Kad veselīgais kļūst neveselīgs

2021. gada 20. aprīlis 00:00

“Helsisms” – veselības kā vērtības likšana pirmajā vietā.

Veselīgs dzīvesveids ir kļuvis par modes lietu. Cilvēki ievēro pareiza uztura nosacījumus, vingro, ziemā iet peldēt un piedevām to visu rāda sociālajos tīklos. Veidojas pat jomas viedokļu līderi. Izklausās paradoksāli, bet pārāk veselīgs dzīvesveids var kļūt neveselīgs un ietekmēt dzīvi pilnīgi pretēji gaidītajam, stāsta atkarību eksperte, sabiedrības veselības speciāliste Anda Ķīvīte-Urtāne.

Kaitē pārmērības

“Veselībai kā vērtībai pasaules vēsturē vēl nekad nav bijusi tik augsta loma kā šobrīd. Piemēram, kolēģi Dānijā stāsta, ka nekad nevarēsi tur kļūt par priekšnieku, ja brauc uz darbu ar mašīnu, nevis divriteni, ja smēķē, tev ir liekais svars un pusdienās ēd “makdonaldu”, nevis veselīgu līdzpaņemtu maltīti,” stāsta A.Ķīvīte-Urtāne.

Veselības vērtība sabiedrības acīs palielinājusies arī Covid-19 izraisītās krīzes dēļ. Koronavīrusa pirmā viļņa laikā Latvijā veikts pētījums rāda, ka daļa cilvēku patērē vairāk alkohola un ēd neveselīgāk, viņiem veidojas liekais svars. Taču tikpat daudz ir tādu, kuri pandēmijas ietekmē vairāk pievērsušies fiziskajām aktivitātēm, veselīgam un sabalansētam uzturam, atteikušies no grādīgajiem dzērieniem. Iespējams, tas tiek darīts, lai stiprinātu imunitāti un izvairītos no saslimšanas ar koronavīrusu, skaidro A.Ķīvīte-Urtāne.
Veselīga dzīvesveida paradumus vienā vārdā apzīmē jēdziens “helsisms”, kam ir pozitīva nozīme. Negatīvu nokrāsu tas iegūst pārmērību rezultātā. Divas līdz šim starptautiski vairāk pētītās ir muskuļu dismorfija (pārmērīga tieksme veidot ķermeni bez taukiem) un ortoreksija (pārmērīgi veselīga ēšana). Vēl “helsisma” kontekstā var runāt par dejošanas un studēšanas atkarību. “Mēs zinām cilvēkus, kas nepārtraukti mācās, beidz vienu maģistrantūru pēc otras,” piebilst A.Ķīvīte-Urtāne.

Gluži kā sekta

Amerikāņu dzejniece Megana O”Rurka, uzzinot par hronisku saslimšanu, centās mazināt tās simptomus, strikti kontrolējot pārtiku, ko patērē uzturā, raksta interneta medijs “Thehealthculture.com”. Vismaz pusi laika viņa pavadīja, plānojot un veicot pārtikas iegādi, gatavojot ēdienu un pēc tam uzkopjot darba vietu. Izvēlēto ēdienu sastāvdaļas bija dārgas, pūles visu izdarīt pareizi radīja trauksmi. Viņa atceras: “Es satraucos, vai ir pareizi ēst neapstrādātus spinātus, ņemot vērā, ka tie var nomākt vairogdziedzera darbību. Gatavojot domāju, vai ēdienam drīkst pievienot čili piparus, jo tie ir nakteņu dzimtas dārzeņi, un olas, jo tās satur lizocīmu.” Šis ferments var izraisīt hroniskas galvassāpes un alerģisku reakciju.

Dzejniece devās vizītēs pie uztura speciālistiem, ievēroja viņu padomus un iedziļinājās veselīga dzīvesveida nosacījumos. Lai veicinātu limfātiskās sistēmas darbību, katru dienu sāka ar lēkāšanu pa batutu un noberšanos ar asu suku. “Tā nebija tikai slimība, tā bija piederība savdabīgai sektai,” viņa norāda.

Otroreksijas sakarā var vilkt paralēles ar alkoholismu, salīdzina A.Ķīvīte-Urtāne. Cilvēki, kas atkarīgi no grādīgajām dzirām, no rīta domā tikai par to, kur dabūt nākamo pudeli. Ortorektiķi pamostoties plāno, kur un ko ēdīs, sver sastāvdaļas, rēķina kalorijas. Ja viss izdodas, kā plānots, rodas kaifa sajūta. Lai to sasniegtu, ar laiku “devas” apjomu vajag palielināt. Tādējādi sākumā cilvēks izslēdz no ēdienkartes produktus, kas satur cukuru, pēc tam – sāli, vēlāk – piesātinātās taukskābes un tā tālāk.

Tas pats attiecas uz sportu. “Pazīstu cilvēkus, kas noskrējuši septiņpadsmit kilometrus un jau plāno nākamos mērķus, aizvien palielinot distanci. Bet, ja ārā ir viesulis un nav iespējas izskriet krosu, veidojas abstinence – atkarīgais kļūst sapīcis, ar ģimeni nerunā, ir trauksme, svīšana, pat drudzis,” stāsta atkarību eksperte. Tālāk iestājas sociālā pašizolācija: ar draudzenēm nevar tikties, jo tās ir resnas un ēd restorānā, pie omītes nevar braukt, jo tur būs rasols un putukrējuma kūka.

Lielu lomu spēlē gēni

Pētījumi rāda, ka ortoreksija biežāk skar veģetāriešus un vegānus nekā visēdājus. Muskuļu dismorfija izplatītāka vīriešiem, kas strādā iekšlietu un aizsardzības struktūrās, piemēram, policistiem, ugunsdzēsējiem, karavīriem. Sākt veikt atkarību izraisošas darbības var pamudināt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, attiecību krīze, veselības problēmas, valstiskā situācija.
“Ir dažādas teorijas par to, kāpēc vispār attīstās atkarības. Šobrīd pierādītākais ir biopsihosociālais modelis,” stāsta A.Ķīvīte-Urtāne. Tas skaidro, ka lielu lomu spēlē gēni – ja vecāki bijuši alkoholiķi, bērnam ir paaugstināts risks ciest no dažāda veida atkarībām. Svarīgi ir arī psiholoģiskie faktori, piemēram, personības tips. Tas ir daļēji ģenētiski noteikts, daļēji veidojas audzināšanas un apkārtējās vides ietekmē. Vieniem vajag darbu arhīvā un ikdienas rutīnu, citi grib nepārtraukti izjust azartu, izaicinājumus – lēkt ar izpletni, nirt, izmēģināt visu ko jaunu. Viņi arī ir tendēti uz atkarībām.

Vēl pie tā noved sociālie faktori, piemēram, sociālais spiediens. “Esmu strādājusi darbavietā, kur kolēģi garāmejot mēdza komentēt: “Tev gan šodien pusdienās taukaini salātiņi!” Man tas tā riebās, ka sāku no rītiem, stāvot pie ledusskapja, domāt, ko ņemšu līdzi, lai man atkal “nepiesienas”. Tā rezultātā es sāku ēst veselīgāk,” personiskajā pieredzē dalās speciāliste. “Taču līdzīgs sociālais spiediens var pamudināt uz negatīvām, atkarību izraisošām darbībām, piemēram, pārmērīgu sportošanu. Ir cilvēki, kas sestdienas rītā pulksten sešos sociālajos tīklos jau publicē bildes no sporta zāles. Ja tev tādas bildes nav, sāc justies slikti, kā “lūzeris”.”
Liels sociālais spiediens šobrīd gulstas uz jauno vecāku pleciem – ir neskaitāmas teorijas, kā bērnu audzināt pareizāk, ko viņam ļaut vai neļaut darīt un ēst.

Palīdzību sniedz speciālists

No vienas puses, šķiet – labāk būt atkarīgam no veselīga dzīvesveida nekā no aizliegtām un legālām vielām. Taču bīstamība slēpjas tajā, ka jebkura pārmērība var beigties ar kaitējumu gan sociālajai, gan psihiskajai, gan fiziskajai veselībai. A.Ķīvīte-Urtāne norāda: “Ja “helsisma” dēļ cieš sociālā labklājība, cilvēks nonāk sociālā izolācijā, viņš nav vesels.” Ir savādi atteikt gājienu ar draugu uz teātri, jo tajā laikā jābūt sporta zālē un izjuks treniņu grafiks.

Tas, vai cilvēks saprot savu apsēstību, atkarīgs no intelekta un paškritikas daudzuma. “Piemērus varam labi redzēt publiskajā vidē. Ir deputāti, kuri nerunā muļķības, un ir tādi, kuriem nav nekādas aiztures. Paškritisks cilvēks pamana, kad ir par daudz,” norāda A.Ķīvīte-Urtāne. Ja jūt, ka veselīga dzīvesveida dēļ izvairās no ģimenes pasākumiem, ja pamostoties uzreiz plāno dienas ēdienkarti, ja savu jauno paradumu dēļ sāk zaudēt draugus, ir pamats bažām. Aizdomāties var likt arī tas, ka apkārtējie sāk teikt, ka nu jau par traku.
Sākotnēji var centies ar atkarību tikt galā saviem spēkiem. Ja neizdodas un iestājas recidīvs, būtu jāmeklē speciālista palīdzība. Vieglākos gadījumos atbalstu var sniegt psihologs, ārstējot sarunu ceļā. Smagākās situācijās nepieciešama vizīte pie psihoterapeita vai psihiatra, kas vajadzības gadījumā var noteikt arī medikamentozu ārstēšanu.

Šobrīd nav pētījumu, kas noteiktu, cik lielā mērā “helsisms” ir problēma Latvijā. Zināms, ka tā biežāk skar labklājības valstis, kur izskausta sociālā un politiskā nestabilitāte. Piemēram, Vācijā otroreksijai raksturīga uzvedība bija novērojama aptuveni septiņiem procentiem iedzīvotāju. “Pārmērīgas rūpes par veselību labklājības valstīs bieži vien nāk reliģijas vietā. Agrāk veica rituālus, gāja uz baznīcu, dzīves jēgu meklēja Dievā. Tagad lielākoties dzīvojam sekulārā sabiedrībā, taču cilvēkam saglabājusies vajadzība pēc kulta,” spriež pētniece.

Vai man ir atkarība?

Atkarībām ir seši simptomi: pārņemtība, garastāvokļa izmaiņas, tolerance jeb vajadzība palielināt apjomu, abstinences simptomi
konflikti (gan iekšēji – par nepieciešamību veikt konkrēto darbību un vēlmi nepadoties tieksmei –, gan ārēji – ar ģimeni un citiem sabiedrības locekļiem), recidīvs.

Atkarību diagnosticē, ja gada laikā ir konstatētas vismaz trīs no šīm pazīmēm.

Pieredze

Divus gadus vecā Hugo mamma Līga par veselīgu uzturu piespiedu kārtā interesējās jau sen – tēta ietekmē. Viņš cīnās ar hroniskām kuņģa sāpēm, tradicionālās medicīnas metodes neatzīst un nepārtraukti atrodas tādas pārtikas meklējumos, kas atbrīvotu no diskomforta. Bija periods, kad ēda tikai auzu putru, bija laiks, kad pievērsās svaigēšanai, bija laiks, kad uzturā patērēja tikai to, kas atrodams brīvā dabā. Ar saviem jaunatklājumiem Līgas tētis nepārtraukti iepazīstināja arī visus pārējos. Meita pati draugiem bažīgi stāstīja, ka tā jau šķiet kā apsēstība.

Taču pagāja daži gadi un arī viņa sāka strikti kontrolēt savu ēdienkarti. Jaunā sieviete ilgstoši cīnījās ar ādas problēmām, un katrs ārsts, ko apmeklēja, ieteica savu ārstēšanas metodi. Viens rosināja atteikties no kartupeļiem un citiem nakteņiem, otrs uzskatīja, ka pie vainas ir glutēns, cits neļāva ēst saldumus, vēl kādam šķita, ka pie vainas ir laktoze. To visu Līga strikti ievēroja, jo gribēja uzvarēt kaiti. Galu galā atradās dakteris, kurš norādīja – ādas problēmas rodas no stresa, ko rada pārmērīga sekošana uzturam, satraukuma par to, ka tikai neapēd ko aizliegtu.

Taču Līga savu nostāju nemainīja – no neveselīgas pārtikas ir jāizvairās, un šis uzskats vēl vairāk saasinājās grūtniecības laikā. Tagad viņa audzina dēlu, par kura uzturu pārmērīgi rūpējas, dodot ēst tikai graudaugus, dārzeņus un citus produktus, kuru sastāvs tiek strikti izpētīts. Līdztekus tam Līga sev izstrādājusi stingru fizisko aktivitāšu plānu katrai dienai.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kad veselīgais kļūst neveselīgs

Kategorijas