Aprīlis! Melu un apmānīšanas mēnesis

2021. gada 11. maijs 00:00

Ja tevi kāds apmāna, saucot 1. un 30.aprīlī: “Aprill, aprill!” – tā skaitās kāda zīme. Vismaz smieklu un pozitīvisma lādiņš! Savstarpējās smieklu, jautrības apmaiņas garants! Jo tu vairāk cilvēku apmāni, jo vairāk “aprīļu” saņem pats. Parādā palikt mānīšanos neviens negrib. No bērnības atceros klasisko mānīšanos ar izsaucienu: “Tev mugura balta!” Un vairākums manā skolas laikā arī noticēja un pār plecu centās apskatīt savu muguru. Toreiz skolā nosmērēties pret kaļķa krāsojuma sienu nebija nekas neparasts.
Kas tad ir aprīlis kalendārā un dzīvē? Ne velti ir teiciens: mānīgs un mainīgs kā aprīļa laiks. Tas ir gājputnu atgriešanās mēnesis, dabas atmodas mēnesis, spodrības un talku mēnesi, sulu, arī senu tautas tradīciju mēnesis. To apliecina daudzie ticējumi un dabas vērojumi. Izlasīju veselu gūzmu tautas ticējumu un apjautu senās latviešu folkloras bagātību. Pie reizes varēju arī pasmaidīt. Viļoties un “aprill” saņemot, esot jāsakot: “Kic, kic, aprīli!” Kas citu piemānot, tam klājoties labi; kuru piemānot, tam slikti, tāpēc jau vajagot otru apmānīt, uz savu labumu cerot – tad visu gadu varēšot mānīties un melos nepieķeršot. Ja pirmajā un pēdējā aprīļa dienā neviens nepiemānot, tad neesot jābaidās no krāpniekiem.
Ilgu laiku arī 1.aprīļa avīzēs un radioraidījumos aprīļa jokus piesauca un par tiem rakstīja biežāk. Iespējams, ka daudzās viltus ziņas pārpludina publisko telpu, un īstie aprīļa jociņi atkāpušies. Tautas tradīcijas iznīkst, ja tās nepiekopj un par tām neinteresējas. Diezin vai aprīļa jokus jaunatne pauž savos telefonos? Senās tradīcijas iet mazumā, ja par tām nerunā, līdz beidzot tās iznīkst – to pierāda vēsture. Pašreizējā cilvēku pandēmijas uzspiestā nekomunikācija, no kuras ciešam vairāk nekā gadu, apcirpusi spārnus arī mānīšanās tradīcijai. Kas ir aprīļa joks un kā to pielietot, nākamās paaudzes var neuzzinās, un mani māc bažas, ka tik reti ģimenēs un skolās notiek seno tautas tradīciju pasākumi. Domāju, ka Druvienā – latviskās dzīvesziņas pagastā aprīļa tradīcijas ir dzīvākas nekā kaimiņos.
Mans aprīlis aiztecējis ar rosību un apņemšanos neieslīgt garīgi un fiziski pavasara dubļos un sildīties cilvēcīgo attiecību siltumā, cik vien tas ir iespējams. Telefona komunikācijas aizvien ir bijušas arī mūsdienu senioru lielākās izklaides iespējas. Arī man! Lepojos, ka vismaz desmit labas telefona draudzenes izklaidē mani, un es cenšos nepalikt parādā. Dalīta bēda – pusbēda, un mūsu kopīgais prieks var izrādīties pozitīvs lādiņš sarunas gaitā. Seniori taču mīl parunāties, dalīties un arī patenkot! Cilvēciskās komunikācijas ierobežotās iespējas arī gados vecāko cilvēku starpā veicina moderno tehnoloģiju iegādi un izmantošanu. Tikai jāuzmanās, lai nepasprūk kāds neapdomīgs vārds, kas varētu nepatikt gan radiniekam, gan draugam vai nejaušam klausītājam. Tad negāciju vilnim ceļš vaļā! Var sanākt nepatikšanas ar kritiskiem komentāriem. Pirms rakstām, apdomājam, pirms nosūtām, pārlasām!
Nenoliegšu arī savu radušos atkarību no modernajiem un iepazītajiem saziņas līdzekļiem. Klik, klak, un gatavs! Vārdi un bildes aizlido pasaulē! Nav jau labuma bez sliktuma! Gadās arī misēkļi! Katram ir gadījies aizmirst, kur palicis telefons. Gandrīz panika! Kā nomierinās nervi, laimīgi savu komunikācijas līdzekli atrodot sveiku un neskartu! Labi, ja ir otrs telefons, no kura piezvanīt aizklīdušajam saziņas līdzeklim, un bieži jau gadās tā, ka jāsaka: “Pīpe zobos, un pīpi meklē!”
No interneta sarakstes redzu, kam no draugiem dzimšanas diena, kurš jāapsveic. Viss kā uz paplātes! Tomēr ir draugi, kuru jubilejas atceros arī no galvas. Tāda ir tautas iemīļotā Ķencīša – piebaldzietes Dzidras Kuzmanes lielā un apaļā jubileja 13.aprīlī. Esmu devusi savu mazo artavu viņai veltītajā plašajā apcerē grāmatā “Kā sacīt, jāsaka, dubultportrets”. Dzidrīna, kā es uzdrīkstos viņu uzrunāt, ir fenomenāla personība arī viņas bagātajos 90 gados! Man bija gandarījums un prieks viņu sveikt, pārrunāt bijušās tikšanās un iedvesmot ar labu vārdu un noderīgu padomu, kā sevi taupīt un lolot. Glaimoja tas, ka arī viņa interesējas par manas dzīves notikumiem. Priecājos, ka Dzidru Kuzmani joprojām Latvijā slavina, kā teiktu Ķencis, “no viena gala līdz otram”. Viņa seko visam, kas notiek ne tikai tuvākajā apkārtnē, bet valstī kopumā, un lasa avīzes, grāmatas, un viņa joprojām vēlas justies sabiedrībai noderīga ar visu savu gadu nastu plecos. Ķenča ādā viņa uzdrīkstas izpausties, pamācīt un mirdzēt arī savu gadu vainagā. Kaut apkārtējie spētu novērtēt un piederīgie atvieglotu senioru dzīves!
Tā kā esmu daudzus savas dzīves gadus atdevusi cilvēku aprūpes darbam, cenšos iedvesmot savus viengadniekus ar uzmundrinošu vārdu un apzinos, cik tas ir svarīgi. Ir nepatīkams fakts, ka vecie ļaudis mūsdienās retāk ir cieņā un godā gan sabiedrībā, gan ģimenēs. Novecojošais vizuālais efekts, kas, nenoliedzami, ar gadiem mainās ne uz pozitīvo pusi, rada (sevišķi jau gados jaunajos) sarauktu degunu un nepatiku. Pār senioru galvām sabiedrībā dažreiz birst publisks nicinājums un neiecietības graudi krīt biežāk nekā uzslava un sapratne. Te nu der tas teiciens: nemēri otru ar savu olekti! Vecums pienāk katram, kurš nenomirst jauns! Ļoti skaudri izklausās.
Sazinoties ar ārzemēs dzīvojošajiem radiem, ar patiku uzzināju, ka Anglijā vecos un pat smagi slimos pirms aiziešanas aizsaules ceļos savdabīgi lutina: pat gulošus slimniekus ar speciālu, pielāgotu un noīrējamu transportu (arī medicīnas darbinieka pavadībā) izvadājot pa vietām, kuras seniors gribot vēl redzēt. Laikam jau tas ir svarīgi gan piederīgajiem, gan bezcerīgi slimajam. Tomēr ir arī iespējams, ka šīs emocijas rada optimismu, to laimes sajūtu, kas nepieciešama tālākajam ceļam un dažreiz pat veselības uzlabošanai. Ja tā nebūtu noticis radinieku ģimenē Anglijā, es nenoticētu, ka tāda “izklaide” smagi slimajam ir reāla. Tāda tradīcija varētu būt arī pie mums kā cilvēka pēdējā vēlēšanās, kuru respektēt.
Ar prieku vēroju interneta vietnē “Facebook”, kā mūsu novadā sociālās aprūpes namā “Jaungulbenes Alejas” un arī citās vietās personāls cenšas atspoguļot aprūpē esošo senioru dzīvi, nodarbes un svētkus, gādību un personāla rūpes. Tā arī rodas pozitīva attieksmi no sabiedrības puses. Atcerējos izteicienu par to “ragaviņu”, ar ko savu tēvu aizvest uz mežu vecuma galā, taisīšanu (protams, pārnestā nozīmē). Patīkami, ka mūsu laikraksts “Dzirkstele” atspoguļo valsts aprūpē nonākušo ne tikai veco cilvēku dzīves.
Man vienmēr licies netaisnīgi, ka vientuļajiem un trūcīgajiem senioriem ir privilēģijas finansiāli, bet tādu nav tiem, kas mūžu strādājuši sūrā darbā, kuriem ir bērni un kuri nespēj ilgstoši, vajadzības spiesti, maksāt par aprūpi un cilvēka cienīgu mūža novakari. Visu mūžu atcerēšos gadījumu, kad pēc gadiem ilgas tēva uzturēšanas Tirzas sociālās un veselības aprūpes namā varēju beidzot piederīgajiem paziņot, ka finanšu problēmas beigušās... Par optimāliem un taisnīgiem likumiem būtu savlaicīgi jādomā mūsu valdībai un sociālajiem dienestiem.
Kad pasaulē izsludinās pandēmijas likumu atcelšanu, domāju, ka dzīve ilgi nebūs tāda, kāda bija pirms milzīgā bīstamās slimības satricinājuma. Radi un draugi ir attālinājušies ne tikai fiziski, bet arī garīgi atsvešinājušies. Vientuļie kļuvuši vēl vientuļāki, depresija un vardarbība sējusi savas sēklas. No pieredzes zinu, ka bijušos paziņas, ieejot sabiedriskās iestādēs, vizuāli ne vienmēr varu atpazīst – maska noslēpj emocijas un sejas vaibstus. Viens otram slīdam garām kā ēnas, acīs neieskatoties. Lūram, aicināti un neaicināti, kultūras iestādēs un muzejos caur logiem, kuros izkārti dažādi uzjautrinājumi un izzinošas lietas. Noteiktās stundās ap kultūras iestādēm svētku reizēs skanot arī mūzika. Pandēmijas likumi jāievēro! Viss iespējams arī attālināti! Arī šīgada Latvijas dabas sakopšanas talkas notika ar individuālu distanci un biežāk savās sētās. Labi, ka tā! Secinājām, ka būtu jāaicina nemēslot ikdienā, jo atkritumu savākšana nav tikai zināmu dienestu pienākums.
Katru dienu klausos arī radio, skatos un klausos ziņas. Ar zināmu neizpratni vēroju reklāmu “Miljons atbilžu, kāpēc jāvakcinējas pret Covid-19”. Neviens no aptaujātajiem nedalījās ar domu, ka, saņemot vakcīnas pilnu kursu, vēlas no ļaunās slimības izsargāties ar potes palīdzību. Pārsvarā ļaudis grib ceļot, sēdēt restorānā, sirsnīgi apkampties, apmeklēt kultūras pasākumus, izklaides, teātrus un muzejus un turpināt audzēt savu biznesu. Izolācija un aizliegumi ir cilvēkiem apnikuši, un daudzās valstīs notiek ļaužu protesti ar sekojošiem slimības uzliesmojumiem.
Biju satraukta, ka jaunākie mazmazbērni mani vairs nepazīst un komunikācija nesanāca. Tas bija tik skumji! Saprotu, ko šis laiks ir nodarījis gan ar sabiedrību kopumā, gan radu starpā. Mums tagad ir “Covid izglītība”, “Covid medicīna”, “Covid sabiedrība” un “Covid likumi”. Arī daba aprīlī ir rādījusi savus ziemas zobus, un ne jau velti saka: mānīgs un mainīgs kā aprīļa laiks. Mainās domas, mainās izjūtas, un maināmies mēs paši. Pieļautas kļūdas, un zudusi ticība labajam.
Atliek cerēt uz maiju, jauku laiku, un mācīsimies domāt pozitīvi! Tas šobrīd daudziem var likties neiespējami. Atceramies par savas veselības stiprināšanu un kustībām! Ejam, meklējam, rādām pozitīvo attieksmi un dalāmies domās! Darām labus, iedvesmojošus darbus! Sadarbojamies, kaut arī joprojām ierobežoti! Vai ir sapirktas augu sēklas? Tieši tas nosakot, cik daudz optimisma ir mūsos. Ja tu ceri un tici, ka visu iegādāto iesēsi, izaudzēsi un patērēsi, viss ar tevi ir kārtībā. Ja vēl uz sēklu iegādi tikai ceri, nekas nav par vēlu. Gribēt ir puse no varēt! Būs silts maijs ar dažām pavasara salnām, saulainas debesis, būs jaunas cerības un gaišas domas. Kad tad maijs bijis bez salnām un cilvēks bez negācijām!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aprīlis! Melu un apmānīšanas mēnesis

Kategorijas