Ir jāmāk sasveicināties ar sauli

2021. gada 13. aprīlis 00:00

789

Meitene no Serbijas Aleksandra Veličkoviča ar prieku atsaucās piedāvājumam septiņus mēnešus pavadīt Latvijā un palīdzēt darbā ar bērniem Gulbenes 3. pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis”.

Šāda neformālās izglītības jomas attīstīšana “Auseklītī” ir jau pierasta prakse, un projektā “Bites un brieži gaisu maisa” ieguvēji ir ne tikai paši mazākie, bet arī brīvprātīgā darba veicēji no citām valstīm. Šoreiz “Dzirkstele” uz sarunu aicināja Aleksandru, kura Gulbenē ieradās pagājušā gada 16.novembrī, lai septiņus mēnešus drosmīgi apgūtu jaunas prasmes darbā ar bērniem.

Labāk bērni, ne zinātne
Aleksandras dzimtās mājas ir Serbijā, kur dzīvo arī viņas vecāki. “Tie ir Serbijas lauki, kur ir ļoti skaista daba un daudz dzīvnieku, arī man tur palika trīs kaķi un suns,” stāsta meitene un piebilst, ka arī Latvija viņu pārsteigusi ar ļoti skaistu dabu un patīkamiem cilvēkiem. “Latvija ir ļoti mierpilna valsts ar ļoti daudziem parkiem un daudziem maziem ezeriem. Es pati nāku no Eiropas dienviddaļas, tāpēc man tikko pieredzētā Latvijas ziema likās eksotiska. Cilvēki, kurus esmu šeit sastapusi, ir ļoti pieklājīgi. Daudzējādā ziņā cilvēki šeit atšķiras no tiem, kas dzīvo Serbijā. Latvijā cilvēki ir kā tēja, bet Serbijā vairāk kā kafija - tik ļoti mums kultūras atšķiras! Latvijā esmu ievērojusi, ka vietējiem ļoti patīk sēnes un ogas,” novērojusi Aleksandra.

Viņa pēc izglītības ir bioloģe, bet, studējot doktorantūrā, apjautusi, ka šī joma tomēr nesniedz gandarījumu, tāpēc pieņēmusi dzīvē izaicinājumu apgūt jaunas zināšanas humanitārajā jomā. Viņa sapratusi, ka tomēr nekad nebūs zinātniece, bet Latvijā iepazītais darbs ar bērniem un izmantotā metodoloģija viņai šķiet interesanta. “Šeit apgūtās metodoloģijas es labprāt aizvestu arī uz Serbiju un īstenotu tur bērnudārzā.”
Iemācās jaunas prasmes
Meitene atklāj, ka Covid-19 pandēmija viņu neatturēja no iespējas iepazīt jaunu valsti, lai arī pašas ģimene bija mazliet noraizējusies. “Serbijā Covid-19 situācija nav pārāk laba, jo nepastāv nekādi ierobežojumi. Par savu ģimeni un tuvākajiem draugiem es nesatraucos, jo viņi šajā laikā izturas ļoti atbildīgi. Arī man pašai nav nekādu stresu, un par to esmu laimīga. Tāpēc tad, kad dzimtenē ieraudzīju informāciju par iespēju doties uz Latviju kā brīvprātīgā darba veicējai, es pieteicos intervijai, un esmu priecīga, ka viss noritēja veiksmīgi. Man nebija bail braukt uz Latviju.”

Līdzās intensīvam brīvprātīgajam darbam “Auseklītī” meitenei izdevies arī mazliet paceļot pa citām Latvijas pilsētām. Uz dzimteni Aleksandra aizvedīs ne tikai jaunus iespaidus par Gulbeni, bet arī jaunas prasmes. Kolēģi bērnudārzā iemācījuši Aleksandrai gan tamborēt, gan adīt. Tie kļuvuši par viņas jaunajiem hobijiem.
Aleksandras kā brīvprātīgā darba veicējas galvenie pienākumi “Auseklītī” ir asistēšana pedagogiem ikdienas darbā, darbošanās bērnudārza mācību siltumnīcā un dārzā, kā arī vides izglītības aktivitāšu organizēšana. “Mums ir ļoti daudz spēļu gan iekštelpās, gan ārā, daudz sportojam. Sākoties siltajam laikam, mums notiek sējas darbi. Ļoti gaidu brīdi, kad varēsim vairāk darboties siltumnīcā,” saka Aleksandra.
Iekšējais bērns neaizmigs
Strādāt ikdienā ar bērniem nozīmē atrasties tādā kā vienā lielā spēlē, kas nemitīgi iedvesmo. “Man ļoti patīk, ka varu brīvi izpausties, un esmu pateicīga, ka šie bērni mani ir tik silti pieņēmuši un dāvā milzu iedvesmu! Viņiem katru dienu ir jauni stāsti un jaunas idejas. Tieši tas iedvesmo un arī māca jebkuru pieaugušo,” stāsta meitene.

Viņa piebilst, ka būtu nepieciešamas vairākas dienas, lai uzrak-stītu visu, ko apguvusi no Gulbenes novada vismazākajiem iedzīvotājiem. Viena no neparastākajām lietām ir spēja pieaugušajam būt kā bērnam. “Jā, tas varbūt mazliet dīvaini skan, bet mēs pieaugušo pasaulē ļoti ātri aizmirstam, ko nozīmē būt bērnam. Mēs aizmirstam, kā bērni uzvedas, un skatāmies uz viņiem kā uz tādiem, kam reiz būtu jāpieaug. Mūsdienās, ja tev ir 25 gadi, sabiedrībā bērna uzvedībai vairs nav vietas, tomēr bērnišķīgums katrā no mums ir dabiska vērtība. Es sev apsolīju, ka tas bērns, kas nu manī ir pamodināts, vairs nekad neiemigs. Katru dienu es arī mācos, ko nozīmē priecāties par mazām lietiņām, piemēram, brīvi skriet, smieties vai sasveicināties ar sauli. Nav muļķīgi no rīta pateikt saulei “labrīt”,” stāsta Aleksandra.
Ar bērniem kopā pavadītais laiks palīdzējis viņai arī saprast, ka nav jāuztraucas par nesvarīgām lietām. Pieaugušie tieši to bieži dara – uztraucas par mazsvarīgo, bet nepateicas par to, kas katru dienu no jauna ir iedots.

“Un vēl es šeit no latviešu bērniem iemācījos vienu no skaistākajām lietām pasaulē – apskauties! Mēs katru dienu to darām ļoti daudz, jo bērniem tas ir nepieciešams,” smaidot saka meitene no Serbijas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ir jāmāk sasveicināties ar sauli

Kategorijas