Lai mēs dzīvotu, ne tikai izdzīvotu!

2021. gada 1. aprīlis 00:00

2376

G alvenais jautājums, ko cilvēki uzdodot šajā laikā: kāpēc tiek ierobežota viņu brīvība? Mācītājs Jānis Zvirgzdiņš aicina katru novērtēt – lai cik grūts šis laiks mums liktos, neatrodamies tomēr kara apstākļos un baznīcas ir atvērtas visu laiku. Tieši pirms desmit gadiem viņš ar savu sievu un dēlu kristījās un iesvētījās Gulbenes evaņģēliski luteriskajā draudzē, tā uzsākot savu ticības ceļu. Ticis cauri neziņas brīžiem un saņēmis dziedināšanu no apstiprinātās diagnozes par audzēju, ceļš J.Zvirgzdiņu aizvedis uz teoloģijas studijām. Šobrīd viņš ir Lejas evaņģēliski luteriskās draudzes (Lejasciemā) un Zeltiņu luteriskās draudzes (Alūksnes novadā) mācītājs.

Jānis dzimis Līgo pagastā netālu no Ušuru ezera. Mācījies Siltāju pamatskolā, pēc tam Gulbīša vidusskolā. Pēc tās profesijas izvēle aizveda uz Rīgas 2. medicīnas skolu, kur beidzis Feldšera laboranta nodaļu. 23 gadus nostrādājis Gulbenes slimnīcā, no kuriem 12 gadus bijis klīniskais laborants un pēc tam strādājis administratīvajā darbā. Tikai pēc tam viņa dzīves ceļš un ticība aizveda uz Lutera Akadēmiju Rīgā, kur ieguvis humanitāro bakalaura grādu teoloģijā.

“Esmu Dievam pateicīgs par nostrādātajiem gadiem slimnīcā, jo tieši šī medicīniskā un administratīvā pieredze man ļoti noderīga kā mācītājam. Tas nav viegli, jo tas ir darbs ar cilvēkiem. Kādreiz arī ar cilvēkiem, kuriem pienākusi dzīves pēdējā stunda. Tad ir jāredz izmisuši piederīgie ar dažādiem jautājumiem par dvēseli un ciešanām. Pieredze medicīnā man ļāva ieraudzīt to, kas vispār ir cilvēks, un to, ka bieži izmisuma brīžos viņš nezina, pie kā tverties. Arī pieredze ar dokumentiem, līgumiem un likumiem man ļoti palīdz, jo ir jāvada draudzes. Mācītājam ir svarīgi zināt, kas notiek politikā, valstī un likumdošanā,” uzsver Jānis.

– Mācītājam tātad ir svarīgi arī lasīt ziņas?
– Noteikti. Kādreiz jautā, kāpēc arī mācītāji lasa dažādas grāmatas. Bet kā mēs varētu pēc tam vairāk par to runāt, ja nezinām, kas tajā grāmatā ir rakstīts? Tieši tāpat ir ar ziņām. Mācītājiem ir jāzina, kas notiek Latvijā, pasaulē. Dieva vārds arī ir saistīts ar to, jo, kad sludinu, man ir jāzina, kāda situācija valda Latvijā.
– Kā no medicīnas jomas jūs kļuvāt par mācītāju?
– Toreiz, kad sākās slimnīcu reorganizācijas un apvienošanas procesi, tas prasīja daudz pacietības no mediķiem un visiem, kas bija iesaistīti. Sākās dažāda veida neapmierinātība, tas skāra arī darba samaksas un izmaiņas darba līgumos. Pirms darbinieki gāja pie vadības, es biju pirmais, kas ar viņu neapmierinātību saskāros. Mainījās vadība, un kādā brīdī sapratu, ka tas sāk pārāk mani nomākt. Es jau biju kristīts un iesvētīts Gulbenes draudzē. Lūdzu Dievam padomu, ko man tālāk darīt. Līdzīgi, kā reiz Jēzus aicināja sekot sev mācekļus, arī es sadzirdēju klusu aicinājumu sekot nezināmajam. Uzrakstīju atlūgumu. Protams, bija satraukums, jo man bija ģimene – sieva Iveta, kas strādāja par zobu higiēnisti, un dēls, kas vēl tajā laikā bija skolnieks. Sāku pakāpeniski kalpot draudzē. Tad saņēmu uzaicinājumu mēģināt studēt Lutera Akadēmijā. Pirmajā reizē es tam nepiekritu. Apmēram divus gadus strādāju laicīgo darbu kādā no privātajiem uzņēmumiem par personāldaļas vadītāju. Un tad es ļoti nopietni saslimu – man atklāja vēzi. Kā laborants es sapratu, ka mani analīžu rādītāji ir ļoti slikti. Ar katru dienu man palika sliktāk. Ārsts mani nosūtīja uz Linezera slimnīcu. Caur šīm sāpēm un ciešanām toreiz mainījās visa mana vērtību skala par dzīvi. Es nevarēju pieņemt to, ka man, iespējams, ir jādodas mūžībā. Kad man konstatēja audzēju, bija sajūta, ka jātiek arvien vairāk baznīcā. Tad visu, kas man sāpēja, es izliku Dieva priekšā un palaidu vaļā, sakot: tu, Dievs, zini visu labāk. Pamazām sākās atlabšana. Visu laiku kalpoju Gulbenes baznīcā – biju gan mācītāja palīgs, gan vasarā pļāvu zāli un veicu uzkopšanas darbus. Reiz biju pie altāra, un man zvanīja draudzes māsa Līga, sakot, ka atkal Lutera Akadēmijā ir uzņemšana. Tā bija ceturtdiena, un jau sestdien es biju iestājpārbaudījumos. Pusstundu pēc tiem man zvanīja un teica, ka esmu pieņemts teoloģijas studijās. Katram novēlu piedzīvot kaut reizi dzīvē to neizsakāmo prieku, kas mani tajā brīdī pārņēma!
– Kā jums šobrīd ir ar veselību?
– Esmu joprojām ārstu uzskaitē, bet veselības stāvoklis ir ļoti labs, analīzes ir atgriezušās normā. Divus gadus esmu bez jebkādiem medikamentiem. Es par to slavēju Dievu un priecājos, ka dzīvē varu darīt to, uz ko esmu aicināts un kas man ļoti patīk! Esmu pateicīgs arī par to, ka vienmēr man liels atbalsts ir bijusi mana sieva. Mēs vienā reizē gan ar viņu, gan mūsu dēlu tikām kristīti un iesvētīti. Tas notika 2011. gada 21. novembrī, ko sauc par Mūžības svētdienu. Mums tas bija jauns sākums visai dzīvei. Viņa šobrīd ir Gulbenes draudzes priekšniece.
– Vai bērnībā jums neviens par Dievu nestāstīja?
– Neatceros brīdi, kad es nebūtu ticējis. Dzīvojot Līgo pagastā, man bija ļoti mīļa vecmāmiņa. Neatceros, vai viņa devās uz baznīcu, tomēr atceros, kā mēs ar viņu kopā darījām ļoti daudz lietas. Es viņai palīdzēju visos iespējamos darbos saimniecībā. Tad arī viņa mācīja dzīves gudrības, piemēram, nedarīt otram to, ko pats negribi, lai tev dara, un to, ka Dievs visu redz. Kā bērns jau ticēju – ja vecmāmiņa tā saka, tātad tā arī ir. Tāpēc saku, ka ir ļoti svarīgi, ko mēs iemācām saviem bērniem, jo man viņas teiktais ir palicis līdz pat maniem 52 gadiem. Un tieši tāpēc nekad neesmu šaubījies par Dieva esamību.
– Dodoties uz slimnīcu, katru dienu jūs gājāt garām Gulbe-nes evaņģēliski luteriskajai baznīcai.
– Jā, 23 gadus es gāju tai garām. Vienmēr ar lielu cieņu izturējos pret to vietu, jo kaut kā zināju, ka tā ir īpaša un ka tur pulcējas īpaši cilvēki. Tomēr, ja man pirms kādiem 25 gadiem kāds būtu iznācis no draudzes un teicis, ka es tur kalpošu kā mācītājs, es to nebūtu varējis iedomāties.
– Kā šajā Covid-19 laikā klājas Lejas draudzei?
– Es varu runāt par abām draudzēm, jo tās ir man vienādi mīļas. Gan draudzei Zeltiņos, gan Lejasciemā klājas ļoti labi, un atmosfēra, kas pie mums valda, ir mierīga. Domāju, ka tas, kā jūtas pati draudze, ir atkarīgs no tā, kā jūtas tās mācītājs. Un, lai cik dīvaini tas izklausītos, es šajā laikā nejūtos ne ierobežots, ne apdalīts. Jā, ir lietas, ar kurām nākas sadzīvot, bet es lieki netērēju enerģiju, lai kritizētu valdību. Kā vēsture mums rāda, dažādiem posmiem esam gājuši cauri un katrā ir bijušas savas grūtības. To arī mācu draudzēs, ka Dieva vārds mums rāda, lai nekritizējam šo situāciju. Jā, ir lietas, kas varbūt ir nepārdomātas, ir kādi nesamērīgi lēmumi, bet labākais, ko varam darīt – ir lūgt par visu. Jā, ir jālieto divas stundas draudzē arī maska, bet vienmēr atgādinu: ko tad lai saka mediķi, pārdevēji, kuriem cauru dienu jāstrādā maskās?
– Ko jūs sakāt par kristīgās un tradicionālās kultūras simbiozi, kas notiek arī Lieldienās?
– Es laikam nebūtu tik sīkumains par to, ka kāds kristietis mājās krāso Lieldienās olas. Vairāk mani satrauc dalītā sirds un tas, ko cilvēki mēdz piedzīvot pēc kristībām un iesvētībām baznīcā. Bieži cilvēki dzīvē neatceras to, ko bija solījuši tajā brīdī, to, ka bija solīta pilnīga uzticība, Dieva vārda mācīšanās un palikšana lūgšanās. Galvenais ir palikt staigāt gaismā, dot mīlestību citiem un liecināt par Kristu. Ļoti skumji, ja redzu, ka cilvēki, kas arī pie manis gājuši iesvētes mācībās, savā “Facebook” kontā apliecina pilnīgi ko pretēju. Tomēr tas vienmēr ir interesanti, ka mēs mēdzam vairāk kādreiz noticēt horoskopiem, bet ne Dieva vārdam.
– Cik laika jūs veltāt lūgšanām par mūsu novadu?
– Lūgšanu dzīve man ir regulāra. Tā man ir no rītiem, pēc situācijas skatoties, ja nepieciešams, arī pusdienas laikā un noteikti arī vakarā. Dievkalpojumos mēs regulāri lūdzam par novadu, visiem pagastiem, par vadītājiem. Mūsu liturģiskajā dievkalpošanas kārtībā ir noteikts, ka svētdienās regulāri lūdzam arī par cilvēkiem, kas dzīvo mūsu novadā, par skolām, bērnudārziem un daudz ko citu. Viennozīmīgi ir vērts lūgt! Neticīgie jau nelūdz, jo – kāpēc lūgt, ja tam netic? Bet katrā kristietī mājo Svētais Gars, ko viņš saņēmis kristībā. Tas arī veic mūsos šīs pārmaiņas, ka varam dzirdēt kluso Dieva balsi. Mēs tiekam mudināti īpaši arī lūgt pirms kādas neziņas vai dzīves svarīgiem notikumiem. Lūgšanai ir liela nozīme!
– Vai katrs cilvēks savā dzīvē dzird Dieva balsi?
– Negribētu teikt, ka cilvēks var visu mūžu nodzīvot un nebūt dzirdējis Dieva vārdu, tomēr ticība ir Dieva dāvana. Mūsu, mācītāju, uzdevums ir šo Dieva vārdu sludināt. To tad arī caur dažādām kalpošanām dzird daudzi cilvēki. Arī neticīgie, piemēram, ja atnākuši uz kristību dievkalpojumu vai kapusvētkos. Mūsu uzdevums ir sludināt, bet Dieva uzdevums ir pārliecināt. Reiz pēc vienas izvadīšanas, kad jau devos uz mašīnu, pienāca jauns cilvēks un vaicāja, vai var parunāt. Viņš teica, ka nekad nebija aizdomājies par to, ko es biju sludinājis tajā reizē. Sludinātais vārds tajā brīdī bija šim cilvēkam iedevis ticību. Mans uzdevums bija tikai sludināt. Ja es kaut vai šodien iziešu Gulbenes ielās un sludināšu, vai tāpēc rīt būs pilna baznīca? Šo vārdu katrs satver ticībā.
– Kāds ir jūsu iedrošinājums lasītājiem šajā sarežģītajā laikā?
– Mateja Evaņģēlijā ir rakstu vieta, kur Jēzus māca, ka pie viņa var nākt visi, kas ir bēdīgi un grūtsirdīgi. Viņš ir nācis pasaulē, lai palīdzētu mums katram nest mūsu nastu. Viņš saka, ka neatstums nevienu, kas pie Viņa nāk, un ka nav nekā tāda, ko nevarētu mums piedot. Lieldienas ir augšāmcelšanās svētki. Ja Kristus ir augšāmcēlies, arī mēs dzīvē varam piedzīvot kaut ko jaunu, gaišu, mierpilnu un sirsnīgu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lai mēs dzīvotu, ne tikai izdzīvotu!

Kategorijas