Estela

2021. gada 13. aprīlis 00:00

// Turpinājums no 30.marta numura

Pārņemta ar rūpēm par jaundzimušo, Estela galu galā samierinājās ar vīramātes paskaidrojumu, ka Aristotelis aizkavējies komandējumā un mājās būs tikai pēc nedēļas. Lielu lomu gan nospēlēja arī vīratēvs ar saviem skaidrojumiem – gan par dēla nevaļu, gan objektu tālā un mazapdzīvotā nostūrī, gan jaunizveidoto elektronisko sakaru sistēmu un visādiem sarežģījumiem tās darbībā… “Kāds tur brīnums, ka sakari ar šo tālo nostūri tik ierobežoti?” viņš retoriski jautāja un rādīja Estelai savu telefonu, kurā neatbildētu zvanu bija apmēram tikpat daudz, cik viņas tālrunī.
Estelas vecāki tajā pašā laikā centās meitu pierunāt pārvākties atpakaļ pie viņiem, jo māte jau nojauta – šī īsā romāna kaisle ir apdzisusi, un nesen noslēgto laulību beigas nav tālu. Aristoteļa māte gan aizliedza par to domāt un solīja, ka ar nedēļu pietiks, lai pierunātu dēlu atgriezties pie sievas, tikai vispirms jau to bezatbildīgo klaidoni vajadzēja atrast… Tēvam nācās pielikt ne mazums pūļu, lai noskaidrotu dēla jaunās mīļākās vārdu un mājas adresi. Kad beigu beigās viņam izdevās noķert dēlu pie rokas, pustumsā zogoties uz savu mīlas ligzdiņu, abu saruna bija tik skaļa un agresīva, ka piesaistīja policijas uzmanību.
Dienu vēlāk tēvs teiks: tam tā bija jānotiek, citādi dēls viņā pat neklausījās. Tikai pēc kamerā pavadītas nakts ar saprotoša inspektora palīdzību, kurš prata uzdot pareizos jautājumus, izveidojās dialogs, kas jaunajam vīrietim lika ieklausīties un aizdomāties: kas tad ir pienākums, atbildība un galu galā – vēl nesen tik skaļi piesauktā mīlestība?

Uz pusēm nomaksājuši administratīvo sodu par publiskā vietā sarīkotu dūru cīņu, abi drīkstēja doties mājās. Pa ceļam tēvs dēlam smalki izstāstīja izdomāto attaisnojošo versiju, un brīdī, kad Aristotelis atslēdza sava īstā mājokļa durvis, viņa apziņā jau dziļi bija iegūlies stāsts par jaunapgūto objektu kādā nomalē, par sarežģījumiem un sliktajiem dzīves apstākļiem. Estelas māte Nataša savu atvasi labi pazina, tāpēc zināja: meita nojauta, tikai izlēma piedot un neko nepārmest. Dēlam bija vajadzīgs tēvs, un viņš bija atgriezies.
Kādu laiku visiem šķita, ka jaunā tēva loma Aristotelim pat ļoti patīk. Viņš izskatījās lepns – gan pa ielu stumjot bērnu ratiņus, gan veikalā pērkot mazulim nepieciešamās lietas. Estela savām draudzenēm ar prieku stāstīja par rūpīgo, uzmanīgo un atbildīgo tēti, kurš skriešus steidzās uz veikalu, lai mazajam nopirktu dārzeņu biezenīti vai putriņu. Aristotelis stundām varēja rotaļāties ar puiku un, šķiet, pat aizmirst visu uz pasaules. Paziņojis, ka vakara stundas pieder ģimenei, viņš pēc septiņiem allaž izslēdza telefonu.
Kristības puikam tika sarīkotas, ievērojot pontiešu tradīcijas, tāpēc ne tikai bērns no krustvecākiem saņēma zelta aproci, bet arī viņa vecāki. Vēlāk gan noskaidrojās, ka Estelai un Aristotelim svētītās dāvanas gādājuši viņu vecāki, tādā veidā cerot ciešāk saliedēt jauno pāri. Varbūt viņi iedomājās, ka tās zelta ķēdītes ar krustiņiem, kas abiem kaklā tika uzkārtas kāzu dienā, nebija sava uzdevuma augstumos, taču Nataša zināja: ne jau dārgmetāla spožums spēs ko izmainīt ieplaisājušajā uzticības mūrī… Kamēr Aristotelim neapniks tēlot laimīgo tēvu, tikmēr jaunā ģimene turēsies kopā.
Puikam nebija vēl gads, kad jaunā vīra iekāre atrada svaigu objektu – sievas tuvāko draudzeni, kas, pasākusi bieži uzturēties jaunā pāra mājās, nekautrējās tur izrādīt savu slaiko un vijīgo ķermeni. Reizēm viņai kļuva karsti no izdzertas vīna glāzes, reizēm no kafijas tases un steidzīgi vajadzēja izģērbties līdz pat apspīlētam krekliņam, kas vairāk līdzinājās sporta krūšturim. Reizēm pie ritmiskas mūzikas viņa metās dejot, un Aristotelis arvien biežāk viņai pievienojās. Tieši šādā brīdī, dejā priecīgi sasārtušus, pieticīgi apģērbtus un apskāvušos, viņus ieraudzīja Nataša.
Protams, ka viņa tūlīt steidza runāt ar meitu: vai Estela vispār redzot, ka vīram atkal parādījies marta runča skatiens? Meita rāmi atbildēja, ka nekā TĀDA viņa tur nesaskatot. Viktorija dejojot vienmēr un visur, kur skan mūzika, tas neesot nekas neparasts, turklāt viņa jau nez cik reizes uzsvērusi, ka precēti vīrieši viņu neinteresējot. Nataša toreiz neturpināja šo sarunu, vien nolēma vakaros biežāk apciemot mazdēlu.
Diemžēl katru soli nav iespējams izkontrolēt... Naktī, kad vīrs nepārnāca mājās un pat nepapūlējās paskaidrot, kas noticis, Estela izmisusi zvanīja mātei: vai tiešām Aristotelis atkal devies “komandējumā”? Nataša nojauta – znots jāmeklē pie Viktorijas...
Toreiz viss notika zibenīgi. Piezvanījusi Aristoteļa tēvam, Nataša iesēdās viņa mašīnā, un jau pēc desmit minūtēm abi stāvēja pie Viktorijas dzīvokļa durvīm. Durvis gan atvērās tikai brīdī, kad tēvs dēlam atgādināja par nakti policijā, tomēr ar to pietika, lai viņš atvadītos no mīļākās it kā uz visiem laikiem. Nataša tā arī neuzzināja, kādi tēva draudi tik efektīgi iedarbojās uz vieglprātīgo dēlu, tomēr Estela atzinās, ka Viktorija viņu mājās vairs neesot redzēta.
Šis notikums visiem lika saprast, ka jaunā vīra sānsoļi tā vienkārši neizbeigsies. Pārāk agri viņš izdomājis spēlēt “vīru un sievu”.
– Nenobriedis, vieglprātīgs, bezatbildīgs lūzeris, – tā izkliedza tēvs, nosodot viņa rīcību vedeklas vecāku acīs. – Neizdzīvojis savus kumeļa gadus, neiztrakojies puišelis! Bet es ar viņu runāšu! Tā no sirds!
Cik sirsnīga bija abu vīriešu runāšana, zina tikai viņi, tomēr tā it kā atgrieza Aristoteli pie ģimenes. Estela no vīra vecākiem saņēma jaunu zelta aproci, no Aristoteļa – jaunu un dārgu “iPhone” telefonu un pat neiedomājās pajautāt, kur vīram radusies tik liela naudas summa. Vēl pirms dažām dienām viņi bija apsprieduši neatliekamās vajadzības un vēlmes un secinājuši – visam nepietiek. Jauni telefoni noteikti neietilpa viņu plānos, turklāt tie noteikti nespēja no Estelas prāta aizgainīt apziņu, ka vīrs pievīlis viņu ar labāko draudzeni. Viņa pieņēma lēmumu – izraidīt vīru no platās laulības gultas.
Nevarētu teikt, ka Aristoteli tas īpaši sarūgtināja. Pārvācies uz blakusistabu, viņš it kā pilnībā norobežojās no sievas un bērna. Tagad viņam bija daudz vairāk laika dzīvot virtuālajā pasaulē, un, kā secināja Estela, viņš to darīja ar lielu baudu. Reizēm vienatnē smējās, reizēm klusā balsī pa telefonu zem segas ar kādu sarunājās, un Estela saprata: kuru katru dienu vīrs aizies trešo reizi, tikai – šoreiz vairs viņu neviens atpakaļ nesauks un nevedīs. Estela to cieši apņēmās un piekodināja mātei pat nemēģināt vēlreiz salīmēt sen saplīsušu trauku. Gan jau par visiem kopā puiku izaudzinās, un viņam daudz nenāksies ciest no tēva trūkuma.
Kādā reizē krietni pēc pusnakts blakusistabā izdzirdējusi Aristoteli pa telefonu klusinātā balsī flirtējam ar kādu, Estela iemetās viņa istabā un negaidot izrāva no vīra rokām tālruni. Daudz nedomādama, viņa atrāva logu, atvēzējās un, cik vien spēja tālu, aizmeta visu savu nelaimju cēloni. Atsitusies pret ietves betonu, dārgā ierīce pārvērtās par nevienam nevajadzīgu atkritumu. Lieki teikt, ka šis spontānais žests pielika treknu punktu farsam, kas valdīja abu attiecībās. Skaļi izkliegdams virkni apvainojumu, vicinādams dūres gar Estelas degunu un saukdams sievu par viņa dzīves slepkavu, Aristotelis sameta čemodānā savas mantas, paķēra kopējo tēriņu kastīti un izmetās pa durvīm.
– Pēc nedēļas lai dzīvoklis būtu brīvs no visa liekā, no visiem taviem sīkumiem un krāmiem! – bija pēdējie vārdi, ko Estela saklausīja caur atvērto logu.
“Interesanti, dēls pieder pie sīkumiem vai krāmiem?” lēni aizvērdama aizkarus, viņa bezkaislīgi nodomāja. Līdz ar vīra telefonu uz ietves bija sašķīdušas gan visas ilūzijas, gan cerības. Ir grūti izjust dusmas pret cilvēku, kurš vairs neko nenozīmē…
Šoreiz Estela nezvanīja mātei, jo nevēlējās, lai kāds tūlīt steigtu labot nelabojamo, lai meklētu vainīgo un censtos pierunāt saprast, atvainoties, laboties… Viņa pieņēma lēmumu: no šī mirkļa viņai ar dēlu sākas jauna dzīve.
No sākuma, no nulles, bez citu iejaukšanās un palīdzības. Tikai – neatkarīgai dzīvei nepieciešami līdzekļi… Kur tos ņemt? Pārdot dārgo telefonu? Pārdot zelta aproci un citas dārglietas? Cik ilgam laikam ar to pietiks? Piesteigusies pie kumodes, kur porcelāna lādītē glabājās dārglietas, Estela sastinga – lādīte bija tukša! Tajā nebija ne tikai dārgo gredzenu un rokassprādžu, bet arī zelta krustiņa, ko mazajam Arim nesen bija uzdāvinājusi vecāmāte!
“Tad, lūk, no kurienes jaunie telefoni!” Estela attapās. Kājās ielija svina smagums, un viņa noslīga uz grīdas. Bet kā tad ar skaistajām runām par pontiešu dzimtas vērtībām, zīmīgajiem ticējumiem un baznīcā iegūto, citiem nenododamo svētību? Ar īpaši vērtīgo dzimtas gredzenu, ko vīratēvs kā lielas gribas un spēka glabātāju uzticēja jaunākajam dēlam pēc pēdējā strīda? Ko par to visu tagad teiks vecāki?
Estela saprata, ka pat nevēlas to uzzināt, jo diezin vai kāds šo lēmumu tā vienkārši pieņems. Tāpēc arī viņai vajadzētu sākt kravāt ceļasomas, lai stundā, kad māte uzzinātu par notikušo, Estela ar Ari jau būtu tālu prom. Kurp doties, viņa jau bija izlēmusi – uz Kipru pie māsīcas Veneras. Viņas vīram īpašumā vairāki dzīvokļi, gan jau vienā atradīsies vieta radiniekiem. Tik vien, ka vispirms bija nepieciešamas aviobiļetes, un tātad – nauda. Aristotelis aiziedams nebija atstājis ne graša, bet ar to, kas Estelas makā, pietiktu labi ja “taksim” līdz lidostai. Izlēmusi lūgt palīdzību māsīcai, Estela ar nepacietību gaidīja rītu. Venera ar dziļu sapratni uzklausīja Estelas stāstu un piekrita palīdzēt, pirms tam gan ieteikdama vērsties kādā tūrisma firmā, kas atvieglotu vīzas iegādi. Estela attapa, ka par šo ”sīkumu” viņa pavisam bija aizmirsusi.
Jau pēc stundas viņa zināja, ka tuvākais iespējamais lidojums ir pēc nedēļas, kad viņa kā tūriste drīkstēs ieceļot Kiprā. Kā lai tik ilgi visiem noslēpj patiesību? Tomēr nāksies visu izstāstīt mātei un lūgt palīdzību. Ar vīra vecākiem viņa nez kāpēc baidījās runāt. Varbūt nevēlējās atkal tikt pārliecināta piedot un paciest, pievērt acis un neredzēt? Estelai par prieku māte visu noklausījās klusējot un, ilgi nedomājot, apsolīja palīdzēt. Sākumā gan Nataša aicināja meitu ar mazdēlu apmesties vecajā istabā, bet Estela jau iztēlē skatīja savu nākotni Kiprā un nevēlējās no šīs domas atteikties.
Dienā, kad Estela no vīra dzīvokļa izvāca pēdējos “sīkumus un krāmus”, negaidot ieradās pats Aristotelis: vai Estelai nešķietot, ka viņa ir piesavinājusies kaut ko tādu, kas viņai nepieder, kaut ko būtisku un ļoti dārgu? Estelas sirds nodrebēja: vai tiešām vīrs gribēja viņai atņemt bērnu? Pagalam apmulsusi, viņa meklēja vārdus, lai aizstāvētu savas tiesības, bet vīrs pastiepa roku un īsi pieprasīja: – Atdod!
Estela skatījās uz tukšo plaukstu, domas zibenīgi šaudījās, bet viens uzreiz kļuva skaidrs – Aristoteli neinteresē dēls. Pacēlusi rokas pie kakla, viņa drudžaini steidza atāķēt laulību dienā baznīcā svētīto zelta ķēdi, bet vīrs atmeta ar roku – lai paliek. Zelta laulības gredzenu Estela jau sen bija novilkusi, tāpēc atlika tikai pastiept roku, lai to atdotu, bet Aristotelis atkal smīnot atmeta ar roku.
– Telefonu atdod! Tu domā, es tev tāpat vienkārši uzdāvināšu tūkstoti?
“Tad redz, kā,” nodomāja Estela. “Lūk, kas tev ir visdārgākais!” Ne vārda neteikdama, viņa no kabatas izcēla par ģimenes dārglietām nopirkto aifonu. “Tas ir tikai sīkums! Man paliek vislielākais dārgums – mans dēls!”
Vēlāk abas ar māti viņas centās atcerēties tās dienas, kad tēvs savā mīlestībā pret dēlu šķita tik patiess, un dienu, kad šī interese pēkšņi pārgāja. Lai nu kā, šis dzīves posms bija beidzies. Turpmāk viņas dzīvos tikai Arim.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Estela

Kategorijas