tomēr nepadevās, jo cerēja uz izskaidrošanos skaidrā prātā, tikai citā vakarā znots pārradās nevis viens, bet kopā ar slaidu bruneti… Vai gan ko tādu viņa spēja pavēstīt meitai, kurai tuvākajās dienās gaidāmas dzemdības? Iemidzinājusi Estelas aizdomas ar ticamiem stāstiem par vīra darbaholiķa tikumu, māte pameta darbu, lai izšķirošajā brīdī būtu blakus meitai.

Svinīgajā dienā, kad jaundzimušajam bija ļauts atstāt dzemdību namu, Aristotelis nebija sazvanāms. Uz slimnīcas trepēm jauno māmiņu sagaidīja viņas un vīra vecāki. Pievērsušies tikai un vienīgi mazulim, visi centās izvairīties no jautājumiem, kāpēc nav ieradies likumīgais tēvs.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Estela

Kategorijas