Attiecības ar pusaudzi veidojas jau agrā bērnībā

2021. gada 27. aprīlis 00:00

383

Attiecības ar pusaudzi veidojas jau agrā bērnībā

Bieži nākas dzirdēt, ka vecāki visvairāk satraucas par savu bērnu tieši pusaudža gadiem. Vai ir pamats un kas var vislabāk palīdzēt abām pusēm sadzirdēt, ieraudzīt un veidot labas attiecības, šoreiz palīdzēs noskaidrot psiholoģe Ilze Čodare.

– Vai pusaudža vecums patiešām ir viens no sarežģītākajiem vecuma posmiem, ar ko vecākiem jārēķinās?
– Savā ziņā katrs mūsu dzīves posms var būt gana biedējošs. Zinām, ka pieaugušie mēdz satraukties par tā saucamo četrdesmitgadnieka krīzi, tieši tāpat par divagdnieka vai trīsgadnieka spītīgo vecumu. Tas, kāds ir pusaudzis un attiecības ar viņu, veidojas jau kopš agras bērnības. Būtiski, kādas tad ir attiecības un sarunas, vai pastāv tikai striktas komandas vai ir arī spēlēšanās, mīlestība un piedošana no abām pusēm. Tas viss veido šo pamatu, kas būs tālāk pusaudža gados. Protams, fizioloģiski ir arī hormonālās sistēmas ietekme. Mēs taču paši atceramies, kas ar mums notika, kad mums bija piecpadsmit gadi! Esmu dzirdējusi, ka pieauguši bērni saka savām mammām: mammu, cik labi, ka tu mani tā stingri turēji tajā laikā, jo bija sajūta, ka nesaprotu, ko pats daru. Mēs kā vecāki varam palīdzēt savam pusaudzim, tikai mums ir jābūt gataviem pašiem mācīties un mainīties, jo mēs katrs pirmo reizi esam gan desmitgadnieka, gan vēlāk – pusaudža vecāku lomā.

– Varbūt citreiz pusaudža vajadzības vieglāk piemirst, jo viņš mums liekas liels un jau pieaudzis?
– Patiesībā tu vari aizmirst arī savu laulāto draugu attiecībās, jo zini, ka viņš jau ir liels. Tad var likties, ka vari darīt un teikt, ko vien gribi, un ka tas otrs jau tiks galā. Tomēr pusaudzim, lai arī liekas, ka viņš ir liels, visvairāk pietrūkst to zināšanu, ko iegūt var, esot tikai kopā ar vecākiem. Atslēgas vārds attiecībām noteikti ir – sarunas. Ir jāatrod tie brīži, kad pusaudzis ir gatavs runāt. Manai meitai, piemēram, runājamais laiks dažreiz bija pusnaktī. Miegs nāca, bet runājām, un es klausījos. Arī atrast veidu, kā runāt, var būt grūti. Citam sarunai labs laiks ir pastaigas laikā, citam braucot mašīnā. Esmu dzirdējusi, ka sievas citreiz smaidot saka, ka labākais laiks sarunām ir, kad vīrs vada mašīnu, jo tad rokas ir uz stūres, ausis vaļā un vīram nav kur mukt. Ļoti mums palīdz, ja mēs zinām arī par piecām mīlestības valodām, jo katram kāda no tām ir izteiktāka.

– Kāds ir šis piecu mīlestības valodu koncepts?
– To jau var no bērnības redzēt, kāda otram ir šī primārā mīlestības valoda. Jebkuram svarīgi ir vārdi, bet starp mums ir kādi, kam tieši uzmundrinājuma vārdi ir kā dzīvības maize. Mums jāapzinās, ka ar vārdiem mēs šos cilvēkus varam gan nokaut, gan pacelt. Ja vecāki atpazīst, cik ļoti viņu bērnam ir būtiski dzirdēt ko labu, tad tās var būt durvis viņiem vienmēr uz sarunu un attiecībām. Cits savukārt jau kopš bērnības parāda, cik ļoti viņam svarīgi ir pieskārieni un samīļošanās. Man mazā meitiņa, piemēram, bieži pirms iemigšanas lūdz, lai es viņai muguriņu pamasēju. Vēl no mīlestības valodām var būt kopīgi pavadītais laiks. Ja tavam partnerim vai bērnam tieši ir šī vajadzība, bet tu būsi ieracies visu laiku supersvarīgajos darbos, tad attiecības cietīs. Jāatceras, ka iepretim jebkuram supersvarīgajam darbam attiecības tomēr ir jāliek pirmajā vietā. Diemžēl daudzi šo patiesību ierauga tikai mūža otrajā pusē.

– Kādi ir tie signāli, ko vajadzētu nolasīt, kad bērns vai pusaudzis sauc pēc palīdzības?
– Pusaudzis var būt tik ļoti sāpināts un nesaprasts, ka vienā brīdī viņš noslēdzas un pārtrauc kontaktēties. Pretēji tam viņš var arī sākt kaut ko darīt, lai pievērstu sev uzmanību. Pusaudzis var rīkoties kā mazs bērns, lai tikai vecāki apstātos un paprasītu, kas ar viņu notiek. Arī ārējās darbības var būt kā palīdzības sauciens. Jebkuram cilvēkam svarīgs ir tas, ko mēs psiholoģijā saucam par resursu. Tie ir cilvēki, kas var būt blakus. Tas var būt labs skolotājs vai skolasbiedrs, vai vecmāmiņa. Diemžēl šobrīd šie pieejamie resursi daudziem ir pazuduši. Daudzas ģimenes aiz piesardzības vairs nebrauc pie veciem cilvēkiem, skolasbiedri un skolotāji klātienē arī ilgi nav pieejami. Tad pusaudzim paliek digitālā vide, kurā viņš klīst bez uzraudzības.

– Kādi ir jūsu galvenie secinājumi par pēdējo gadu?
– Ja runājam par digitālo vidi, tad mans secinājums ir, ka cilvēks nav radīts šāda veida komunikācijai. Viņš ir radīts, lai satiktos, lai samīļotos. Noņemot šo vajadzību, rodas daudz problēmu. Mūsu emocijas un psihe nevar iznest šo visu, un rodas dažādas psiholoģiskas saslimšanas. Problēmas parādās cilvēkiem, kuri nekad iepriekš nebija saskārušies ar nekādām emocionālām grūtībām. Īpaši grūti ir tiem, kas vienmēr ir bijuši ļoti aktīvi.

– Tomēr digitālā vide ir platforma, kur notiek galvenā saziņa un arī mācību process.
– Ļoti palicis prātā vienas lektores teiktais par to, ka mēs taču nespētu aizvest savu pusaudzi un vienu palaist, piemēram, kādā Ņujorkas rajonā. Patiesībā tieši tas notiek, ja dodam pilnu brīvību bērniem internetā. Viņš tur, tāpat kā kādā no bīstamām Ņujorkas ielām, var sastapt ko tādu, ko agrāk nav sastapis. Ir jābūt pārraudzībai no vecāku puses. Tā var būt pat kāda uzrakstīta vienošanās uz papīra. Papīrs palīdzēs ieraudzīt to, par ko esat vienojušies un ko nodefinējuši. To var kopā uzrakstīt, parakstīt un tad katru nedēļu pārbaudīt, kā veicās. Arī apbalvošanas sistēma ļoti palīdz gan bērniem, gan pusaudžiem. Tas nozīmē, ka tu nevis sodi viņu par to, kas nesanāk, bet pamani un apbalvo par to, kas sanāk. Balvai nav jābūt mantiskai un dārgai. Tas var būt kopīgi pavadīts laiks, pastaiga pa dabas taku vai kas cits atkarībā no bērna izteiktās mīlestības valodas. Tieši tāpēc vecākiem ir tik būtiski atpazīt to. Kad esi sapratis, kas viņam garšo, kas patīk un kas iepriecina, vari to izmantot, lai veidotu foršas attiecības.

– Kā stiprināt pieaugušajiem savas attiecības brīžos, kad pusaudži sit “korķus” ārā?
– “Korķus” var sist mums ārā jebkas, arī divgadnieks to labi prot ar savu “nē”. Pēc tam pusaudzis to labi var izdarīt un arī kāda omīte mājās. Galvenais jautājums – ko mēs paši ikdienā darām, lai būtu veselīgas personības, un kā to risinām savās attiecībās? Viss tomēr sākas ar sevi. Sievietēm īpaši svarīgi ir zināt atbildi uz jautājumu – vai es mīlu sevi, vai māku sevi iepriecināt? Mēs, sievietes, visu laiku ļoti daudz dodam prom no sevis un tad varam izdegt, jo gaidām, kad mums kāds dos. Iesaku katram veikt šo darbu vispirms ar sevi, noskaidrot, kas es esmu un kas man patīk. Tā ir apzināšanās terapija, arī es to mācos. Un mūsu ikdiena sastāv no mazajām lietām, ne tikai no ceļošanas vai friziera apmeklējuma. Skaistie mazie mirkļi ikdienā arī veido mūsu labsajūtu un attiecības ar otru. Vienā ļoti gudrā grāmatā ir rakstīts: mīli savu tuvāko kā sevi pašu! Es otram nemaz nevaru iedot un nevaru viņu saprast, ja es pati būšu tukšs trauks. Ko tu no tukša trauka izliesi? Ja esmu piepildīta, tad būšu gatava runāt un dot otram.

– Kāpēc mums tik grūti meklēt palīdzību?
– Par savu miesu mēs īpaši sākam rūpēties tad, kad mums kaut kas iesāpas vai ir sarežģījumi. Tad steidzam pārbaudīt sāpošo vietu vai savainojumu pie ārsta, jo paši netiekam galā. Tomēr diemžēl, kad jūtam, ka ejam “uz īso”, tad nemeklējam palīdzību. Kādreiz varbūt domājam: ko gan citi par mani teiks? Tomēr – tu neesi viens tāds šajā pasaulē. Šobrīd redzu, ka ļoti daudziem ir dažādas grūtības un izaicinājumi. Tie ir gan uztraukumi, gan domas, no kā nevar tikt vaļā, gan drūmumi un brīži, kad viss kaitina. Daudzi pat negrib no rītiem celties. Palīdzība ir jāmeklē, jo mūsu psihei ir jābūt veselai. Kur to meklēt, var noskaidrot gan pie sava ģimenes ārsta, gan arī sociālajā dienestā, šobrīd ir atvērtas dažādas programmas bezmaksas psiholoģiskās palīdzības saņemšanai. Cilvēkiem ir iespēja saņemt palīdzību un tādā veidā parūpēties par savu emocionālo veselību.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Attiecības ar pusaudzi veidojas jau agrā bērnībā

Kategorijas