Gudri māca lielo dzīves spēli

2021. gada 30. marts 00:00

1455

Brīnumainās aukles Mērijas Popinsas tēls ietver pirmsskolas bērnu audzināšanas un izglītošanas būtību: mācīties kopā būšanas prieku, mācīties darba prieku, mācīties atklāšanas un radīšanas prieku… Bērnu rakstura kodolu ieliek ģimenē, bet ikdienas iedvesmas avots un piemērs bērnudārzā ir audzinātājs, skolotājs, auklīte. Tāda ir Lizuma vidusskolas direktora vietnieces pirmsskolas izglītības darbā Daces Eihmanes pārliecība. Tā veidojusies un attīstījusies gandrīz 40 gadu pieredzē.

“Nesen kāds mūsu skolas jaunais pirmsskolas skolotājs izteicās, ka ir interesanti strādāt ar pirmsskolas vecuma bērniem, jo patīk tā “kopējā dauzīšanās, rotaļāšanās”. Tā ir mērķtiecīga un gudra spēlēšanās visas dienas garumā: izmantot tradicionālu rotaļu, bet ieliekot tajā netradicionālu uzdevumu; izmantot spēles un prieka elementus, lai mainītu bērna attieksmi pret darāmo, reizē stiprinot viņa gribu paveikt iesākto līdz galam. Pirmsskolas skolotāja uzdevums – atrast līdzsvaru starp rotaļāšanos un mērķtiecīgu zināšanu apguvi, tā radot pamatu bērna izpratnei, ka mācību darbs ir interesanta dzīves spēle,” atzīst D.Eihmane.

Pirmās ugunskristības norūda pārmaiņām

Dace ir apguvusi pianista specialitāti, kas ļauj strādāt gan skolā, gan mūzikas skolā, bet dzīve viņu “iesvieda” Līvbērzes bērnudārzā, kur vajadzēja muzikālo audzinātāju. “Tagad, kad esmu metodiķe un vadu citu skolotāju darbu, man ir vieglāk saprast jauno speciālistu izjūtas darba pirmajos gados, jo lieliski atceros savu darba sākumu 19 gadu vecumā – to bezpalīdzības sajūtu 20 bērnu pulkā, kad nezināju par pirmsskolu absolūti neko,” atceras D.Eihmane.

Pirmos trīs četrus mēnešus viņa kaut kā ķepurojās, saprotot, ka nav ne īstā vieta, ne īstā sabiedrība. Bet bērniem patika – viņi ar prieku un vērienu izmantoja visu mūzikas nodarbībām paredzēto laiku, lai aktīvi izpaustos, parādot audzinātājas neprofesionalitāti. “Vienīgais glābšanas salmiņš bija tas, ka pati savulaik biju bērnudārza audzēkne. Atcerējos, kā mūzikas stundās mēs dziedājām Arvīda Žilinska dziesmas “Kaķīt’s mans”, “Lelles jaka”, “Kāda kuram dziesma?”. Tās bija pamata repertuārs, ko izmantoju visās vecuma grupās. Neko citu jau nezināju,” stāsta Dace.

Redzot, ka jaunajai audzinātājai nepavisam neveicas, vadītāja piedāvāja kursus. “Dzīvē visu nosaka piedāvājumi, nejaušības un mūsu izvēles. Man bija piedāvājums piedalīties kursos, lai gan biju jauns skuķis, no kura acīmredzot nekādas jēgas nebija. Pēc 120 stundu mācībām, kas man bija kā īsts augstākās izglītības kurss, radās izpratne, interese un pieredze par to, kā strādā citi mūzikas skolotāji, papildinājās arī repertuārs. Bet lielākā vērtība bija pasniedzēji – pedagoģijas profesore Daina Lieģeniece, Ruta Kaņepēja – interesantas un erudītas personības, kas prata iedvesmot un pārliecināt, ka rotaļa pirmsskolas bērniem ir galvenais mācību veids,” skaidro D.Eihmane.
Kursos iegūtais bija tik vērtīgs, ka noteica visu turpmāko darba dzīvi – darbavieta palika tā pati, bet darba vide, kuru Dace sāka radīt, bija jau cita. Divas atšķirīgas dzīves – pirms kursiem un pēc kursiem. Un secinājumi: bērniem nepieciešama drošība, mīlestība, prieks, brīvība radīt un pārsteigumi. Bērnus neaudzina runājot, viņi aug paši: vērojot, vērtējot un atdarinot. Audzināt var tikai ar savu piemēru.

Radoša pieredze noder metodiskajiem materiāliem

Visā Latvijā ir pazīstami D.Eihmanes izstrādātie metodiskie materiāli pirmsskolas izglītības darbam. Viņa pirmsskolas darba virtuvi pārzina gandrīz visos šī darba amatos: 9 gadus strādājusi par skolotāju visās vecuma grupās; gandrīz 30 gadus – par pirmsskolas mūzikas skolotāju; būs 3 gadi par direktora vietnieci pirmsskolas darbā; Dace ir Valsts izglītības satura centra ārštata metodiķe un sertificēta mentore palīdzībai jaunajiem speciālistiem; līdztekus tiešajiem darba pienākumiem 10 gadus vadījusi profesionālos kursus pirmsskolas mūzikas skolotājiem.

“Katrs darba posms kaut kādā mērā ir rezultējies ar pieredzes apkopojumu. Grāmata “Tādi raksti pūriņā” (1995) ir mans pirmais mācību līdzeklis. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā tikko parādījās un kā jaunumu vecāki steidza bērniem iegādāt krāsojamās grāmatas. Darba burtnīcu vēl nebija. Domājot, kā sagatavot piecgadīgos bērnus rakstīšanas apguvei, ar auklīti veidojām rūtiņu rindas, kuras bērniem izkrāsot, lai attīstītu rokas motoriku. Pamazām aizkrāsotās rūtiņas veidojās sarežģītākas, līdz nonācām pie latvju rakstu zīmēm,” stāsta Dace.

Mācību gada beigās bērniem bija ar krāsotiem rakstiem aizpildītas burtnīcas. Izglītības un zinātnes ministrijas pirmsskolas speciāliste Ruta Kaņepēja ierosināja izdot šādu mācību līdzekli, lai to varētu izmantot arī citos bērnudārzos. “Tā bija divu gadu radoša un skaista sadarbība ar “Zvaigzne ABC”, bet mans labs draugs – fotomākslinieks Jānis Vītols radīja vāku, kuru rotā fotogrāfija ar maniem bērniem pie sava vectēva darinātās pūra lādes,” stāsta Dace.

Pēc tam tapa eksperimentāls mācību līdzeklis “Garās pupas raibie raksti” (1996) – attīstoši uzdevumi bērniem, par pamatu izmantojot pasakas sižetu. 2005.gadā tika izdota grāmata bērniem “Tītarbikšu savādā pasaule” ar maziem pastāstiņiem no bērnu ikdienas dzīves. Šajā krājumā tika apkopotas mūzikas skolotājas darbības laika idejas: fantāzijas, spēles, rotaļas un mūzikas nodarbībās izmantotā klasiskā mūzika. Gadu vēlāk sadarbībā ar kursabiedru, izcilo flautistu Vito Bergu tika radīts CD ar ierakstu ciklu par Tītarbikšiem.
Kā loģisks turpinājums nāca biedrības “Kustība par latvisku kultūru izglītībā” valdes priekšsēdētājas Solvitas Lodiņas aicinājums piedalīties mācību līdzekļa – “Latviešu ābeces” piecgadīgiem un sešgadīgiem bērniem radīšanā (2014-2016). “Tas ir plašs kopdarbs – ne tikai ābeces, bet arī izstrādātās darba lapas, kurās kā vienojošs motīvs ir izmantotas tautas pasakas, sakāmvārdi, ornamentika. Šis izdevums bija solis pirms valstī izstrādātajām vadlīnijām – 2014.gadā vairāki Latvijas bērnudārzi praksē pārbaudīja un izvērtēja “Latviešu ābeci”. Aprobācijā aktīvi iesaistījās arī Druvienas pirmsskolas grupas. Liels pieprasījums pēc ābecēm joprojām ir no latviešu diasporām ārzemēs,” skaidro D.Eihmane.

Viņa bija Valsts izglītības satura centra darba grupā, kas izstrādāja metodiskus ieteikumus vērtēšanai pirmsskolā. “Man pašai ir gandarījums par ieviesto kompetenču pieeju pirmsskolā. Tā ir saskaņā ar manu izpratni par vidi bērnudārzā, kādā mazajam bērnam ir jāuzturas teju vai visu darba dienu. Mēs atkal esam atgriezušies pie pedagoģiskajām un tikumiskajām vērtībām, kuras kādus gadus, likās, esam “pazaudējušās”. Izklausās traki, bet ar likumu jeb vadlīnijām tagad ļaujam bērnam justies kā bērnam, tiek dota radoša brīvība skolotājam un bērnam, sākam mācīt bērnam prasmes dzīvot, nevis tikai aizpildīt darba lapas,” uzsver D.Eihmane.

Nodod jaunajai paaudzei latvisko

Jau būs trešais gads, kopš Dace strādā Lizuma vidusskolā par direktora vietnieci pirmsskolas darbā. Bērnudārzs jauns, vēl līdz galam neiekārtots. Arī rotaļlaukuma nebija, bet pagājušajā vasarā bērni tika pie tā. Pēc D.Eihmanes skicēm, ko realizēja firma „Māravoti”, pieaicinot pie darbiem arī Tērvetes pils radītāju Normundu Jērumu, tika izgatavotas masīvkoka iekārtas. “Ir izveidoti deviņi objekti (vairāki no tiem ir unikāli Latvijā), ieskaitot transformējamu labirintu, āra muzicēšanas centru, “Pazemīti” jeb “Peles māju”, ūdens kaskādes centru un citu, – tos visus vieno latvju rakstu zīmes. Bērnu rotaļlaukums ir izveidots kā mākslas darbs no dabas materiāliem un latvisko zīmju elementiem. Laukums, kurā apgūt daudzveidīgas kustības; rotaļlaukums kā “zaļā klase”, kurā bērniem domāt, iztēloties, radīt un eksperimentēt. Tiesa, skolotājam ir jābūt tik gudram, lai saskatītu un izmantotu dažādās iespējas,” norāda Dace.

Savulaik viņas tēvs Arnolds Strazdiņš bija prasmīgs amatnieks. Ir saglabājušās daudzās tēva konstruētās latviska stila mēbeles.
D.Eihmane atklāj, ka viņas ģimenes mājās gan Tukumā, gan Tirzā vienmēr ir pulcējušies draugi un radi, vienmēr ir daudz dziedāts. Uz Tirzas “Ģevjāņiem” bieži brauca folkloras vācēji, jo tautasdziesmu teicēji bijuši divās paaudzēs. Daces vecvecmamma Ede Maldone bijusi zāļu sieva, tāpat laba zāļu pazinēja bijusi viņas vecmāmiņa Helma Maldone. Saglabājušās viņas rokrakstā pierakstītas zāļu tēju receptes un pieraksti kāršu zīlēšanā. Viņai padevusies arī aušana. Vēl saglabājusies vecmāmiņas austā sega un spilvendrāna, bet stelles ir atdāvinātas Tirzas skolai.

“Ģevjāņu” jeb “Dievjāņu” mājas stāsts

Lai gan D.Eihmane dzimusi un dzīvojusi Tukumā, pirms trīs gadiem viņa ir atgriezusies Tirzā mājā, kuru pirms 150 gadiem cēlis viņas vecvectēvs. Tajā viņa pavadījusi ne tikai bērnības vasaras, bet arī allaž atgriezusies kopā ar saviem bērniem. “Kad vajadzēja izšķirties, māju pārdot vai atjaunot, bija skaidrs – to vienkārši nedrīkst pamest. Tagad jau arī bērni iegulda savus līdzekļus, darbu un laiku mājas atjaunošanas darbos,” atzīst Dace. Viņai ir četri mazbērni, kuri nevar vien sagaidīt, kad atkal drīkstēs braukt uz Tirzu.

D.Eihmane ir pašlaik pēdējā Maldoņu dzimtas īpašuma “Ģevjāņi” mantiniece. Kādā no mājas vecā galda atvilktnēm viņa atradusi barona Lessinga parakstītu Jēkabam Maldonim piešķirta meža īpašuma oriģināldokumentu, kas apliecina, ka “Tīrumģevjāņu” meža īpašums tiek noformēts ar 1872.gada 12.maiju. Mājas vieta te bijusi jau agrāk, bet māja ir būvēta apmēram šajā laikā.

“Jēkabs Maldonis ir mans vecvectēvs. Dzimis 1840.gada 14.janvārī. Viņa laikā tika ielikti pamati mazai mājiņai – 80 kvadrātmetru guļbūvei. Ir saglabājusies Jēkaba Maldoņa fotogrāfija, kas uzņemta apmēram 1924.gadā. Par to liecina atrastā mājas grāmata ar mājas apsekošanas datumu – 1927.gada 5.aprīlis. Vecvectēvs sēž pie maizes krāsns mūrīša. Interesanti salīdzināt šo istabas skatu ar pārvērtībām pēc mājas atjaunošanas,” atzīst D. Eihmane.

Kāds Latvijas ģeotelpiskās senvārdu informācijas tulkotājs izteicis versiju, ka mājas nosaukums, iespējams, varēja rasties no šīs puses māju grupu nosaukuma “ģevi” – “ģievi” – “dievi”. Šajā nozīmē dzimtas mājas nosaukums “Dievjāņi” jeb “ĢevjāņI” ir ar ļoti spēcīgu semiotisko pirmsākuma nozīmi. Dace atzīst, ka viņai šis skaidrojums patīk.

D.Eihmane atradusi arī vectēva Kārļa Maldoņa karaklausības apliecību ar ierakstu par viņa izdienas laiku no 1919.gada 15.septembra līdz 1920.gada 1.septembrim, kad viņš piedalījies cīņās pret bermontiešiem un lieliniekiem, saņemot Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi.

Vectēvs bija dārznieks. Ap māju bijis liels ābeļu dārzs. Diemžēl tas 1941. gada bargajā ziemā izsala. Saglabājusies tikai viena mālābele. “Ābelītei ir dota vecuma maize, un tā rotā mūsu pagalmu. Līdz ar mājas celšanu tai apkārt ir iestādīti četri ozoli. Lai gan tiek atzīts, ka tik tuvu mājai nedrīkst stādīt, lai to neapdraudētu zibens, simt gadu laikā tas nav apstiprinājies,” secina Dace. Ozoli ir auguši un pat saauguši ar māju, tāpēc joko, ka “Ģevjāņi” ir māja ozolos.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gudri māca lielo dzīves spēli

Kategorijas