Gulbeniete no darba nekad nav baidījusies

2021. gada 7. maijs 00:00

1734

Gulbeniete no darba nekad nav baidījusies

Laimīga par satikto Ukrainas puisi un izaudzinātajiem krietnajiem bērniem

V elta Ņetavrovannaja šogad sagaidīs savu 75.jubileju. Atskatoties uz savu bagāto mūžu, gulbeniete atzīst, ka viņu noteikti laimīgu dzīvē ir padarījusi iespēja būt mammai diviem bērniem – Ivetai un Andrejam. Meita Iveta Molotkova ir skolotāja, viņas gādību izjutuši un pamācības uzklausījuši daudzi skolēni Gulbenes 2.vidusskolā un tagad arī Gulbenes novada vidusskolā.

Velta vēl piebilst, ka laimīgu viņu dzīvē darījušas daudzās iespējas kaut kur aizbraukt. Viena no visbiežāk apmeklētajām valstīm ir Ukraina, kur reizi gadā devusies ar vīru apciemot vīra ģimeni.

Nezināja, kam špaktelēja

Velta dzimusi un augusi Sinoles pagastā. “Es mācījos Mālmuižas skolā un pēc tam Lejasciema vidusskolā. Jau toreiz gribēju, lai man dzīvē noteikti ir kāds amats. Mana māsa izmācījās par šuvēju, bet es par konditori un nostrādāju tajā jomā 25 gadus. Liekas, ka patikšana gatavot man bija no mammas. Strādāju arī “Pienenītē”. Tad vienā brīdī samazināja vietas un tie, kam bija mazi bērni, varēja palikt strādāt, bet tiem, kam bija jau izauguši, bija jāiet prom. Es caur pazīšanos tiku strādāt Gulbenes slimnīcā par sanitāri. Mūs arī tur sūtīja mācīties, un kļuvu par māsu palīgu. Es nekad neesmu darba baidījusies, vienalga, vai tas ir sētnieka vai kāds amats slimnīcā,” stingri saka Velta.

Kopš 2008.gada viņa ir pensijā. Pēdējos gandrīz 30 gadus par dzīvesvietu kļuvis viens no Gaitnieku ielas daudzdzīvokļu namiem. Tas celts 80.gadu beigās, un viens no dzīvokļiem tajā ticis piešķirts viņai ar vīru. Velta stāsta, ka toreiz tie, kam dzīvokļi bija domāti, paši tika aicināti nākt pabeigt darbu līdz galam, lai varētu iet iekšā un sākt dzīvot. “Mums bija jānāk un kādas noteiktas stundas jāstrādā šeit, un neviens nezinājām, vai dabūsim tieši to dzīvokli, ko špaktelējām un tīrījām. Šodien manā kāpņutelpā gandrīz visi tie, kas toreiz ienāca šajā namā, ir arī palikuši. Vien daži aizgājuši jau mūžībā.”

Iemīlēja puisi no Ukrainas

Velta savu ģimeni nodibināja pēc iepazīšanās ar staltu puisi no Ukrainas. “Jā, tā bija iemīlēšanās no pirmā skatiena. Nikolajs dienēja Alūksnē sešdesmito gadu sākumā. Daudziem toreiz nebija pases, un viņa tautieši demobilizējās Alūksnē. Tad 11.autokombināta priekšnieks viņus aicināja uz šejieni strādāt. Toreiz ļoti vajadzēja autokombinātā strādniekus. Nikolajs dabūja darbu par metinātāju, un tā viņiem piešķīra kopmītnes. Valodu viņi ātri iemācījās, toreiz jau visur noderēja tas, ka pārvaldīji krievu valodu. Mēs iepazināmies 1962.gadā tautas namā dejās, kur viņš mani uzlūdza uz deju,” atceras Velta.

Agrāk dejas esot notikušas regulāri katru sestdienu. Pilsētā bija divas vietas – Dzelzceļa ielas mājā pulcējās vienkāršāki deju mīļotāji, bet tautas namā uz dejām bija nepieciešams ierasties lepnākos tērpos. “Man māsa bieži kaut ko uzšuva, jo viņa bija šuvēja,” piebilst Velta.

Iepazīšanās turpinājās ar draudzību un tad ar kāzām. Tajos gados apprecēties nozīmēja diviem mīlošiem cilvēkiem vienkārši sarakstīties un tikpat vienkārši uzsākt savu jauno dzīvi. Velta un Nikolajs 1968.gadā 2.augustā sarakstījās Gulbenē Dzimtsarakstu nodaļā, kas toreiz atradās uz Bērzu ielas stūra. Sākotnējā dzīvesvieta bija pie saimniekiem aiz Raiņa ielas, tad abi tikuši pie dzīvokļa Stacijas ielā, kurā savus pirmos dzīves gadus pavadīja arī abi bērni, un tikai 80.gadu beigās bija iespēja ienākt Gaitnieku ielas jaunuzceltā nama dzīvoklī.
Velta neslēpj, ka viena no lielākajām dzīves laimēm ir izaudzinātie bērni. “Vai bija grūti izaudzināt? Tajos laikos jau par to daudz nedomāja. Mums ļoti palīdzēja tas, ka bija lauki Mālmuižā. Uztraukuma nebija toreiz ne par ko. Meita Iveta vienmēr bija ļoti centīga, pati tiecās uz to, ko gribēja sasniegt. Esmu ļoti priecīga, ka Iveta ir skolotāja, redzu, ka viņas visa dzīve ir skola. Dēls mācījās Rīgas Kuģniecības tehnikumā. Tad pašmācības ceļā iemācījās metināt un arī šofera kursus apguva. Pēc tam sāka braukāt kā tālbraucējs pa visu Eiropu,” stāsta Velta.

Ģimenei vietas vienmēr pietika

Visa dzīve līdz vīra aiziešanai mūžībā 2001.gadā aizvadīta Gulbenē. Reizi gadā atvaļinājuma mēnesī abi devās uz vīra dzimto Kijevas pusi, kur pavadīja laiku ar vīra ģimeni. “Uz Ukrainu mēs braucām katru gadu. Toreiz ceļot nemaz nebija tik dārgi. Braucām pie vīra mammas, kas dzīvoja netālu no Kijevas. Tie bija aptuveni kādi 80 kilometri aiz pilsētas. Katru reizi, kad braucām, viņi savās mājās vienmēr klāja bagātīgu lielu galdu. Tā viņiem bija pieņemts.”

Velta īpaši atceras traģisko 1986.gadu, kad 26.aprīlī Ukrainas teritorijā notika kodolkatastrofa Černobiļas atomelektrostacijas ceturtajā blokā. “Es todien biju darbā, pusdienas laikā man pēkšņi zvanīja vīrs un teica – ir jaunumi, pie mums tuvākajās dienās brauks deviņi vai desmit cilvēki. Viņi jau tajā brīdī Kijevā diennakti sēdēja pēc biļetēm, lai tiktu ātri prom no Ukrainas,” atceras Velta.

Vīra brālēna ģimene, atbraucot uz Latviju, tika atvesta uz Gulbeni, un vietas divistabu dzīvoklītī pietika visiem. Ģimene, kurā auga arī vairāki bērni, tika pēc nedēļas gan pie vietas pionieru nometnē, gan vietām vietējā bērnudārzā. “Viņu bērniem ļoti patika dzīvoties kopā ar mani, tad nu vasaras sākumā arī visu laiku devāmies tepat uz dārzu, kas bija aiz Spārītes parka. Pēc kādiem diviem mēnešiem viņi visi aizbrauca atpakaļ uz savu māju Kijevā. Mēs gan pie viņiem ciemos braucām vien pēc vairākiem gadiem. Latvijai jau arī tas viss gāja pāri, bet pirmie traci sāka celt laikam zviedri. Mums jau padomju valdība toreiz neko nestāstīja. Bija jātic vien, ka viss ir kārtībā.”

Par Veltu

• Velta Ņetavrovannaja (Bumbure) dzimusi 1946.gadā 9.decembrī Mālmuižā.

• 25 darba gadi aizvadīti Gulbenē par konditori, vēlāk par sanitāri un māsu palīdzi Gulbenes slimnīcā.

• 2008.gadā aizgāja pensijā.

• Laulībā ar Nikolaju Ņetavrovanniju izaudzināti divi bērni: meita Iveta piedzima 1968.gadā un dēls Andrejs – 1972.gadā.

Gulbenes novada vidusskolas skolotāja Iveta Molotkova par savu mammu:

“Mamma mums dzīvi un pasauli uzdāvināja! Mamma mani ir radinājusi pie visiem mājas darbiem, iemācīja mani adīt un šūt. Mēs dzīvojām mīlestībā. Mums ar brāli mamma un tētis bija kaut kas viens un nedalāms. Viņi abi mums iemācīja noslīpēt visus asumus tad, kad ar brāli strīdējāmies. Mamma mums iemācīja, kā būt vienotiem un kā atbalstīt tēti. Savukārt tētis iemācīja brālim makšķerēt. Viņi pēc tam abi sacentās, kurš vairāk zivju noķers. Manam brālim tagad makšķerēšana ir ne tikai dzīves hobijs, man pat liekas, ka – profesija, jo, dzīvojot Ogrē, viņš vienmēr Daugavā makšķerē. Kad mamma kļuva par vecmammu un auklēja mazdēlu, viņa man bija liels atbalsts!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbeniete no darba nekad nav baidījusies

Kategorijas