Manas šī laika burtnīcas lapas

2021. gada 27. aprīlis 00:00

2021.gada februāra pēdējā diena.

Vai tas ir vienīgais, ko redzēt kalendārā savos labākajos gados? Kā šo dienu izbaudīt? Tas ir svarīgs lēmums. Kustēt? Nekustēt? Vai gribu ar laika ritu samierināties un pakļauties tādai kā nolemtībai? Negribu! Esmu no ģimenes uz debesu valstību nu jau rindas pašā galā. Un kas par to! Rinda ir tikai rinda, nav izmērāma! Varbūt nav jāsaspringst? Gadi jau nav mūža garuma rādītājs!
Kaitina līdzcilvēku izteicieni: “Ko tad viņa savos gados grib? Citi jau sen tanī saulē!” Ja cilvēkam nav plānu – tad gan: āmen! Bez turpmākajiem plāniem dzīvot nedrīkst! Tas ir “bezceris”! Viegli teikt: liekam jaunu bildi iekšā! “Ja nesteigsies, laiks tevi negaidīs, viņš drīzāk tavas pēdas izdzēsīs!” – to teicis dižs dzejnieks.

Jāmin pēdas arī jaunos dzīves ceļos! Pēdas, kas cirstas akmenī, ir ilglaicīgas. Vai mums ir tas spēks – cirst pēdas akmenī? To izdara tikai laiks un atmiņas. Negribu arī tās smiltīs ievilktās vai ūdenī ar dakšām rakstītās. Spurošos pretī, cik nu vien spēšu, un zinu, ka man palīdzēs saime, draugi un tie, kas ap mani. Esmu optimiste vai vismaz tādu tēloju? Gribēt taču puse no varēt!
Uz priekšu!

Tātad: esmu izpotējusies ar pirmo poti pret Covid-19 – ar “AstraZeneca” sava ģimenes ārsta praksē. Citu iespēju jau nebija, un esmu arī likumpaklausīga. Atradu to par vissakarīgāko risinājumu un jutos kā sava pagasta prezidente. Ha! Ha! Gribēju pie reizes iedrošināt arī citus un izbaudīt to, par ko visi runā, bet nesaņemas uz savas ādas pārbaudīt. Nodevu asinis pat kādam zinātniskajam pētījumam uz antivielām.

Baiga pasaulē vīrusa saslimstības statistika! Sliktas globālās prognozes! Tik daudz viltus ziņu un sazvērestības teoriju! Ko tikai visu nevar internetā redzēt gan par vakcīnām, gan prognozēm. Daudzi savu muļķību pakāruši pie lielā zvana un pašpārliecināti sludina vienu un to pašu: maskas nevajag, attālums neko nedod, dezinfekcija neefektīga, tāda vīrusa nemaz nav, viss tikai politika un bizness. Tas kaitina! Gribas kliegt un izsaukties: “Nāksim pie prāta!”

Nav Latvijā ar koronavīrusa pasaules pandēmiju labi! Līdz šim potēšanu menedžments līdz galam nav skaidrs, nav valdības pieredzes, varbūt trūkst arī vajadzīgās izglītības. Sasaukt kopā tautu, piereģistrēties un likt kā korim diriģentu priekšā? Toni uzdot ir viens, bet pavisam cits ar medicīnas speciālista redzējumu pārredzēt laukumu, kurā esam uzņēmušies ieviest iedomāto kārtību. Mēs neesam spēļu laukumā, ir cīņa uz dzīvību vai nāvi! Kaut kas ir nogājis greizi, taču tikai tas, kas nedara, nekļūdās! Viss var vērsties arī par labu! Ticu mediķiem, viņu gudrībai un paļaujos.

Blakusparādību potei bija maz: tāds kā viegls prāta apdullums, neliela temperatūra, smagums injekcijas vietā un slikta oma, nedrošība ar domu: “Vai tiešām nekādu nopietnu blakusparādību nebūs? Vai pote būs efektīga?” Vienlaikus priecājos, ka ap Jāņu dienu taču varēs justies drošāk, jo vēl jau no pirmās potes imunitāte tikai veidosies. Otrā pote sekos, kad pienāks laiks. Līdz tam visi epidemioloģiskie ierobežojumi spēkā. To cilvēkiem saprast ir visgrūtāk. Nav tā, ka pēc potes var mesties sabiedrībā, braukāt brīvi, kur acis rāda, tusēt kultūras pasākumos, ciemoties un aicināt pie sevis visus radus. Uzsitu sev uz pleca: “Malacīte! Tu to izdarīji un citiem piemēru rādīsi!”
Gribasspēku sakoncentrējusi, dodos ārā dabu baudīt, svaigo gaisu saelpoties. Nūjoju savā nodabā jau vairākus gadus: pāris kilometrus dienā. Raugu spēkus dabā smelt: lielie sniegpulksteņi dārzā galvas ceļ! Uzbildēju, nosūtu ārzemju radiem! Peld tik skaisti mākoņi – fantastiski! Prātā Veidenbauma rindas: “Kā gulbji balti padebeši skrien. Tiem vēlētos es tālu līdzi skriet...” Sūtu katru dienu savus pastaigu foto mazmeitai un tuvākajiem draugiem, lai redz, ka esmu moža, ka ap mani tik jauka daba. Ja spēju šādā pavasara dabas plikumā kaut vienu foto sižetu dienā no pastaigas atrast, priecājos. Kad neredzu neko ievērības cienīgu, uzfotografēju selfiju. Kas gan es būtu visu iepriekšējo pusgadu bez dabas norišu fotografēšanas, bez saziņas ar radiem, mazmeitām un cerībām? Kā pārdzīvotu personīgās bēdas bez radu atbalsta un uzmundrinājuma? Protams, bēdas pārvarēt palīdz arī ārsta dzīves rūdījums... un vai tad man vienīgajai tā?

Dvēselē iestājies miers. Domāju, ka vēl vienam dzīves pakalnam esmu pāri un raušos nākamajā kalniņā. Cik to kalniņu priekšā un cik tie augsti, to nezina neviens. Ceļš pret kalnu taču sākas ar apņemšanos tikt virsotnē, lai cik augsts vai zems tas pakalniņš būtu. Ja ir mērķis, tad viss ir vēl dzīvē kārtībā! Optimisma spieķi atbalstam, dienišķās maizes kulīti plecā, degunu gaisā un tālēs zilajās, ja ne tieši, tad vismaz sapņos un cerībās, kaut pēdējās uzskata arī par muļķa mierinājumu.
Klāt arī marts!

Puķu dobē atrodu deviņvīruspēka ziemu pārcietušos pirmā gada stādiņus. Iesējušies no mātes auga rudens pusē un pieviesušies bez manas ziņas un palīdzības tieši puķu dobē starp citiem pārsteigumiem, kas tikai vēl atklāsies, kad pavasaris dārzā iesoļos uz palikšanu. Deviņvīruspēks aug, ja izdodas pirmo gadu izturēt, un otrajā ziedu sveces un cēlums garantēts! Izlasu internetā par šo augu. Jāņu svece – likšu aiz auss! Aizsargājams tas deviņvīru spēks izrādās, un es domāju, ka parasts, necils kā daudzi augi ap mums, tikai nosaukums stiprs!

Informācijas gūšana ir interesanta lieta. Bezgalīgas iespējas! Katram, kas pārvalda internetu, iesaku! Gan dziesmas par deviņvīru spēku noklausījos, gan pielietojumu. Turpmāk pret šo augu izjutīšu cieņu. Varētu būt pat bizness! Derot pret deviņām vainām. Sevišķi patika recepte bezmiega ārstēšanai. Varbūt jāpamēģina antidepresanta vietā? Jāsavairo, jāsasēj un uz priekšu! Tā mana šodienas atziņa: vajag mums to deviņvīru spēku! Vismaz garā.

Internetā un daudzās grāmatās milzum daudz informācijas – spēj tikai grābt! Ja ir interese, katru dienu ar saturu var piepildīt savas smadzenes. Prātā šinī dīvainajā izolācijas laikā ienāk arī izteiciens: “Vēders – dievs visaugstākais, katrs pats sev tuvākais.” Tas pašreiz ļoti aktuāli: katrs savā “burbulī”. Vienatne arī vairs nebaida, un atšķiru to no vientulības, kas ir garīgi skarbāka prāta māsa.
Jāmācās mīlēt pašam sevi. To es nekad gan neesmu izpratusi. Tas ir egoisms! Tāda kā pašapmierināšanās! Jāpapēta, kā ir ar to sevis mīlēšanu, uzmundrināšanu un optimisma avotiem. Kamēr dzīvoju, mācīšos, analizēšu un aktivizēšos. Varbūt arī citus uzmundrināšu.
Kā uzlikt informācijas plūdumam savus, manuprāt, pareizos filtrus? Galvenais saklausīt gan pareizo, gan sev tīkamo, nomierinošo, radošo, iedvesmojošo. Zināšanas dod prāta gaismu. Šodien vērā ņemams fakts: tieši pirms gada šinī dienā Latvija saskārās ar “kovidu” no Itālijas, un, redz, kas sanācis! Vien – pirmo “ievazātāju” nespējām izolēt. Savdabīga gada jubileja! Negribu ne valdību, ne citādi domājošos kritizēt. Tas sabojā jau tā ne vienmēr ar prātu vadāmo noskaņojumu. Reizēm tā radio ieslēgšanas podziņa būtu jāpagriež uz klusuma pusi. Daži tā darot un nelaižot sevī daudz negatīvas informācijas. Izvēles jautājums.

Man patīk mani draugi: radio un ar mēru arī televīzija. Daudz jauna, interesanta un apdomas vērta, ko apspriest ar mana gadagājuma telefondraudzenēm. Viņas man ir ļoti nepieciešamas, un ceru, ka es viņām arī. Socializācija attālināti nāk par labu. Dalīta bēda arī esot pusbēda. Kāpēc nepadalīties un arī uz sevi pagriezt citu klapatas. Tikai visu ar mēru, lai nekristu uz nerviem ne sev, ne tam otram, kuram piezvanu. Tikai labo notikumu un padomu dot un saņemt!

Kā gan varētu vienatnē dzīvot bez sava mājdzīvnieka? Tieši pandēmijas laikā šķiet, ka tie ir mūsu domubiedri un īstenais atbalsta personāls. Tāpēc arī pieaudzis suņu un kaķu mīļotāju skaits. Un cik ilgu laiku mēs dzīvnieku kopsim, barosim un dalīsimies, tas ir sāpīgs jautājums. Ne velti par to tik daudz runā un raksta. Kāro savu mājdzīvnieku un iegādājas, nedomājot, ka suņi mums var būt daudzi, bet mēs viņam – vienīgie.

Vientulība un komunikācijas trūkums izvirza savas prasības: runāt, dalīties, pabārties un piekrist mēmajam dzīvnieka acu aicinājumam: nāc ar mani, glaudi mani, runā ar mani, nepamet mani! Cik jauki, ka mēs domājam, ka dzīvnieks saprot mūs no pusvārda! Tas iedvesmo, sevišķi jau šinī piespiedu vientulības laikā. Mani abi mājas draugi – suns un kaķis radoši iedvesmo. Smēlos ziņas internetā un cilvēku attiecību vērojumos. Cik gan likās jauki sajust dzīvo radību kā sev līdzīgu! Ja esam sev plecos uzkrāvuši šo dzīvniekmīļu nastu, to nedrīkst ne malā nolikt, ne citam atmest. Tie ir kā mūsu mazākie brāļi un māsas. Kāds esi tu pats, tāds ir tavs suns!
Kad beigsies aprīlis, varbūt taps jauna burtnīcas lappuse, kas kādu iedvesmos un aicinās pārdomām un sapņiem arī tad, kad, liekas, pelēcīgas dienas un vajadzība visiem pēc optimisma prasīt prasās pa logiem un durvīm ielaižama.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Manas šī laika burtnīcas lapas

Kategorijas