Euženijas džemperis

2021. gada 20. aprīlis 00:00

– Es vēlos jums kaut ko iedot, – Nataša kautri pasmaidīja un sniedza man baltu plastikāta maisiņu. – Nav jau nekas īpašs, tikai džemperis, kurā es neielienu, bet jums būs tieši laikā. Atzīšos, ka neesmu to veikalā pirkusi, vien saņēmusi dāvanā no māsīcas, un tad jau it kā neklājas tālāk dāvināt, bet… Man tas tāpat glabājas skapī, jums varbūt noderēs.

– Bet... – iesāku domu par to, ka nav jau nekādi svētki, kad atcerējos – pontiešu sievietēm raksturīgi nesavtīgi dalīties ar to, kas viņām vairumā, kā arī vienai otru dāsni apdāvināt tāpat, bez īpaša iemesla. Viņām tas ir tāds pašsaprotams žests, kas man kā eiropietei varētu likties nesaprotams.
Redzēju, kā Nataša iesānis mani vēro, tāpēc, ieskatījusies maisiņā, priecīgi izsaucos:
– Ai, kāds skaists adījums! Raupjš, tieši tāds, kā man patīk. Turklāt tumši zils – tieši mana krāsa! Liels paldies! Mājās kārtīgi apskatīšu, uzlaikošu un rīt ziņošu, kas un kā.
– Ak, ko nu, – Nataša kautri pamāja ar roku. – Ja derēs, tad būšu priecīga. Ja nu ne, varbūt lai uzlaiko meita?
Pateicīgi māju ar galvu, piebilstot, ka gan jau kādai no mums derēs, bet pie sevis nodomāju: ja arī būs par mazu, tāpat man nāksies to uzstīvēt mugurā un viņai atrādīt. Tādā veidā es ne tikai būšu izrādījusi savu pateicību, bet arī ieguldījusi kādu artavu nesen iesākušās draudzības lauciņā.
Patiesībā tā ciešākā draudzība izveidojusies starp mūsu mazbērniem – Katerinu un Ari, bez dažiem mēnešiem trīsgadniekiem. Parasti, viens otru iztālēm ieraudzījuši, viņi priecīgi skrien viens otram pretim, lai pēc tam saķertos rokās, draudzīgi paskraidītu un paspēlētu bumbu. Tā kā abas ar Natašu esam nosūtījušas “covidlaika” ierobežojumu diktēto īsziņu un saņēmušas atļauju “nodarboties ar sportu”, nekāda sēdēšana uz soliņiem nesanāk, vajag kustēties. Pastaigai atvēlētajās trīs stundās paspējam gan palēkāt un parušināties pludmales smiltīs, gan volejbola laukumā pamētāt bumbu pāri tīklam un zālājā pamest kūleņus, gan pabraukāties ar skūteriem. Garām ejošie apzinīgie tūristi gan aizdomīgi vēro mūs, jo likums paredz masku valkāšanu arī publiskās vietās, bet mēs abas esam svaiga gaisa piekritējas, tāpēc izvēlamies nomaļas vietas (vismaz četru metru attālumā no citiem) un tur maskas noņemam. Mēs gan tādas neesam vienīgās, un pat palaikam sastaptie policisti, kas apzinīgi kontrolē situāciju, vairāk uzmanības pievērš prāvākajiem bariņiem, kas zālājā sarīkojuši piknikus.
Bet atgriezīšos pie stāsta par tumšzilo džemperi.
Kā jau solīju Natašai, pēc pastaigas atgriezusies mājās, to pamatīgi aplūkoju un… ļoti izbrīnījos. Pat uzvilku mugurā, jo grūti bija noticēt acīm redzamajam. Tikai tad pavisam droši secināju: vajadzēja trīs gadus, lai reiz dāvanā saņemtais džemperis atkal atgrieztos pie manis, tiesa – krietni izmainītā izskatā, lai gan – ne novalkātā.
Tiesa, pirmajā brīdī, kad raupjo adījumu izcēlu no maisiņa, šaubījos: tas nevar būt! Tas nevar būt tas pats džemperis, ko man pirms trim gadiem šeit, Kiprā, uzdāvināja kāda cita pontiete! Tolaik meitas ģimene īrēja citu dzīvokli un arī kaimiņi bija citi. Turpat mūsu trepēs dzīvoja kāda sirma māmiņa, kuru allaž redzēju sēžam pie loga un skatāmies, kā mēs ar puikām iekārtojamies ratos un dodamies uz jūru. Viņa vienmēr māja mums sveicienu, un mēs smaidot atbildējām, līdz es beidzot izlēmu iepazīties.
– Euženija, – viņa teica un uzreiz piebilda: – Tas nav gluži tas pats, kas Jevgēņija.
Kaimiņienes aizrādījumu ņēmu vērā un pat nemēģināju viņu uzrunāt saīsinātā formā. Tolaik jau biju ielāgojusi: uz Žeņas, Nastjas, Katjas, Taņas un Aņas vārdu šeit atsaucas varbūt agrā bērnībā. Šo patiesību man reiz iemācīja četrgadīgā Anastasija, kad es viņu mīļi pasaucu kā Nastju.
– Es esmu Anastasija! – viņa visā nopietnībā mani izlaboja, un es to akceptēju.
Tajā gadā īsi pirms Ziemassvētkiem šo tumšzilo džemperi ieraudzīju pirmoreiz. Noķērusi brīdi, kad es ar bērniem atgriežos no pastaigas, Euženija mūs apturēja trepju telpā un pārsteidza ar dāvanu maisiņu. Puikām viņa bija noadījusi krāsainas vilnas šallītes, man – raupjā mežģīņrakstā darinātu džemperi. Sirmgalve laipni smaidīja un, slēpdama savus slaidos, mezglainos pirkstus, kautri teica, ka adījusi to pati. Mirkli šaubījos, vai tas patiešām ir viņas roku darbs, jo sievietes pirksti šķita tik stīvi un neveikli, sen zaudējuši savu lokanumu un kustīgumu, tomēr tad atcerējos uz viņas palodzes redzētos kamolus ar adāmadatām un sapratu: šis darbs kaimiņienei prasījis lielu piepūli.
Adījusi viņa esot pēc acumēra. Tā acumēra, kas iztālēm, caur logu skatoties, mērīts. Tāpēc tagad tuvumā viņai izskatoties, ka piedurknes varētu būt drusku par garu... Kaut nu tikai arī pats džemperis neizrādītos par knapu, gurnos par šauru... Izcēlu dāvanu no maisiņa, rūpīgi atlocīju, pieliku sev klāt… un veikli noslēpu azotē. Nojautu, ka Euženijas bažas varētu būt pamatotas, tomēr nevēlējos, lai arī viņa to tā uzreiz pamana. Pateicībā apskāvu sirmgalvi un priecājos par dāvanām, kas mums nākušas tieši laikā – pirms vēl sākušās drēgnās ziemas dienas. Jauno džemperi apsolījos uzvilkt jau nākamajā dienā. Kaut kur zemapziņā gan pavīdēja doma, ka tas patiešām varētu būt par knapu, bet – vai nu es ko neizdomāšu? Euženija smejot pakratīja manā virzienā pirkstu un noteica – rīt sēdēšot pie loga un skatīšoties, kā tas pa gabalu izskatoties.
Jau pēc desmit minūtēm puikām biju iedevusi papīru un ūdenskrāsas, bet pati centos iestīvēties jaunajā džemperī. Patiešām, nojautas izrādījās pamatotas, tomēr varbūt ar nelielām pūlēm tās izdosies novērst? Piedurknēm izveidot atlokus, bet šaurajā gurnu līnijā – šķēlumus… Ja man būtu tāda tumši zila dzija, neviens pat nepamanītu labojumus. Toties ir balta, un, nedaudz pastrādājot ar adatu, varētu uzšūt smalku ornamentu… Tādu nelielu, lai nepiesaistītu Euženijas skatienu.
Ilgi nedomājot, ķēros pie darba. Piedurkņu atloki padevās ātri, lai gan apzinājos: pareizāk būtu lieko noārdīt, tad arī rastos tumšzilā dzija citiem uzlabojumiem. Bet vai tad man tam tovakar bija laiks? Tāpēc atārdītās sānu maliņas un šķēlumus nošuvu ar baltām sniegpārsliņām, un pret vakarpusi secināju: galarezultāts ir tīri labs – tāda skaista, ziemīga noskaņa radusies. Jāatzīst, ka īsti ērti šajā apģērbā gan nejutos – plecos tas nedaudz vilka, šaurās piedurknes ierobežoja kustības, tomēr tik daudz, lai drēgnajās dienās pāris reizes pagrozītos pie Euženijas loga, man pacietības pietiks.
Nākamajā rītā ilgi grozījos ap puiku ratiem, piekārtojot cepures un jaunās šallītes, līdz pamanīju logā parādāmies kaimiņienes ieinteresēto skatienu. Nezinu, vai no tāda attāluma viņa saskatīja smalkos uzlabojumus džempera sānos un piedurkņu atlokos, tomēr savu adījumu viņa noteikti atpazina. Par to liecināja platais un sirsnīgais smaids, un, kā vēlāk uzzināju – pāris notraustas aizkustinājuma asaras. Viņas meita un mazbērni vecmammas adījumus uzskatot par prastiem, bet no savas pensijas viņa neko dārgu un skaistu nespējot nopirkt. Turklāt adīšana, kamēr acis rādot, viņai sagādājot vienīgo prieku.
Tajā ziemā vēl pāris reizes izdevās Euženijai izrādīt džemperi, bet tad sākās vēju un lietus sezona, ko nomainīja aukstums, un dāvāto mežģīņadījumu nācās aizstāt ar piemērotāku apģērbu. Arī Euženiju vairs nemanījām sēžam pie loga, un kaimiņiene zināja teikt – esot ievietota slimnīcā… Pēc pāris mēnešiem sākās pavasaris, un sirmgalves dzīvoklī ievācās cita sieviete. No kaimiņiem uzzinājām – par Euženiju tagad rūpējoties sociālais dienests. Tumšzilais džemperis iegūla dziļāk plauktā un izcelts tika vien aprīļa beigās, kad pakojām mantas, lai pārceltos uz plašāku dzīvokli.
Jaunajā mājvietā iebūvētie skapji izrādījās krietni šaurāki un neērtāki, tāpēc daļu mantu uz kādu laiku nācās atstāt kastēs, tajā skaitā arī ziemas drēbes. Vasaras sākumā tās tika pārcilātas, izvēdinātas un sašķirotas, bet daļa mazāk vajadzīgo (arī Euženijas dāvātais džemperis) atgriezās kastēs.
Rudens pusē kādā no kaimiņu dzīvokļiem ievācās trūcīga bulgāru ģimene ar diviem pusaugu bērniem. Jau pirmajā dienā uzzinājām, ka viņiem trūkst gan mēbeļu, gan siltu drēbju. Vēlreiz pārcilājot skapju augšējos plauktos noglabātās kastes, atlasījām visu, pie kā nedomājām atgriezties un kas varētu būt noderīgs kaimiņiem.
Euženijas adītais džemperis – kalsnajai Ivonnai tas būtu tieši laikā... Ne pleci būtu par šauriem, ne piedurknes… Domāju, ka Euženija uz mani nedusmotos, ja es to atdāvinātu meitenei. Uz atvadām pieglaudusi adījumu vaigam, ievietoju to kaimiņiem sagatavoto drēbju kastē.
Kad pēc pāris dienām pagalmā satiku Ivonnu, viņa bija atārdījusi garo piedurkņu atlokus un brīvi plivināja tās gaisā. Iztālēm pamāju sveicienu:
– Labi izskaties!
Meitene gaiši iesmējās – laba tāda mode, kad cimdus varot aizmirst. Apgriezusi strauju pirueti, viņa kā taurenis laimīgi aizvirpuļoja pāri pagalmam. Man šķita, ka gaišāk iemirdzējās arī manis uzšūtās baltās sniegpārsliņas uz džempera sānu šķēlumiem, un es to uztvēru kā īpašu zīmi – kā Euženijas labestības klātbūtni. Domās nosūtīju vissirsnīgāko pateicību sirmgalvei, lai arī kur viņa būtu – šajā vai arī varbūt jau citā pasaulē...
Ar kaimiņu palīdzību vien bulgāru finansiālais stāvoklis daudz neuzlabojās. “Covida” ēras uzspiestie ierobežojumi daudziem uzspieda ilgstoša bezdarbnieka zīmogu. Pāris mēnešus iekavējuši dzīvokļa īres maksu, jau pēc pusgada viņi steidzīgi izvācās.
Mēģinot uzminēt Euženijas adītā džempera tālāko ceļu – no Ivonnas drēbju skapja līdz Natašas māsīcas devīgajām rokām, pieļāvu, ka bulgāru ģimene spaidīgos dzīves apstākļus centusies mīkstināt ar savu mantu izpārdošanu. Vai varbūt tomēr atdāvināšanu?
Vēlreiz uzmanīgi izpētīju no Natašas saņemto džemperi – interesanti, kādas pēdas atstājušas tā nākamās valkātājas? Garo piedurkņu gali… Diezgan nevīžīgi nogriezti un diezgan neveiksmīgi ielocīti uz iekšpusi. Džempera apakšmala... Kur palikusi baltā svītriņa, kas savulaik manī radīja domu par sniegpārsliņām? Un pašas sniegpārsliņas? Kāda tās centīgi noārdījusi, atstājot vien tās pāris, kas šķēluma augšgalā. Rūpīgāk papētot mežģīņrakstu, manāmi arī daži pārtrūkuši un uzņemti valdziņi. Un tomēr – līdz novalkāta apģērba izskatam vēl bija tālu... Interesanti, kāpēc šim džemperim tāds klaidoņa liktenis? Un kāpēc tas tomēr atgriezās pie manis?
Nākamajā dienā džemperi tomēr mugurā neuzstīvēju un Natašai neatrādīju – bija pietiekami silts, lai pastaigā dotos vienā krekliņā. Turklāt izvēlējos būt godīga un pastāstīju Natašai par Euženiju – varbūt viņa ko zina par sirmgalves likteni vai bulgāru meiteni Ivonnu. Nataša nezināja, bet, ieinteresēti noklausījusies stāstu, piekrita manām domām – džemperis pie manis atgriezies, lai paliktu. Varbūt kā lieta, varbūt kā atmiņas vai stāsts, bet varbūt kā turpinājums – izārdīts, pārveidots un noderīgs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Euženijas džemperis

Kategorijas