Liktenīgā diena, kas mainīja mūsu valsts vēsturi

2021. gada 30. aprīlis 00:00

758

Liktenīgā diena, kas mainīja mūsu valsts vēsturi

Par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990.gada 4.maijā balsoja 138 Augstākās Padomes deputāti, arī gulbeniešu vēlētie: Pēteris Laķis, Sarmis Mednis un Pēteris Gabranovs.

Ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem

Sarmis Mednis, Augstākās Padomes deputāts no Lejasciema, bija viens no tiem, kurš 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņa sapnis par brīvību un neatkarību piepildījās.
Lai arī veselības problēmas liek par sevi just, S. Mednis “Dzirkstelei” atzīst, ka 4.maijs viņam ir īpaša diena, jo 1990.gadā ar savu “par” balsojumā viņš bija viens no tiem, kas ļāva mums būt brīviem. Tagad ir jāsadzīvo ar Covid-19 pandēmiju, bet S. Mednis nesūdzas. Dzīves laikā bijuši dažādi pārbaudījumi, un ar to esot gan jārēķinās, gan arī jāsadzīvo. Viņam pašam klājoties labi. “Man ir kārtīga pensija un labs palīgs mana sieva Inta,” viņš saka.

Sieva piebilst, ka laukos pandēmiju tik ļoti neizjūt. “Mums ir laba pagasta vadība, un, ja pensionārs ir nodrošināts, tad jau to nemaz tik smagi neizjūt. Protams, ka strādājošajiem tagad ir dažādas problēmas. Bet Lejasciems vienmēr ir turējies,” saka Inta.
Runājot par brīvības un neatkarības ieguvumiem, viņa atzīst, ka abi ar prieku vienmēr ir noskatījušies, kā pa Latvijas ceļiem brauc mašīnas ar sarkanbaltsarkanajiem karodziņiem, kā cilvēki atjauno mājas un īpašumus, var ceļot un mācīties ārzemēs. “Domāju, ka ieguvumu ir daudz,” saka Inta un piebilst, ka prieks par uzņēmējiem Lejasciemā, par skolu, kura turas. “Citviet Latvijas laukos paliek tukšums, un tas jau ir bēdīgi,” viņa saka.

Kādreiz 4.maijā abi braukuši uz pasākumiem Rīgā, kas notika pie Brīvības pieminekļa, piedalījās Saeimas sēdē, uz pieņemšanām, bet tagad gan vairs ne. “Vienkārši tas mums fiziski kļūst par grūtu,” saka Inta.

Tagad tuvojas pašvaldību vēlēšanas. “Cik dzirdu, daudzi noskaņoti skeptiski. Es vēl neesmu šajā tematā tik ļoti iedziļinājusies, jo vēl ir laiks, lai izlemtu, kam atdot savu balsi. Kopumā par vēlēšanām neesmu īpaši labās domās, jo skatos, ka daudz ir cilvēku, kur startē, bet ir patālu no politikas, no ekonomikas, no juridiskām zināšanām, bet mēģina pretendēt. Nesaku, ka viņi nedrīkst – ir demokrātija, bet liekas, ka vairāk vajadzētu gudrus prātus, ja jau dzīve ir tik tālu attīstījusies, un laikam ir jāiet līdzi,” uzskata Inta.

“Nekas nav briesmīgāks par vienprātību!”

Juris Zeibārts, 1990.gadā Latvijas Tautas frontes Gulbenes nodaļas priekšsēdētājs: “Atkārtošos, ka gulbenieši savu jau bija paveikuši līdz 1990.gada 4. maijam. Izdevām savu informatīvo biļetenu “Gulbene Mostas”, kura tapšanā palīdzēja žurnāliste Māra Matisone. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā glabājas šā izdevuma eksemplāri. Mēs aicinājām vēlētājus balsot par tādiem Augstākās Padomes deputātu kandidātiem kā Sarmis Mednis, Pēteris Gabranovs un Pēteris Laķis. Mēs ievēlējām tādus cilvēkus, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarību. Atceros, ka laukumā, kur tagad ir Gulbenes stacionārais pulkstenis, agrāk atradās kiosks un tam blakus divi betona bluķi ar stikla vitrīnu, un mēs tur sākām izvietot laikrakstu “Atmoda”. Tas bija izdevums, kura visiem gribētājiem nepietika. Ienāca prātā doma, ka tur jāieliek eksemplārs, lai var lasīt.”

1989.gada 24.oktobra “Dzirkstelē” ir citētas J. Zeibārta domas pēc dalības Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā: “Tā ir demokrātijas būtība: kaut vai nepiekrist oponentu domām un palikt pie sava, bet censties uzvarēt otru ar argumenta spēku. Varbūt tas šķiet nepieņemams, bet teikšu, ka mums jāatdod sava dzīvība, ja kāds gribētu “slēgt” interfronti. Pretējie uzskati vienmēr virza un mudina. Nekas nav briesmīgāks par vienprātību.”

Gadu lauksaimniecībā cenas bija iesaldētas

Guntis Blūms, 1990.gadā Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājs un PSRS tautas deputāts: “1990.gada 4.maijā biju Rīgā. Kā PSRS tautas deputāts piedalījos vēsturiskajā Latvijas Augstākās Padomes sesijā. Piedalījos kā klausītājs. Balsot nevarēju. Neatkarība tika iegūta. Nenoliedzami. Toreiz jau visiem bija tikai šis viens jautājums. Bet vēlāk daudzi sāka domāt, kur būs viņu vieta, kā dzīvos. Tas kļuva redzams. Atklājās negatīvā komponente. Sākās mežonīgais kapitālisms. Liela daļa no tiem, kuri aktīvi iestājās par Latvijas neatkarību, bija un palika godīgi. Taču bija arī diezgan daudz negodīgo, kuri izzaga valsti. Deviņdesmitie bija arī ekonomiski smags laiks. Latvijas Ministru prezidenta Ivara Godmaņa laiks. Gadu lauksaimniecībā cenas bija iesaldētas. Paju sabiedrības vēl turpināja strādāt, bet par nodoto pienu knapi iznāca samaksāt par elektrību, kas izmantota fermās. Cilvēki laukos strādāja par brīvu. Un lauksaimniekiem par saražoto produkciju bieži vien netika samaksāta pat pati mazākā cena. Gan gaļas, gan piena kombināti putēja laukā. Uzskatu, ka valsts politika izpostīja kolhozus, nevis kas cits. Tajā pašā laikā droši vien tā bija pareiza valsts politika un citādāk nevarēja. Pretējā gadījumā pilsētnieki vispār nevarētu nopirkt pienu vai gaļu. Un neviens tolaik neko nekompensēja. Ne tā, kā tagad Covid-19 pandēmijas laikā.
Ir pagājuši vairāki gadu desmiti. Daudz ir piedzīvots, pārdzīvots.”

Lepojas par iegūto neatkarību

Austrai Karolei, kura savulaik bija arī aktīva tautfrontiete, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena ik gadu saistās ar pārdomām par Latvijas vēstures līkločiem un notikumiem.

“Pati esmu iesaistījusies visos atmodas laika pasākumos 1988.gadā – gan pagastā, rajonā, gan Rīgā. Ar asarām acīs dzīvojusi līdzi neatkarības atgūšanai. Tas bija jaunu cerību un sajūsmas pilns laiks,” uzsver A.Karole.

Viņa lepojas ar to, ka Latvija ir neatkarīga valsts, ka tā ir Eiropas Savienības sastāvā un ka Latvijai bija tāda Valsts prezidente kā Vaira Vīķe-Freiberga. “Mums ir daudz draugu un aizstāvju pasaulē,” saka A.Karole, kura šo pandēmijas laiku nevēlas saistīt ar šo nozīmīgo vēstures faktu, neatkarību valstiskā mērogā, taču līdztekus šim labajam faktam Latvijas vēsturē tomēr nākas pārdomāt, ka ne viss valstī norisinājies un norisinās šobrīd pareizi.

“Arvien valdībā iekļūst cilvēki, kuriem pirmajā vietā nav valsts gods un cilvēku labklājība, kuri neizceļ garīgās vērtības, bet savas personiskās mantiskās intereses. Daudz negatīvā saimnieciskās darbības jomā, izglītības sistēmā, veselības aprūpē, tiesiskumā, atalgojumu sistēmā. Mēs būtu bagāta valsts starp pasaules bagātajām valstīm, ja nebūtu tik milzīga nauda iegūlusi negausīgo varasvīru kabatās, ja nebūtu Latviju pametuši simtiem tūkstoši iedzīvotāju. Tomēr šajā dienā nepamet cerība, ka nākamās paaudzes spēs izlabot pieļautās kļūdas un nosargāt Latvijas neatkarību, mūsu valstiskumu un sarkanbaltsarkano karogu par tām ciešanām, kas bija jāpiedzīvo manai vecāku paaudzei. Šodien vēlu saules mūžu Latvijai!” saka A.Karole.

Cerība atkal Gulbenē redzēt parkus, gulbjus

Valtis Krauklis, 1990.gadā Gulbenes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs: “1990.gads bija raksturīgs ar to, ka sākās ziedojumu vākšana, lai Gulbenē atjaunotu brīvības pieminekli, kas bija nopostīts padomju gados. Bija tāds uzrāviens! Bija cerība! Pieminekļa atjaunošanas iniciatore bija Latvijas Tautas frontes Gulbenes nodaļa un Juris Zeibārts. Tika atrasta sākotnējā pieminekļa (veidots 1929.gadā pēc E.Abeltiņa meta) laika kapsula. Atjaunošanas iecere nebūtu piepildāma bez pilsētas padomes priekšsēdētājas Līgas Zitānes atbalsta, kā arī bez dzīvokļu komunālās saimniecības ražošanas apvienības pārvaldnieka Harija Tomasa personiskās ieinteresētības. Viņš līdz robežu aizvēršanai paspēja no Karēlijas atvest granīta akmeņus pieminekļa kalšanai. Tas ir viņa nopelns! Tēlnieks Ojārs Feldbergs Rīgā uzņēmās darbu. Tas bija laiks, kad pilsētas padomes priekšsēdētāja Līga Zitāne ļoti iestājās par neatkarīgu Latviju. Kad 1991.gada augustā Gulbenē tika demontēts tēlnieka Jāņa Zariņa veidotais Ļeņina piemineklis, Līga Zitāne bija tur uz vietas klāt. Viņa bija par to!”

1989.gada 19.decembrī intervijā “Dzirkstelei” V. Krauklis atbildēja uz jautājumu, kāpēc mīl Gulbeni: “Tāpēc, ka ceru ieraudzīt Gulbeni tādu, kāda tā bijusi ar savu pili, parkiem un varbūt pat gulbjiem. Nepiekrītu domai, ko izsaka daži cilvēki, ka Gulbene ir tā sliktākā. Nepiekrītu tiem, kam šķiet: labi ir tur, kur mūsu nav. Ja mēs mīlēsim savu pilsētu kā savu dzimto vietu, tad...”

Kolorīts laiks ar cīņu par taisnīgu sadali

Ligita Zitāne, 1990.gadā pilsētas padomes sociālistiskās likumības un sabiedriskās kārtības sargāšanas komisijas vadītāja: “4.maijs pirms 31 gada man atmiņā ir ar televīzijā redzētiem kadriem, kā LPSR Augstākā Padomes deputāti iznāk ārā pēc tam, kad vairākums ir nobalsojis par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. To dienu detaļās neatceros. Nezinu, kur biju, ko darīju. Tas laiks ir saplūdis ar citām atmiņām. Par sevi un citiem pilsētas tā laika deputātiem, kuri Gulbenē darbojāmies pilsētas padomes priekšsēdētājas Līgas Zitānes (amatā tika ievēlēta togad 17.janvārī – liecina “Dzirksteles” arhīvs) vadībā, varu teikt – tas bija neprofesionāli. Nekad līdz tam es nebiju bijusi deputāte. Centos domāt līdzi, balsot, izteikt savas domas. Trūka pārliecības, ka tas, kā rīkojamies, ir vienīgais pareizais risinājums. Atceros, ka veikalos alkoholu un citu preci pārdeva pret taloniem. Mums, deputātiem, vajadzēja iet uz veikaliem un dedzināt atprečotos talonus. Tagad man tas liekas absolūts absurds, bet toreiz likās – tā laikam ir jādara. Vai tagad mēs varētu iedomāties, ka deputāti staigā pa veikaliem un dedzina atprečotos talonus?!”

“Dzirksteles” arhīvā ir L.Zitānes raksts, kas publicēts 1990.gada 27.februārī, kurā viņa atklāj, kā tā laika vadošie rajona darbinieku savā starpā ir sadalījuši pilsētas veikalos saņemto deficīta preci – importa magnetolas “Fišer” un “Soni”, japāņu šujmašīnas “Mini Jaguar”, kuras tā arī atklātā tirdzniecībā neparādījās, kā arī viņa detalizēti analizējusi, kā elitāri alkoholiskie dzērieni nav vis nonākuši tirdzniecībā, bet pa taisno pie rajona patērētāju biedrības darbiniekiem.

Vēsturisks ieskats

Darbs pie neatkarības deklarācijas sākās 1990.gada martā, jo līdz ar Latvijas Tautas frontes (LTF) uzvaru Augstākās Padomes vēlēšanās bija mainījies politisko spēku samērs par labu valsts neatkarības idejai.

Augstākās Padomes vēlēšanās piedalījās 81,25 procenti Latvijas PSR iedzīvotāju.

LTF kopā ar neatkarības atbalstītājiem ieguva 122 vietas no 201 jeb divas trešdaļas deputātu mandātu.

LTF bija nepieciešams iegūt divas trešdaļas balsu, lai ar balsu vairākumu pieņemtu neatkarības deklarāciju.

Uz pirmo sēdi jaunievēlētā Augstākā Padome sanāca 1990.gada 3.maijā.

Ar 138 balsīm “par” Augstāka Padome pieņēma vienu no Latvijas vēsturē svarīgākajiem dokumentiem. Mūsējie, kuri balsoja par Latvijas neatkarību: Pēteris Gabranovs (1941-2007), Sarmis Mednis (1935), Pēteris Laķis (1952-2003), Andris Apinītis (1957-2017, toreiz – no Alūksnes rajona).

1990.gada 4.maijā Augstākās Padomes 201 deputāts piedalījās balsojumā “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Avots: Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs, laikraksts “Dzirkstele”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Liktenīgā diena, kas mainīja mūsu valsts vēsturi

Kategorijas