Ja neesmu princese, nepiedalos!

2021. gada 11. maijs 00:00

Pārmērīga lutināšana, apčubināšana un izdabāšana bērnībā nodara vairāk ļauna nekā laba. Ja ģimenē nav iemācīts rēķināties ar citiem, vēlāk cilvēkam rodas grūtības iekļauties vienaudžu kolektīvā un sabiedrībā un pieaugušā vecumā veidot un saglabāt attiecības. Vienlaikus vecāku sniegtās mīlestības un siltuma ģimenē nevar būt par daudz. Kā atrast zelta vidusceļu, skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema.
Nospraust robežas
Skolas dramatiskais pulciņš gatavojas iestudēt lugu, notiek lomu sadale. Ja es nebūšu princese, nepiedalos – dusmīgi kāju pie zemes cērt meitenīte. Acīmredzot vienīgajam vai jaunākajam bērnam ģimenē nekas nav liegts, gluži otrādi – sniegta beznosacījumu mīlestība, apmierināta jebkura kaprīze, bet te pēkšņi izrādās, ka arī citiem ir savas intereses un vēlmes.
“Mīlestības nekad nevar būt par daudz, jo mīlestība ir veselīgas rūpes. Taču ir jāuzliek robežas, nosacījumi, kas jāievēro gan uzvedībā un emocijās, gan to izpausmē, – lai bērns neapjūk,” norāda B.Kalnciema.
Nereti mamma un tētis spriež: jo vairāk rotaļlietu bērniņam sagādāsim, jo viņš būs priecīgāks, laimīgāks. Katrs sīkums, uz ko mazais pirkstiņš parāda, nekavējoties tiek ielikts iepirkumu grozā, un drīz vien mājās veidojas bardaks. Būtībā tā lolojumam tiek uzlikts šķērslis, jo kļūst grūtāk koncentrēties rotaļai, kas ir ļoti nozīmīgi, norāda psiholoģe.
“Jo vairāk spēļu mantu, jo mazajam garlaicīgāk. Veiciet eksperimentu – noņemiet vairumu rotaļlietu, kas novērš bērna uzmanību. Rezultātā vairāk attīstīsies paša idejas, fantāzija, radošā domāšana.”
Vecāku uzdevums būtu dot precīzus norādījumus, lai atvasīte nesāktu izmantot lielo gādību. Piemēram, ja mājās bērns pieradis saņemt visu, ko vēlas, un veikalā eksplodē, kāroto našķi vai mantiņu nedabūjis, pieaugušajiem jābūt ļoti saprotošiem. Izlutinātais ķipars demonstrē savas emocijas, nezinādams, ka to var darīt citādi. Ja minētais uzvedības demonstrēšanas modelis strādā, kāpēc tas būtu jāmaina?
Labs instruments, kā neradīt visatļautības sajūtu, ir mājās veicamie pienākumi. Pie tiem vajadzētu radināt kopš mazotnes: palūgt atbalstu, likt kaut ko atnest, nomazgāt, vismaz savākt aiz sevis rotaļlietas.
Ja vecāki visu izdara mazuļa vietā, cilvēciņš zaudē ticību sev un ielāgo: nav jāpiepūlas, viss pats no sevis vienmēr ir balts, tīrs, uzklāts, spilventiņš apakšā nolikts. Vai arī dzīvē tā būs? Visticamāk, mammas visu mūžu blakus nebūs...
Sākoties pirmsskolas un sākumskolas posmam, pāraprūpētā bērnā rodas šaubas par savām spējām, bet pieaugušā vecumā – dusmas par to, ka nav bijusi iespēja mierīgā, visiem pieņemamā veidā atdalīties no vecākiem un gūt drošo pamatu, lai funkcionētu patstāvīgi.
Cietējs un manipulators
Māte un tēvs ir atbildīgi par to, kā viņu pēctecis spēs izdzīvot šajā pasaulē. Ja viņi neuzliek veselīgas robežas, zemapziņas līmenī cieš pati atvase. Cieš tāpēc, ka tuvākie cilvēki tādu uzvedības modeli akceptējuši.
Psiholoģe atgādina, ka izlutinātus bērnus neizbēgami sagaida problēmas saskarsmē ar vienaudžiem, piemēram, ārpusklases nodarbībās, sporta stundās, treniņos, sacīkstēs, kur, sasniedzot rezultātu, kolektīvs gūst kopēju gandarījumu. “Visdrīzāk tad bērns vai pusaudzis palūgs, lai mamma uzraksta zīmi par attaisnotu neierašanos, nevis piedalīsies. It sevišķi, ja tās ir komandu sacensības, jo tur taču nebūs ne mammītes, ne tēta, kas palīdz. Tā ir ķēdes reakcija – kad rūpju par daudz, atvasei paaugoties, pazeminās pašvērtējums, pārliecība par savām spējām.”
Diezgan bieži gan ģimenēs, gan nereģistrētās attiecībās dzimušie bērni pēc vecāku šķiršanās piedzīvo mammas un tēta sacenšanos – katrs grib būt labāks par otru. Lai bērns neciestu, tiek pasniegts un dots viss iespējamais. “Asaras, histērija, niķi, dusmiņas ir veids, kā manipulēt ar abiem un pieprasīt sev uzmanību. Dažkārt pietiek piezvanīt mammai, pasūdzēties par sliktu pašsajūtu un kāri pēc kaut kā, un māmiņa nekavējoties gatava izpildīt vēlmi. Jā, dēliņ, tūlīt pārskaitīšu naudiņu uz tavu kontu, aizej un nopērc. Tas strādā tik ilgi, kamēr panāk vēlamo,” situāciju ieskicē psiholoģe. “Vecākiem jābūt gudriem, un, ja tā notiek atkārtoti, jāsaprot, vai, vienmēr izdabājot, nenodara pāri bērnam.”
Pamatā ir vainas sajūta, taču der atcerēties, ka attiecības ar bērniem ir viena lieta, bet partneru savstarpējās attiecības – pavisam cita. Un pēdējās bērni nav jāiepin. Ļoti svarīgi ir šo informāciju nodot bērnam viņa izpratnes un apziņas līmenī. Tikpat svarīgi ir nepieļaut manipulāciju no bērnu puses, kas gan labi strādā, bet grauj viņu spēju izvirzīt mērķus, atpazīt savus resursus, stiprās puses, lai sekmīgi virzītos uz priekšu.
Spītnieka savaldīšana un mammas kotletes
Komentējot scēnu, kad izlutināts bērns veikalā nogāžas uz grīdas un klaigā, pieprasot kaut ko nopirkt, B.Kalnciema saka, ka efektīvākais paņēmiens būtu atspoguļot mazā spītnieka reakciju: “Es tiešām ieteiktu vecākam nokrist gar zemi. Bērns būs pārsteigts un sāks novērtēt situāciju no cita skatpunkta. Ja tas nav iespējams, nevajag domāt par apkārtējo cilvēku viedokli, bet maksimāli koncentrēties uz savu bērnu. Notupties, stingri satvert rociņu vai uzlikt savējo uz viņa pleca, skatīties acīs un palūgt atstāt veikalu. Kad manipulators dabūts ārā, ar viņu vajag izrunāties: kāpēc mēs izgājām, kā es tagad jūtos un kas tev kārtējo reizi liek šādi rīkoties. Vecākam jāspēj pārliecinoši pateikt: es kā mamma/tētis sapratu, ka tas vairs nestrādās, un turpmāk visu, ko prasi, nepirkšu. Nevajag atgriezties veikalā pēc nepieciešamajiem produktiem, bet gan mērķtiecīgi nolikt robežu – viss! Protams, bērna reakcija var būt arī “ekskluzīva”, bet no savas puses ir jāpaliek stingram un korektam.”
Konflikts mājās mēdz rasties, kad tīnis paziņo, ka negrib, lai mamma nāk viņa istabā un kārto to. Tas ir signāls, ka tiešām nevajag virināt šīs telpas durvis, pa lupatiņai izvilkt ārā apģērbu, lai izmazgātu, bet atļaut pusaudzim paša haosā padzīvoties. Grūtākais ir pretoties vēlmei palīdzēt, sakārtot. Iespējams, paies nedēļa un pat vairāk, tomēr pienāks diena, kad jaunietis pats celsies, sakops savu vidi. Tā ir iespēja kļūt patstāvīgam, rūpēties par savu identitāti. Ja ir vēlēšanās pie sevis uzaicināt draugus, meiteni, kura simpatizē, istabai taču jābūt kārtībā, un jaunietis nelūgs to mammai.
Sasniedzot pilngadību, pārlieku apčubināta atvase nereti nolemj palikt mājās, kur vienmēr ēdiens ledusskapī vai uz plīts, kur katra vēlme apmierināta, jo nevienu meiteni, kura būtu kā mamma, nevar atrast – tāda otra cilvēka vienkārši nav. Psiholoģe atgādina: “Ko vecāki savārījuši, to jaunietim ar zemo pašapziņu nu jāizstrebj. Sastopoties ar ikdienas realitāti, viņš nesaprot, kas ir kļūda, jo līdz šim mamma visu atrisinājusi. No ligzdas izlīdušais pat grib tikt atpakaļ. Bet te atkal ir svarīgi pateikt: viss, meita/dēls, ej un veido savu pieredzi!”
Pārsteigumi luteklīti bieži vien sagaida arī pēc apprecēšanās: sieviņa, redziet, ēdienu gatavo citādi, necep tikpat gardas kotletes kā mamma. Gan jau vēl ko nedara, kā puisietis pieradis.
“Grūtības ir tādēļ, ka jaunietis nespēj atdalīties no mātes,” norāda B.Kalnciema. “Tādos gadījumos būtu vēlams iesaistīt kādu speciālistu, ģimenes konsultantu, ieteikt palasīt literatūru – lai jaunais vīrietis spētu palaist mammu un nevilktu paralēles ar dzīvesbiedri. Protams, svarīgi arī, vai mamma ir dēlu palaidusi. Savukārt jaunajai dāmai jāpaliek savā lomā, jābūt pietiekami stiprai, lai otrā pusīte tiktu pāri situācijai. Ir jāatbalsta un jārunā par to, kāda partnerim bijusi bērnības pieredze un kas tagad tik ļoti traucē.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ja neesmu princese, nepiedalos!

Kategorijas