Bebri cītīgi rosās dabas liegumā

2021. gada 13. aprīlis 00:00

866

Bebri ir vareni grauzēji – par to “Dzirkstele” pārliecinājās, dodoties kopā ar Stradu pagasta “Ozollīču” saimnieku Andri Bokalderu pastaigā gar Pededzi. Gar upes krastiem paveras iespaidīgs bebru paveikto posta darbu skats – tie ķērušies klāt ne tikai bērziem un apsēm, bet arī pamatīga izmēra ozoliem.

“Ozollīči” atrodas Pededzes lejteces dabas liegumā “Lubāna mitrājs”. Te valda īpaša vide. Tā ir vieta, kuru iecienījuši dabas draugi, un ne velti. Teritorijai cauri vijas Pededze, tur ir simtgadīgi ozoli un to audzes, parkveida pļavas.

Īsta bebru paradīze

A.Bokalders aicināja “Dzirksteli” pārliecināties par šogad pastrādātajiem bebru darbiem. “Bebri te jau ir sen, bet tāda darbošanās, kā šogad, nebija redzēta,” saka A.Bokalders.

Ir acīm redzams, ka bebri Pededzē ir labi iedzīvojušies, viņiem tur patīk – tur ir īsta bebru paradīze! “Ir bijis, ka arī priedei pat ķērās klāt, bet ozoli! Apgrauzti tik skaisti ozoli, un koki ir pagalam! Daļa koku ir nograuzti un jau nogāzušies. Vairāki ozoli jau guļ upē. Šogad bebri strādā nopietni, pamatīgi te visu izretina. Paskat, kā bērzi sacirsti! Visa upes krastmala apskādēta. Esmu runājis ar Dabas pārvaldes cilvēkiem. Viņi ir atbildējuši – jāsaudzē daba, tā ir neskartā daba,” stāsta A. Bokalders.
Latvija tiešām ir brīnišķīga vieta ceļotājiem, kuri vēlas izbaudīt bagāto un daudzveidīgo dabu. Viņš novērojis, ka Pededzi ļoti iecienījuši laivotāji, kuri mēdz turpat blakus upei pļavā arī nakšņot.

“Poļi te nodzīvoja trīs dienas. Daudz viņu te bija, un viņiem te ļoti patika. Priecājās par dabu. Teicu viņiem, ka pašiem Polija arī ir zaļa, bet viņi atzina, ka sen tā vairs neesot. Jā, cilvēkiem patīk neskartā daba,” saka A.Bokalders, bet vēlas noskaidrot, kā tomēr tikt galā ar bebriem.

Bebri nesmādē neko

Valsts meža dienesta Ziemeļaustrumu virsmežniecības inženieris medību jautājumos Laimonis Kļaviņš “Dzirkstelei” stāsta, ka bebru skaits mazinās, salīdzinot ar to daudzumu, kas ir bijis. “Ir vietas, kur viņu ir daudz, un citās vietās mednieki šo skaitu ir samazinājuši, bet kopumā teikt, ka mums ir bebru pārpilnība, kā bija agrāk, nevar,” uzsver L.Kļaviņš.
Viņš stāsta, ka bebri grauž gandrīz visu, mazāk varbūt skuju kokus, jo tiem ir sveķaina koksne. Pamatā bebri iecienījuši apsi, bērzu. “Gulbenē viņi bija patīrījuši arī ābeles ābeļdārzā,” atminas L.Kļaviņš un piebilst, ka koku graušana ir bebru misija, barība. “Tā viņi darbojas,” saka L.Kļaviņš.
Viņš stāsta, ka Pededzē bebri dzīvo savā dabiskajā vidē, un izķert Pededzē bebrus, viņaprāt, nav reāli. “Ja bebrs dzīvo ūdenstilpē, kur nekādu lielu postu nenodara, neapplūdina lauksaimniecības zemes vai arī neapplūdina mežu, nu tad lai viņš arī tur dzīvo! Dabā jau vajag daudzveidību. Nevaram teikt, ka tagad par katru cenu ņemsim un medīsim visus bebrus,” saka L.Kļaviņš.
Viņš arī skaidro, ka katram dabas liegumam ir savi kārtības noteikumi. “Tādu aizliegumu, lai nemedītu bebrus, vismaz mūsu virsmežniecības teritorijā nav, tā ka viņus tur var medīt,” saka L. Kļaviņš.
To pašu “Dzirkstelei” saka arī Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Elīna Ezeriņa, uzsverot, ka bebrus medīt nav aizliegts. Viņa stāsta, ka dabas lieguma “Lubāna mitrājs” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi dabas lieguma teritorijā aizliedz bojāt bebru dambjus un to mītnes, izņemot gadījumus, ja bebru aizsprostu uzplūdinājumi dabas liegumam piegulošajās teritorijās rada saimnieciskus zaudējumus vai apgrūtina apsaimniekošanu; ja bebru darbība apdraud īpaši aizsargājamo sugu vai biotopu, kā arī bioloģiski vērtīgo zālāju saglabāšanu un apsaimniekošanu; ja bebru darbības dēļ tiek bojāti vai applūdināti ceļi; ja bebru darbības dēļ nevar veikt saimniecisko (tajā skaitā zivsaimniecisko) darbību, kas saskaņā ar šiem noteikumiem ir atļauta, un ja veicama meliorācijas sistēmu ekspluatācija un uzturēšana.
“Šaubu gadījumā saimniekam labāk brīvā formā uzrakstīt iesniegumu Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālajai administrācijai, ka ir šāda situācija. Kolēģi dosies dabā un konsultēs,” saka E.Ezeriņa, piebilstot – ja saimnieks pats nav mednieks, var aprunāties ar medību kolektīvu un lūgt viņiem palīdzēt šo jautājumu risināt. “Ir arī preventīvie pasākumi, ko var darīt, proti, likt žodziņus apkārt lielajiem kokiem, lai tos pasaudzētu, kamēr meklē citu risinājumu. Arī mēs daudzās teritorijās esam aplikuši šādus žodziņus ap tiem kokiem, kurus tiešām ir vērts saudzēt,” saka E.Ezeriņa.

Tūlīt sāksies saudzēšanas laiks

“Žēl jau ozolu, es saprotu, bet daba ir daba. Jā, varbūt var taisīt ap ozoliem apkārt žogus kā Rīgā. Var jau par to pasmaidīt, bet būsim reāli – tā ir nodeva dabai,” saka L.Kļaviņš.
Viņš atgādina, ka bebrus nedrīkst medīt visu gadu – tiem ir arī saudzēšanas laiks. “15.aprīlis ir pēdējā diena, kad var medīt. No 16.aprīļa līdz jūlijam bebrus nemedī, jo tad viņiem dzimst mazuļi,” saka L.Kļaviņš.
Ir divi veidi, kā var medīt bebrus – šaut vai likt rāmjveida tipa lamatas. “Citas lamatas nedrīkst likt. Ja bebru ķer ar kājķeramajām lamatām, tad par to jau draud bargs sods, tāpat soda, ja tos medī saudzēšanas periodā,” uzsver L.Kļaviņš.
Viņš stāsta, ka bebri dzīvo ģimenēs, un nav tā, ka viņi dzīvo lielā saimē – desmit vai simts bebri vienā vietā. “Parasti ir divi vecāki, divi pērnā gada bebri un vēl jaunie – tā ir saime. Divgadīgie bebri tiek padzīti un dodas prom. Viņi iet pa upi uz vienu vai otru pusi vai arī iet pa grāvjiem un taisa savus uzplūdinājumus un savas mītnes, kur iekārtojas. Ja bebrs sāk savus nedarbus darīt mežā, tad diez kas nav, bet upē lai viņš dzīvo,” saka L.Kļaviņš.

Dabasskati rosināja zīmēt

Iespējams, bebri apskādējuši arī tos kokus Pededzes upes krastā, kurus savulaik savos darbos atspoguļoja Jūlijs Madernieks, kurš dzimis Stradu pagasta teritorijā – “Vecmaderniekos”. J.Madernieks ir latviešu mākslinieciskā ornamenta pamatlicējs. Jau bērnībā krāšņie dabas iespaidi rosināja viņu uz zīmēšanu.
Gulbenes mākslas skolas direktore Sandra Dikmane stāsta, ka J.Madernieka darbos ir atspoguļoti Pededzes upes līkumi ar kokiem, krūmiem – tie ir ogles zīmējumi. Tie ir vērtīgi, jo nav daudz, un ir labi. Viņš pats arī fotografēja un izmantoja šīs fotogrāfijas, lai veidotu žurnālu vākus, jo strādāja žurnālu redakcijās. “Vai tās bija tikai Gulbenes dabas ainavas, nezinu, bet varbūt arī kāda bija,” saka S.Dikmane.

Par bebru
Latvijā plaši izplatīts Eiropā dzīvojošais Eirāzijas bebrs. Sastopams visā valsts teritorijā, tomēr bieži tikai ūdeņainās vietās. Apdzīvo dažādas saldūdens tilpnes un to piekrastes. Galvenokārt mājo meža biotopos, izvēloties upju, strautu un grāvju krastmalas. Labprāt piemājo ezeros, dīķos un vecupēs, kuru krasti aizauguši ar lapu kokiem, krūmiem un lakstaugiem. Bebrs konstatēts arī dažādās apdzīvotās vietās, pilsētas ieskaitot. Bebri ir liela auguma, masīvi grauzēji ar garu, plakanu, lāpstveidīgu asti. Tie ir otri lielākie grauzēji pasaulē. Par tiem lielākas ir tikai kapibaras. Četri lielie priekšzobi aug nepārtraukti, tādējādi, graužot kokus, tie nenodilst un neaug arī garāki - tiek uzturēti vienā garumā. Zobu pašuzasināšanos nodrošina ļoti cietā zobu priekšējās virsmas emalja, kas ir oranžā krāsā, un mīkstākā virsma aizmugurē, kas savukārt nodilst ātrāk, kopumā veidojoties asmenim līdzīgiem zobiem.
Avots: “Wikipedia.org”

+ 2

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bebri cītīgi rosās dabas liegumā

Kategorijas