Vai pazīstam pavasara sēnes?

2021. gada 23. aprīlis 00:00

Latvijā sēnes iespējams atrast ne tikai rudenī, bet arī citos gadalaikos. Ja gluži ziemā sēņot neejam, tad pavasarī, arvien vairāk dodoties dabā, ar interesei iepazīstam sēnes. Bet vai tās pazīstam tikpat labi kā rudens sēnes?

Iesaka sēņu vērošanu

Latvijas Nacionālā dabas muzeja mikoloģe Diāna Meiere uzsver, ka dabas izzināšanā vienmēr populārākā bijusi putnu vērošana, taču nu arvien lielāku popularitāti iegūst arī sēņu vērošana.

“Tas ir interesanti arī tādēļ, ka mūsdienās, kaut ko neparastu atrodot, internetā var operatīvi noskaidrot, kas tas ir. Piemēram, vietnē “Dabasdati.lv” var likt bildes un speciālisti palīdzēs noteikt, ko esat atraduši. Tāpat padomu var meklēt “Facebook” sēņu entuziastu grupās, piemēram, “Latvijas mikologu biedrība un draugi,”” stāsta D.Meiere.

Mikoloģe un citi sēņu pētnieki prot atrast sēnes arī ziemā, tomēr parasti sēņošanas laiks sākas aprīļa beigās vai maija sākumā.

Pamanāmas un ne tik ļoti

“Pavasarī sēņotāji visvairāk ir iecienījuši bisītes, lāčpurnus un ķēvpupus, taču atrodas arī citas – dažādas kaussēnes, kā arī cepurīšu sēnes. Piemēram, tagad visvairāk atrodamas parastās bisītes un spilgtās Austrijas agrenes. Grūtāk, bet var pamanīt arī sīku sēnīti, kas aug uz nokritušām bērzu un alkšņu spurdzēm – spurdžu kaussēni. Savukārt uz balto vizbulīšu sakneņiem aug vizbuļu sklerocīnija, bet uz stirnu mēsliem – dzeltenā inermīzija,” stāsta D.Meiere, atzīstot, ka sēnes varam atrast visneparastākajās vietās.

Vairākas no tām ir bīstamas indīgās sēnes (Patujāra šķiedrgalvīte, pavasara sārtlapīte), savukārt maija auzene ir laba ēdamā sēne.

Murķeļu pārpratums

Ar pašām agrākajām pavasara sēnēm saistās kāds pārpratums, kas radies tulkošanas kļūdas dēļ. Izrādās, nosaukums “murķelis” ienācis latviešu valodā pirms aptuveni 100 gadiem, tulkojot to no vācu valodas vārda “Morchel”. Latviešu valodā šo sēni sauc par lāčpurnu. Diemžēl Latvijā šis nosaukums tika piedēvēts pavisam citai sēnei, kuras vācu nosaukums ir “Lorchel”, kas patiesībā ir bisīte. Iespējams, tas noticis tāpēc, ka Vācijā un citur Rietumeiropā lāčpurni ir daudz biežāk sastopami un iecienīti nekā ēdamās sēnes, bet Latvijā šīs labās īpašības tikušas piedēvētas pie mums biežāk sastopamajai bisītei.

Gan ēdamas, gan ne

Lāčpurni ir garšīgas ēdamās sēnes, kuras var cept nevārītas, bet ar bisītēm iespējams smagi saindēties, pat tikai ieelpojot to tvaikus, kas radušies vārīšanas laikā. Bisītes satur toksīnu – giromitrīnu, kas dažkārt sēnēs uzkrājas lielākos daudzumos. Giromitrīns, sēni vārot, karstajā ūdenī nešķīst. Tā lielākā daļa sadalās, žāvētas sēnes pusgadu glabājot noslēgtā traukā. Drošības apsvērumu dēļ ieteicams šīs sēnes uzturā nelietot.

“Savukārt Austrijas agrenes ir pilnīgi bezgaršīgas, tāda kā sastingusi želeja. Mēģināju tās ēst – nekādas garšas nav. Var atrast Krievijas sēņu fanu video, kuri Austrijas agrenes cep ar sīpoliem un krējumu un reklamē, ka esot ļoti garšīgi. Man gan šķiet, ka to labo garšu dod sīpols un krējums,” saka D.Meiere.

+ 7

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vai pazīstam pavasara sēnes?

Kategorijas