Svētki saliedē un rada prieku

2021. gada 1. aprīlis 00:00

1361

Druvēnietes Inetas Maksimovas mājas pagalmā jau pirms Lieldienām ieradušies gan dzīvi, gan šūti zaķi, un, tā kā ciemiņus mājās aicināt nedrīkst, tad Ineta tam radusi risinājumu – pagalmā ieradušies arī stilizēti Lieldienu svinētāji. Viņa priecājas, ka tieši pirms Lieldienām māsa izdomājusi atdot viņai trušus, kas svētku noskaņu rada vēl patīkamāku.

Ineta ir pārliecināta, ka par svētku noskaņu jārūpējas pašiem. Viņa ar prieku gatavojas visiem svētkiem, un arī Lieldienas nav izņēmums. Savukārt kaimiņiem prieks, ka kaimiņu mājas pagalmā var just jau pamatīgu Lieldienu rosību. “Man patīk dalīties savā priekā un ar savu darbu iepriecināt citus. Ja citiem patīk, tad tas ir dubults prieks,” atzīst Ineta.

Svinēšanai vienkārši neatlika laika

Ineta ir dzimusi Druvienā un uzskata sevi par kārtīgu druvēnieti. “Piedzimu mājās, tāpēc smejos – negaidīju, kad mani aizved uz slimnīcu, un nācu pasaulē mājās. Esmu mēģinājusi iet prom no Druvienas un dzīvot citur, bet vienmēr esmu atnākusi atpakaļ – senču saknes ļoti velk atpakaļ. Laikam par daudz dziļi te šīs saknes ir iesakņojušās. Esmu mēģinājusi dzīvot Liezērē, Tirzā, bet tāpat esmu atgriezusies Druvienā. Netālu no manas mājas dzīvo arī mamma un brālis,” stāsta Ineta.

Viņa atminas, ka bērnībā svētkus nesvinēja. “Mamma ar tēti smagi strādāja fermā. Kādreiz Druvienā bija govju un cūku fermas, kurās viņi abi strādāja, un mūsu bērnība aizritēja šajās fermās – ganījām govis un cūkas. Es nāku no lielas ģimenes – man vēl ir trīs māsas un divi brāļi. Svētku bērnībā mums nebija, jo tiem vienkārši neatlika laika,” stāsta Ineta.

Tad, kad viņa pati izveidoja savu ģimeni un pasaulē sāka nākt dēli, Ineta pie sevis apņēmās: svētki būs! Viņa pati veido savas ģimenes svētku svinēšanas tradīcijas. Kopīga svētku svinēšana saliedē, rada prieku un patīkamu atmosfēru mājās.

“Man nebija svētku, un es nekad neizjutu svētku prieku, tāpēc saviem bērniem apsolīju – svinēsim dzimšanas dienas un visus svētkus! 30.martā jaunākajam dēlam Renāram palika 10 gadi. Edgaram 3.aprīlī -tieši uz Lieldienām – paliks 20 gadi. Vecākajam dēlam Alvilam ir 23 gadi, viņš dien armijā un dzīvo Lizumā. Savukārt Ingus ir 19 gadus vecs. Man vēl ir arī 3 gadus veca mazmeitiņa, bet maija beigās vai jūnija sākumā sagaidīšu arī mazdēliņu. Ja pati netiku pie meitām, tad man ir mazmeitiņa. Ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar mazmeitiņu!” ar prieku saka Ineta.

Viņa lepojas ar saviem dēliem, uzsverot, ka viņi ir vislielākie un atsaucīgākie palīgi. “Viņi man ir liels atspaids, tāpat kā arī mans dzīvesbiedrs. Dēli man ir ļoti sirsnīgi un mīļi,” saka Ineta. Viņa stāsta, ka dēls Edgars ir izmācījies par “ceļinieku”, bet pašlaik turpina mācības vidusskolā. Ingus mācās par pavāru, jo viņam kopš bērnības patika kopā ar mammu rosīties virtuvē. Tagad gan nedaudz par sava aroda izvēli ir sarūgtināts, jo sapratis, ka priekšroku tomēr labāk dotu mehāniķa arodam. Savukārt jaunākais dēls mācās 3.klasē un vēl nav izdomājis, par ko kļūt.

Rīkos pamatīgas olu kaujas

Inetas ģimenei patīk kopā pavadīt laiku, gatavojoties svētkiem. Krāsojot olas, ļaujas eksperimentiem, bet izmanto tikai dabīgos materiālus. “Eju ārā, lasu dažādas zālītes, uzlieku tomātu lapiņas, istabas puķu lapiņas, tad aptinu ar diedziņu pie olas un lieku vārīties sīpolu mizās. Sanāk raibu raibās olas. Un nekad nesanāk nokrāsot vienādas olas. Visas ir ļoti skaistas! Nekad neesam krāsojuši Lieldienu olas ar veikalā nopērkamajām ķīmiskajām krāsām,” stāsta Ineta.

Viņi parasti krāso 30 olas, lai var rīkot pamatīgas olu kaujas, kā arī pēc tam notiesāt ar sāli, lai nemelotu.
Tradicionāli uz Lieldienām galdā tiek celti pašu cepti pīrāgi, protams, krāsotas olas, dažādi salāti un vienmēr ir rasols. Ineta piekrīt teicienam: ja nav rasola, tad nav arī svētku. Neizpaliek arī šūpošanās, lai vasarā nekostu knišļi.
Pavasarīga noskaņa ir arī uz Inetas mājas palodzēm, kur sadīgušas melones, paprika, tomāti un gurķi. Viņai kā jau kārtīgai latvietei patīk sajust zemi, iesēt, audzēt un priecāties par ražu.
Katru gadu Ineta cenšas izaudzēt gurķus istabā uz palodzes. Viņas prakse liecina – tas nav neiespējami. “Gurķu stādiņi man jau drīz sāks ziedēt. Tajā mājas pusē, kur logos visu dienu iespīd saulīte, uz palodzes tiešām var izaudzēt gurķīšus. Gurķus parasti iesēju jau februārī. Citi brīnās, kāpēc es tik agri sēju, bet es atbildu: audzēšu tos istabā. Gurķi patiešām aug arī istabā! Pieejam, noplūcam un ēdam,” smaida Ineta.
Viņa domā, ka ir no cilvēkiem, kuriem piemīt “zaļie pirkstiņi”, jo dārza darbi padodas. “Audzēju arī zemenes, un šogad ogu grēdas tiek paplašinātas, jo bērniem tās garšo. Bija gan viens moments, kad neko neaudzēju, jo veselība neļāva, bet tad, kad atkal veselība uzlabojās, nospriedu, ka ir jāaudzē. Laukos citādāk nevar – ir jābūt dārziņam,” saka Ineta.
Viņa arī kā brīvprātīgā darbojas Druvienas kultūras namā, jo viņai svarīga sabiedriskā dzīve. Ja nepieciešams uz svētkiem parūpēties par dekoriem, Ineta pieliek savu izpalīdzīgo roku. Tā ir arī šajās Lieldienās. “Māsas, kuras dzīvo Lielvārdes novada Jumpravas pagastā, redzot, kā mēs rotājam savu Druvienu uz svētkiem, atzīst, ka pie mums ir ļoti jauki un skaisti! Bet, lai tā būtu, pašiem šis skaistums arī jārada,” uzsver Ineta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Svētki saliedē un rada prieku

Kategorijas