145 dienas Černobiļā

2021. gada 23. aprīlis 00:00

895

26.aprīlī apritēs 35 gadi, kopš Černobiļā notika pasaulē lielākā atomelektrostacijas avārija. Pirms 35 gadiem, sprāgstot iedarbinātam reaktoram, sākās milzīga radiācijas izplūde. Paaugstināta radioaktivitāte tika konstatēta daudzviet Eiropā, arī Latvijā.

Daļa no Černobiļas kodolavārijas seku likvidācijā iesaistītajiem ir aizgājuši mūžībā, bet pārējiem jāsadzīvo ar dažādām veselības problēmām. Gulbenietis Jānis Dreimanis uztic “Dzirkstelei” savu skaudro Černobiļas atmiņu stāstu. Arī viņa dzīvē šī katastrofa ir atstājusi neizdzēšamas pēdas. Bet uz sarunu ar “Dzirksteli” viņš atnāk smaidīgs. Atminoties savas 145 dienas Černobiļā, šķiet, ka reizēm viņa acīs tomēr pavīd asaras, ko viņam gan lieliski izdodas noslēpt. Bet var nojaust – sāp par izpostīto dzīvi tieši veselības ziņā.
Dzīve kopmītnēs un pirts katru dienu

Datums, kas izmainīja Jāņa dzīvi, ir 1986.gada 5.decembris. “Toreiz strādāju autokombinātā. Man bija 26 gadi. 1986.gada 5.decembrī mani savāca. Pateica, ka jāpiedalās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā, un tas viss notika bez ierunām. Vakarā pulksten 22.00 bija jābūt pie kara komisariāta Gulbenē. Bet bija viens puisis no Alūksnes, kurš kaut ko sāka iebilst un plātīties. Rokas viņam aizlieca uz muguras un piesprieda 15 diennaktis. Es gan viņu vairs nesatiku, bet gan jau pēc tam arī viņu tāpat aizsūtīja,” domā Jānis.

Tajā laikā Jānis jau bija izveidojis savu ģimeni. Bija piedzimusi meita. Jau tad nojautis, ka nekas labs nav gaidāms, ja jādodas uz Černobiļu. “Bijām pilns autobuss. Mūs aizveda uz Rīgu. Bija tādi, kuri autobusā bija jautrā prātā. Nenoliegšu, bija alkohols. Citi – drūmā noskaņojumā, kuri domāja par visu ko. Kā nu kurš,” atminas Jānis.

Tad ceļš no Rīgas ar vilcienu veda līdz galam, līdz Ovričai. “Es pats biju Stečankas ciemā. Bijām iekšā pašā zonā. Līdz reaktoram bija aptuveni desmit, varbūt divpadsmit kilometru. Zonā mums bija bataljons. Nebija ne masku, ne aizsarglīdzekļu – nekā. Atceros, ka tiem, kuriem bija jāstrādā tieši tur, kur reaktors, iedeva maskas, un visas ceļa malas bija piemētātas ar šīm maskām. Tādas pašas kā mums tagad. Es strādāju par šoferi sagādnieku. Bija jāstrādā bez sestdienām un svētdienām, tur brīvdienas nepastāvēja. Pirtī varēja mazgāties katru dienu, un tas pat bija obligāti jādara. Ja nemaldos, mums bija divas vai trīs pirtis. Dzīvojām mēs kolhoza bijušajās kopmītnēs. Blakus bija lieli fermu kompleksi. Nebija tā, ka, tur aizbraucot, vietējo vairs nebija. Bija. Sirmgalvji. Viņi no mūsu bataljona dzīvoja divu trīs kilometru attālumā. Zonā iekšā. Viņi bija palikuši. Kur viņiem aizbraukt? Viņiem turpat sētas malā pagalmā bija pat savi kapi,” stāsta Jānis.

Esot netālu no reaktora, Jāni pārņēmusi tāda jocīga sajūta. Gaiss nebija tāds, kādam tam vajadzētu būt. “Tādu kā saldenu atdeva – vismaz es to tā jutu. Tas nebija tāds, kādu mēs te tagad elpojam. Priežu meži izskatījās kā ar rūsu pārklāti. Interesants skats. Jā, radiāciju mērīja. Bija vietas, kur aparāts pat neturēja. Bet tā mērīšana bija skata pēc, jo tas reāli mums neko nedeva. Tas bija cilvēka acu apmānīšanai,” saka Jānis.

Padomju armijas rūdījums ļāva viņam tur nesabrukt. “Es trīs gadus nodienēju uz kuģa par ūdenslīdēju padomju armijā. Arī tur sākumā bija uztraukums, bet ar laiku pieradu pie tā un jutos kā savās mājās. Tā bija arī Černobiļā. Sākumā bija, kā bija. Bija puiši, kuri sabruka. Bija daudz avāriju. Bija, kuri gāja bojā,” stāsta Jānis.

Ar mājiniekiem Jānis sazinājās telefoniski, bet ne visiem bija tāda iespēja. “Tā kā biju šoferis, tad apkaimē izbraukāju visas pilsētas. Piebraucu pie pasta un pieteicu tālsarunu. Biju mazliet privileģētāks nekā citi, jo, cik zinu, citi varēja rakstīt tikai vēstules. Ja tās aizgāja, tad saņēma. Es vēstules netiku rakstījis,” stāsta Jānis.

Piedzīvo bargu ziemu

Jānis atceras, ka avārijas seku likvidēšanā piedalījās pārsvarā 20 un 30 gadus veci vīrieši. “Vecākais starp mums istabiņā, kur dzīvojām, bija 45 gadus vecs lietuvietis, kurš perfekti zināja latviešu valodu, jo Rēzeknē bija nodzīvojis desmit gadus. Černobiļā viņam palika 45 gadi, un vecumā līdz 45 gadiem varēja sūtīt uz Černobiļu. Tie, kurus sūtīja strādāt pašā reaktorā, jau neapzinājās, uz ko iet, nezināja, ko tas nozīmē viņu veselībai, dzīvībai. Uzvilka kaut kādu praķīti, iedeva masku un viss – ej! Mums tur bija televizors. Bet īsto patiesību neviens jau neatklāja,” saka Jānis.

Ziema, ko viņš pavadīja Černobiļā, bija ļoti barga un ar sniegu bagāta. Sals bija pat līdz mīnus 30 grādiem. “Virsnieks apsaldēja rokas, un viņam amputēja pirkstus. Bataljonā kaut kas notika arī ar kurtuvi, radiatori sabruka. Viena daļa no mums gulēja mašīnās, arī es. Par degvielu jau nebija jāatskaitās – lej, cik vajag. Manas mašīnas kravas kastē stāvēja 200 litru degvielas muca, jo nezināju jau, kur aizsūtīs braukt. Tikai bija jābrauc!” atceras Jānis.

Vienmēr cits citam apjautājas, kā ar veselību

Pusgada laikā, ko Jānis pavadīja Černobiļā, neviens neizrādīja interesi par avārijas seku likvidētāju veselību. “Par to vispār netika domāts. Man bija problēmas ar asinsspiedienu. Starp mums bija arī viens ārsts no Jūrmalas. Saku, ka man kaut kas ar asinsspiedienu un nav labi. Aizbraucām līdz medicīnas punktam, kas bija ārpus zonas. Tur izmērīja asinsspiedienu. Tas bija ļoti augsts. Man saka – pāries. Iedeva kaut kādus pilienus un viss. Tur ar cilvēka veselību neviens nerēķinājās,” atceras Jānis.
Mājās Jānis atgriezās 1987.gada 30.aprīlī. “Tā bija ļoti jauka diena, skaists laiks. Kad atgriezos, turpināju darbu autokombinātā. Piedzima arī dēls,” ar prieku atminas Jānis.

To, ka šīs 145 dienas atstāja neizdzēšamas sekas uz veselību, viņš izjūt katru dienu. Tas ir kā sāpīgs un neaizmirstams atgādinājums par lielāko katastrofu visā kodolenerģijas vēsturē. Sākumā gan, kad atgriezies, neko nejutis, bet vēlāk sākās problēmas ar kuņģi, muguru un asinsspiedienu. Katru gadu viņam jādodas uz pārbaudēm slimnīcā Rīgā. “Ļoti daudzi man pazīstami gulbenieši, kuri bija Černobiļā, jau devušies mūžībā,” saka Jānis.

Savukārt, kad Jānis satiek kādu pazīstamu “černobilieti”, tad sarunās nemēdz atgriezties pagātnē, bet vienmēr cits citam apjautājas, kā ar veselību.

Viņš nenoliedz, ka ir interese vēlreiz aizbraukt uz Černobiļu kā ekskursantam. Viņš vēlreiz vēlas redzēt šo vietu un to, vai šo gadu laikā tur kaut kas ir mainījies. Jānis pieļauj, ka, visticamāk, nekas nav mainījies. “Viss, kā bija pamests, tā tur noteikti arī ir. Sagāzies, sabrucis, tukšās pilsētas...” saka Jānis.

Bez loma mājās nenāk

“Černobiliešiem” ir tiesības agrāk pensionēties. Jānis devās pelnītā atpūtā aptuveni pirms desmit gadiem un bauda šo laiku, makšķerējot vai dodoties medībās, jo tie ir viņa vaļasprieku, kas sagādā prieku. Arī par lomiem viņš nesūdzas. Esot sava vieta Pededzē, uz ko parasti dodas, un tad jau bez loma mājās nenāk. Černobiļā neesot bijusi iespēja pašam pamakšķerēt, bet pie brangām zivīm gan kādā reizē ticis. “Tur man atveda tās no Baltkrievijas. Tādas 10 kilogramu smagas zivis – sazāni no audzētavām. Toreiz tās gan saēdāmies,” smejas Jānis.

Ar šīgada lomiem Jānis ir samērā apmierināts – līdakas, brekši, vēdzeles, sapali, šķauņi. Arī šajās dienās miera nav un Jānis plāno atkal doties makšķerēt. Un vēl viņš ļoti gaida sēņu un ogu laiku – tās ir vislabākās zāles. “Mežs, svaigs gaiss,” priecājas Jānis, piebilstot, ka meža veltes lasa ne jau nodošanai, bet gan sev.

34 “černobilieši”uz 2020.gada decembri bija Gulbenes novadā. Gulbenes novada pašvaldība Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā iesaistītajām personām vienu reizi gadā – decembrī – sniedz materiālo palīdzību 50 eiro. Lai saņemtu materiālo palīdzību, personai Gulbenes novada sociālajā dienestā jāiesniedz iesniegums un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanā iesaistītā dalībnieka apliecības kopija. Gadījumā, ja persona nav spējīga šāda veida iesniegumu uzrakstīt, tad lēmums par materiālās palīdzības piešķiršanu tiek pieņemts, pamatojoties uz Gulbenes novada pagastu pārvalžu, pilsētas pārvaldes vai sociālā darbinieka ierosinājumu.
Šis atbalsts ir noteikts pašvaldības saistošajos noteikumos “Par materiālo palīdzību Gulbenes novadā”. Savukārt saistošie noteikumi “Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumiem un to piešķiršanas kārtību” paredz nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi 70 % apmērā.
Avots: Gulbenes novada pašvaldība

Dzirkstele.lv ARHĪVS

145 dienas Černobiļā

Kategorijas