Jaunā meža dzimšanas vieta

2021. gada 13. aprīlis 00:00

Valkas novada Vijciema pagastā atrodas īpaša čiekurkalte – tā ir vecākā Latvijā un vienīgā tāda veida pasaulē. Pie skaistas sarkanu ķieģeļu ēkas, kas, izrādās, celta 1895.gadā, mūs sagaida AS “Latvijas valsts meži” Vijciema čiekurkaltes pārzinis Ivars Palejs.
“Šo ēku uzcēla tamdēļ, ka pa Vidzemes pusi tolaik bija plosījušies lieli mežu ugunsgrēki, kā rezultātā mežs izdega. Pēc tam šīs platības izkopjot vajadzēja atjaunot, bet nebija iespēja iegūt tādu vairumu sēklu, kāds bija nepieciešams, jo līdz tam čiekurus žāvēja mājas apstākļos graudu rijās. Graudu rijas ne reizi vien nodega, jo graudam ir vajadzīga cita temperatūra, bet čiekuram ir vajadzīga daudz lielāka temperatūra. Tamdēļ nolēma uzcelt speciāli šādam nolūkam čiekurkalti,” stāsta I. Palejs.

Ēka darbojās no 1895. līdz 1969.gadam, kad Latvijā sāka parādīties nosacīti tam laikam modernas čiekurkaltes, kurās čiekurus izžāvēja 24 stundu laikā un ar elektroenereģijas palīdzību. Savukārt Vijciema čiekurkaltē žāvēšanas process nav mainīts arī šodien – lai vienu čiekuru porciju izžāvētu, ir nepieciešama nedēļa. Un viss darbs šeit ir roku darbs. “Tajā laikā to uzskatīja par nerentablu, un ēka savu darbu pārtrauca. Ap 70.gadiem Latvijā darbojās 45 čiekurkaltes. Šobrīd Latvijā ir 3 čiekurkaltes: Kurzemes pusē 1998.gadā atvēra Rendas čiekurkalti un Jaunkalsnavā ir modernākā – Kalsnavas čiekurkalte. 1992.gadā Vijciema čiekurkalte atkal sāka darboties. Kopš 2000.gada apsaimniekojam mēs, “Latvijas valsts meži”, konkrēti struktūrvienība “Sēklas un stādi”, kas nodarbojas ar čiekuru vākšanu, sēklu ieguvi un stādu audzēšanu no mazā čiekuriņa līdz gatavam stādam, ko stādām mežā,” saka I. Palejs.

Simtprocentīgi visas iekārtas čiekurkaltē ir oriģinālās. Ēkai 2004.gadā tika veikts pirmais jumta kapitālais remonts, pie kā arī zelmeņi tika nomainīti un skursteņiem daļa tika pārmūrēta. 2012.gadā ēkai tika nomainīti identiskas formas logi, kādi tie bija iepriekš.
“Tajā laikā, kad te nekas nenotika, bija doma šo ēku pārveidot par dzīvojamo ēku. Tā laika mežzinim, kura teritorijā ēka atradās, šīs iekārtas bija jānodod metāllūžņos, bet viņš ar draugiem bija sameklējis adekvātu daudzumu metāla, ko nodot. Viņš riskēja arī ar savu darba amatu, bet apzinājās to, kāda tam visam ir vērtība,” stāsta I.Palejs.

Kur lasa čiekurus?

Tajā laikā, kad ēku uzcēla, protams, čiekuri tika lasīti mežā un mežu vairāk vai mazāk zāģēja ziemā. I. Palejs stāsta, ka kopš 60.gadu vidus Latvijā aizsākās meža selekcija. Tajā laikā mežu saimniecību platībās tika izraudzīti labākie koki pēc stumbra formas, apzarotības, vainaga formas, nedrīkstēja būt divas galotnes, slimību pazīmes. Šie koki tika atzīmēti, iegrāmatoti, lai tos varētu atrast, arī šobrīd tas notiek. “Šajos kokos kāpj augšā un nogriež mazus zarus jeb potzarus. Pēc tam uz parasta stāda jeb potcelma līdzīgi kā ābelei šie kociņi tiek uzpotēti, kā rezultātā vēlāk jau mēs iegūstam to kvalitatīvo, kā mēs sakām, mātes koku, kas dod šos čiekurus. Trīs gadus tas tiek audzēts kokaudzētavās, pēc tam tiek izsniegts sēklkopības iecirkņiem visā Latvijā, kur mēs esam sagatavojuši platības, kas iežogotas ar žogu, lai netiktu klāt meža zvēri un nenopostītu. Un šīs platības mēs saucam par sēklu plantācijām. Pamatā sēklas tiek iegūtas no šīm plantācijām. Pa visu Latviju priede ir apmēram 460 hektāros, egle – 205 hektāros, Kalsnavā zem plēves siltumnīcā bērzs aug 1,2 hektāros, melnalksnis – 11 hektāros, ozols – 12 hektāros. Pamatsugas, ar ko atjauno mežu, ir priede, egle, bērzs, melnalksnis. Šie koki ir apmēram 4-5 metrus augsti, mērķis ir iegūt tikai un vienīgi sēklas. Reizi trijos gados koki tiek apgriezti. Čiekuru lasīšana notiek no novembra līdz marta beigām. Vijciema čiekurkalte ir Austrumvidzemes sēklkopības iecirknī. Mums ir trīs rajoni – Valkas, Alūksnes un Gulbenes, kopā 11 plantācijas – 2 egļu, pārējās priežu,” stāsta I.Palejs.

Process notiek trīs stāvos

Čiekurus atved ar maisiem. Tālāk caur lūku griestos tiek nolaista virve. Pacelšanas princips līdzīgs kā vecajās dzirnavās. Apliek maisam virvi ap vidu un velk augšā uz trešo stāvu ar ceļamrata palīdzību. Trešajā stāvā čiekurus glabā, otrajā ir žāvējamās kameras, pirmajā stāvā ir kurtuve ar palīgtelpām, kur sēklas tiek savāktas.
Čiekurus glabā vai nu izbērtus uz grīdas 10-15 cm biezā slānī, vai arī kastēs, kuras palaikam tiek pārbārstītas, lai čiekuri nesāktu bojāties, pelēt. “Katras plantācijas čiekuri tiek glabāti atsevišķi. Šai telpai ir arī otra nozīme. Caur lūku – piltuvi, kurā var iebērt 8 spaiņus čiekuru, tie tiek sapildīti žavējamā kamerā, kurā atrodas metāla bunduļi. Tos groza ar rokturiem citā telpā. Kad sāk birt sēklas, tās izbirst cauri koka restēm. Sākumā čiekurus žāvē 35-37 grādu temperatūrā, bet nedēļas laikā to paaugstina līdz 52 grādiem priežu čiekuriem, bet eglei par 10 grādiem zemāk. Kurināšana un grozīšana notiek no rīta un vakarā trīs dienas. Ceturtajā dienā sāk palielināties temperatūra un birt sēklas, tad grozīšanu palielina līdz četrām un vairāk reizēm ar katru dienu, lai pēc iespējas sēklas izbirtu laukā. Kad čiekuri ir sēklas atdevuši, tos atkal izmanto kā kurināmo. Tad sēklas saber maisos un pieliek etiķeti, no kuras plantācijas tās ir,” stāsta I. Palejs.
Tā kā čiekurus vāc ziemā, tad tie ir mitruma pilni, arī laikapstākļi mēdz būt dažādi. Atvedot šeit, žāvēšanas procesā no čiekuriem izdalās mitrums. Lai mitro gaisu kaut nedaudz likvidētu, griestos ir ierīkota ventilācijas lūka – veco laiku kondicionieris.
Interesanti, ka iegūto sēklu daudzums katru gadu ir mainīgs. Piemēram, 2019./2020.gada sezonā iegūti 227 kg sēklu, iepriekšējā – tikai 9 kg. Ir arī tukšie gadi. Sēklas uzglabā mīnus 4 grādos, var glabāt pat 14 un vairāk gadus.

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jaunā meža dzimšanas vieta

Kategorijas