Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Šuj brīvā laika jakas no inovatīviem materiāliem

Inita Savicka
Laikraksta arhīvs

2021. gada 20. aprīlis 00:00

2012
Šuj brīvā laika jakas no inovatīviem materiāliem

Piecu gadu dzimšanas dienu šogad svin šūšanas uzņēmuma “Nemo” Gulbenes filiāle

Apģērbu šūšanas uzņēmumā “Nemo” Gulbenē, lai arī dažbrīd Covid-19 pandēmijas dēļ situācija ir nervoza, tomēr darbs rit pilnā sparā. To pierāda arī šuvēja Marina Petrovcija. Šogad maijā “Nemo” Gulbenes filiālei apritēs jau pieci gadi. Interese par filiāles atvēršanu Gulbenē uzņēmumam radās pēc apģērbu šūšanas uzņēmuma SIA “Nienhaus & Lotz Lettland” slēgšanas. Viens no “Nemo” darbības virzieniem – funkcionālais apģērbs – moderni, ērti apģērbi sportam un atpūtai, kā arī militārie un medicīniskā pielietojuma apģērbi, kurus šuj arī Gulbenē. “Nemo” savu produkciju eksportē Skandināvijas tirgum, jo tur šūšana gandrīz ir izmirusi. Ir pieprasījumi no Kanādas, parādās interese arī no Vācijas.


Šūšanas uzņēmumu “Nemo” Covid-19 ietekmēja tikai pagājušā gada pavasarī, bet jau kopš vasaras pasūtījumu ir vairāk, nekā spēj paveikt. To “Dzirkstelei” atklāj “Nemo” valdes priekšsēdētāja Inga Zemdega-Grāpe.Viņa stāsta, ka šobrīd “Nemo” klājas salīdzinoši labi. “Mēs jau gadiem esam pievērsušies funkcionālajam apģērbam, un šis segments atguvās ļoti ātri. Funkcionālais apģērbs ir plašs jēdziens, tas parasti ietver modernus, ērtus apģērbus sportam un aktīvai atpūtai, kā arī ietver militāros un medicīniska pielietojuma apģērbus. Cilvēku vēlme iet ārā pie dabas ir pieaugusi, un arī pieprasījums ir pieaudzis. Turklāt šo apģērbu pircējs diezgan labprāt iegādājas arī internetā,” saka valdes priekšsēdētāja.

Situācija ir nervoza

Dīkstāvē darba trūkuma dēļ “Nemo” nav bijis, bet, kā atklāj I. Zemdega-Grāpe, šogad bija pavisam cita problēma. Jaunais Lielbritānijas Covid-19 paveids marta pirmajās dienās ienāca arī pie viņiem. Viena saslimuša darbinieka dēļ nācās pilnībā apstādināt darbu uz divām nedēļām. Uzņēmumā noorganizēja siekalu testus un konstatēja, ka slimība izplatās strauji, tāpēc cilvēki labāk izvēlējās nogaidīt mājās. Arī pēc tam, jau karantīnā esot, tika konstatēti daži gadījumi. “Bet ar to vēl nav viss. Tagad, kad Gulbenes novadā saslimstība vispār ir liela, bieži ir gadījumi, kad bērni vai vīri saslimst, un mūsu meitenēm atkal jāsēž mājās. Ir arī māmiņas ar bērniem, kas tagad ir spiestas palikt mājās ar bērniem mājmācībā. Tas viss pamatīgi sarežģī darba organizēšanu un aizkavē ražošanas līgumu izpildi. Darām, ko varam, bet situācija ir nervoza,” neslēpj I. Zemdega-Grāpe.

Viņa norāda arī uz vēl vienu problēmu – totāls savstarpējo attiecību trūkums. Viņa pati atturas braukt un strādā attālināti. Bet arī kolektīvs, kas agrāk labprāt draudzīgi čaloja pusdienlaikā vai kādās kopējās svinībās, jau gadu cieš no šīs pretdabiskās atsvešinātās atmosfēras. “Tas, manuprāt, īpaši ietekmē sievietes, kas ir pēc dabas sabiedriskas un runātīgas. Tik ļoti gribas aizmirst šo visu un atsākt atkal normāli dzīvot! Mums taču šogad Gulbenē ir 5 gadu jubileja! “Nemo” rūpnīcai šogad ir 50 gadu jubileja! Pienāktos taču nosvinēt ar vērienu, ar klātiem galdiem un dančiem! Bet plānus atliekam uz vasaru. Ja jau skolēnu dziesmu svētkus atļaus, tad jau “Nemo” jubileja arī varēs notikt!” cer I. Zemdega-Grāpe.

Ražo Skandināvijas tirgum

Pašlaik uzņēmumā šuj brīvā laika jakas no dažādiem inovatīviem materiāliem. I.Zemdega-Grāpe skaidro, ka viens no tādiem ir tā saucamais “softshell”. Tas ir vairākslāņu audums – kā sviestmaize, kur viens slānis ir blīvāks un pret apkārtējo vidi aizsargājošāks, bet otrs, kas pie ķermeņa, ir mīkstāks, elpojošs un mitrumu regulējošs. Vai arī tāds materiāls “rip-stop”, kas pastiprināts ar papildu stiegru – izskatās kā ieaustas rūtiņas, bet tāds materiāls ir noturīgāks, ilgāk kalpos un mazāk plīsīs. Viņasprāt, tā ir globāla tendence – pasaule pievēršas ērtākam apģērbam, daudz mazāk pucējas un velk formālus kostīmus.

“Protams, izejamie apģērbi paliks, bet es jau kādu laiku novēroju, ka Dānijā arvien mazāk pērk svārkus. Sievietes ikdienā brauc ar riteni, svārkus uzvelk tikai īpaši svinīgos gadījumos. Turklāt tas ir arī daudz ilgtspējīgāk! Mēs funkcionālo apģērbu pērkam retāk, nēsājam ilgāk – mazāk izmetam un piesārņojam, bet arī varam atļauties samaksāt adekvātu cenu. Funkcionālais apģērbs nav lētā prece, un, tādu šujot, var samaksāt arī šuvējai. Ja mēs šūtu kādas blūzītes vai palagus ar tādu cenu, lai tā veikalos būtu līdzīga Ķīnas vai Turcijas precei, tad arī tējai nesanāks. Ja gribam, lai šuvēja, kas ir darījusi savu darbu no sirds, varētu saņemt adekvātu atalgojumu, tad tai jakai ir jāmaksā vismaz 20 eiro par darbu un 30 eiro par materiāliem, un vēl jau arī izstrādes, mārketinga, loģistikas izmaksas, – vairumtirdzniecībā zem 70 eiro nebūs. Lai uzšūtu vienu jaku, darba nav daudz mazāk, kā salikt mobilo telefonu, bet nez kāpēc mūsu prātos telefons var maksāt 800 eiro, bet jakai ir jāmaksā 10 eiro. Sabiedrība ir pieradusi nenovērtēt apģērbu ražošanas darbu, un par to sāp sirds. Bet tas attiecas arī uz Eiropu un pasauli, ne jau tikai uz Latviju. Es ceru, ka šī pandēmija tomēr arvien vairāk liek domāt gan par apkārtējo vidi, gan vērtībām, un es ļoti ceru, ka mēs Eiropā sāksim pirkt mazāk apģērbus, bet maksāt adekvātāk, sāksim mazāk vest no tālienes, bet atbalstīt vietējos, pēc iespējas tuvākos. Mēs ražojam Skandināvijas tirgum, jo tur šūšana gandrīz ir izmirusi, rūpnīcu vairs nav. Es zinu vairs tikai vienu auduma ražotni Zviedrijā. Mēs esam viņiem tuvākais piegādātājs, iekraujam piektdienas vakarā uz prāmja un jau pirmdien ir Dānijā vai Zviedrijā. Ir pieprasījumi arī no Kanādas, jo Eiropai ir tirdzniecības līgums, parādās arī interese no Vācijas, bet kopumā es necenšos plesties ģeogrāfiski, mani vairāk uztrauc mūsu kapacitātes trūkums. Mēs varētu dot darbu vēl divtik cilvēkiem,” stāsta I.Zemdega-Grāpe.

Pašlaik “Nemo” Gulbenes filiālē strādā 20 darbinieki. Šogad atkal sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru uzņēmums aktīvi piedāvā programmu “Apmācība pie darba devēja”, kurā valsts sedz 350 eiro no darbinieka algas. “Izskatās, ka mums no “padsmit” interesentiem darbu turpinās trīs četras jaunas darbinieces. Bet arī tas ir labi, jo ne katram ir dots. Man gan šogad bija arī ļoti pārsteidzoša pieredze. Es biju tik ļoti priecīga, ka divas no jaunām un talantīgām meitenēm uzteica darbu! Proti, ir cilvēki, kuriem es varu tikai novēlēt, lai viņi noteikti kļūst par uzņēmējiem un viņiem būtu tikpat labi darbinieki kā viņas pašas. Ar to, ka meitene prot šūt, vēl nepietiek, ir arī jāsaprot, ka ir arī citi cilvēki uz pasaules, ir jānovērtē savstarpējās attiecības, ir jāprot sadzīvot draudzīgi, ir jāprot klausīties un sadzirdēt. Bet, lai nu kā būtu, vienmēr dosim iespēju pamēģināt, apmācīsim un palīdzēsim. Starp citu, mums ir arī vienkāršāks sortiments – varam jauniņajiem dot šūt taisnās vīles, tāpēc nav jābaidās nākt un pamēģināt!” aicina I.Zemdega-Grāpe.

Aukstā atbildes vēstule no ministrijas

Arī “Nemo” darbiniekiem ir jāievēro epidemioloģiskie drošības pasākumi. I.Zemdega-Grāpe stāsta, ka nopirka tādas maskas, kādas šuvējas gribēja, lai vieglāk būtu elpot. Protams, ir dezinfekcijas līdzekļi un darbinieces var izvēlēties atsevišķu maltītes vietu. Bet ir lietas, ko uzņēmumā īsti nevar nodrošināt – piemēram, darbu maiņās.

“Nevaru iedomāties, ka kaut vai neliela daļa piekristu strādāt vēlajā vakara maiņā no pulksten 15.00 līdz pusnaktij. Darbiniecēm ir bērni, ir ģimenes. Ir pasākumi, ko mēs nevaram ieviest. Nevaram arī šūt attālināti, jo šis ir komandas darbs. Tāpēc brīnos, ka valdība un Veselības ministrija neplāno un pat nepacenšas nodrošināt regulārus siekalu testus darba kolektīvos. Esmu saņēmusi aukstu vēstuli, ka “prioritārās riska grupas noteiktas, ņemot vērā riska faktoru – cilvēka ikdienas darbs ir saistīts ar augstu vai vidēju inficēšanās risku”, kontaktējoties ar citu cilvēku. Ministrija uzskata, ka vēstule uzrakstīta un ar to lieta darīta. Bet kā būtu, ja, piemēram, mazu kripatu no milzīgajām summām, ko tagad tērē tukšajiem vakcinācijas centriem, tomēr novirzītu agrīnai diagnosticēšanai darba kolektīvos, kur nav iespējams attālināts darbs? Covid-19 no vienas ministrijas vēstules nepazudīs, bet mēs varam to mazināt, ja meklējam veidus un atrodam risinājumus! Te gan jāsaka, ka ir starpība arī pašvaldību līmenī. Varu salīdzināt ar Krāslavu, jo mums bija līdzīgs gadījums arī tur – ja grib, tad arī pašvaldība atrod veidus, kā praktiski palīdzēt. Pašiem taču būtu jābūt ieinteresētiem, lai slimība mazāk izplatītos. Un pašvaldībās tomēr ir iespēja pārzināt uzņēmumus “tuvplānā”, izvērtēt riskus un attiecīgi rīkoties. Es esmu nolēmusi vakcinēties, ceru, ka maija sākumā tikšu izstāvēt “parasto mirstīgo rindā”. Nedomāju par bailēm, jo man svaru kausā ir jānoliek – vai nu varu brīvi kontaktēt ar darba kolektīvu, vai arī gribētu riskēt un, ja saslimtu, tad mēnesi nespētu normāli strādāt. Es to vienkārši nevaru atļauties. Man ir jāvakcinējas, jo arī no manas šādas, it kā mazas, izvēles var būt atkarīga uzņēmuma nākotne. Un tad mana sirdsapziņa būs tīra, ka esmu darījusi maksimālo, un šī apziņa man pašai ir ļoti svarīga,” uzsver I.Zemdega-Grāpe.

+ 1
Kategorijas

Kategorijas