Simtgadīgs lauku īpašums savaldzina ģimeni no Mārupes

2021. gada 14. maijs 00:00

1820

Simtgadīgs lauku īpašums savaldzina ģimeni no Mārupes

Ierodoties “Kadiķīšu” mājās, sirsnība un ģimeniskums ir jūtams jau gaisā. Piemājas dīķī spiedzot un smejoties peldas vairāki bērni, sētā mūs sagaida Inese un Mārtiņš Mozgi un ģimenes jaunais mīlulis Roko. “Katru reizi, kā izbraucam cauri mežam, mūs pārņem sajūta, ka atgriežamies savās mājās,” saka Inese. Kādam liekas neticami, bet viņai ar Mārtiņu pagājušā gada jūlijā nebija grūti nomainīt ērto un komfortablo dzīvesvietu Pierīgā pret šo teju simtgadīgo māju Lejasciemā.

Atstāja “vāveres riteni”

Notikumi pasaulē un sabiedrības dzīvesveids daudzus šodien noved pie tā, ka ikdiena paskrien kā “vāveres ritenī”. “Arī man tā bija kādu laiku, kamēr dzīvojām Mārupē. Tu redzi, kā visi pēc kaut kā skrien. Kādam tā ir labāka mašīna, kādam prestižs, citiem pēc iespējas vairāk pulciņi bērniem. Tā dzīvojot, tu vairs nespēj domāt par to, kādēļ tu vispār dzīvo. Es domāju, ka ne jau tādēļ, lai nopelnītu vairāk naudas vai lai būtu slavenāks. Mums, esot Mārupē, palika ļoti grūti tieši emocionāli. Vienā brīdī arī es gribēju visu reizē – gan skolot bērnus, gan celt māju, apmeklēt visus pulciņus, strādāt un vēl mācīties augstskolā. Tas beidzās vienā brīdī ar nervu sabrukumu,” atklāti stāsta Inese. Viņas vīrs Mārtiņš piekrīt un piebilst, ka jo vairāk apkārt ir materiālo labumu, jo mazāk cilvēkam paliek laika domāt par būtisko. “Tā ir vienmēr, kad kaut ko ilgstoši nesaproti un dari nepareizi, nāk liela mācība,” saka Mārtiņš.
Vai abi spēja iedomāties sevi, dzīvojot laukos, arī pirms pieciem gadiem? Inese bilst, ka šis “vāveres ritenis” Mārupē ir bijis kā vērtīgs starpposms, līdz nokļuvuši šeit – savās īstajās mājās. Tieši tas, ka Mārtiņš pats vairāku gadu garumā cēlis māju Mārupē bez neviena kredīta bankā, iedevis nepieciešamās zināšanas un spēku dzīvot tagad laukos un nebaidīties ne no viena darba. Viņš saka – “visu darīju pats, un tagad man neviens darbs neliekas grūts. Zinu, ka varu visu, ja vien gribu.”

Lejasciemā kā savējie

Ineses dzimtā puse ir Saldus, bet Mārtiņam, kā izrādās, Lejasciemā teju trešdaļa pagasta cilvēku ir zināmi. “Mums kaimiņos tagad dzīvo mūsu vedēji, tālāk nākamie kaimiņi arī ir radinieki. Pats esmu dzimis Rīgā, bet mana mamma ir no šīs puses, arī vevecmamma te dzīvoja un audzināja astoņus bērnus. Tāpēc mums šī vieta nav sveša,” stāsta Mārtiņš.

“Mēs bieži te braucām pirms tam pie vedējiem atgūt spēkus. Nedēļas nogalē atpūtāmies un tad braucām atpakaļ uz Mārupes māju. Atceros, kā braucām tuvāk Rīgai, tā jutām to smagumu iekšā, lai arī devāmies uz mājām. Sākām skatīties sludinājumus par iespējām vairāk šeit, Vidzemes pusē. Vienu reizi bijām atbraukuši pie vedējiem un, sakāpuši piekabē, devāmies kārtējā ekspedīcijā pa vietējiem mežiem. Sanāca braukt garām šai mājai. Ieraudzījām to, izbraucot no meža. Mums pateica, ka te dzīvo, bet māja tiekot pārdota. Ar vīru vien saskatījāmies, sēžot tai piekabē,” atceras Inese.

Vakarā abi braukuši paskatīties vairāk, nogājuši lejā pie Gaujas un apjautuši, ka šī vieta patiešām ir īstā. Inese stāsta, ka, atgriežoties Mārupē, kādu laiku nav runājuši par “Kadiķīšiem”, jo mazliet viņai ir bijis bail no vīra “nē”. Mārtiņš pats pēc divām nedēļām uzsācis runāt par šo māju. “Tad mums bija uzdevums pārdot jaunuzcelto, kas tikko bija pabeigta. Neko nenožēlojām, jo te patiešām ir pilnīgi cits ritms. Un nekur Latvijā nejūtamies labāk, kā braucot pa Vidzemes šoseju un tuvojoties šai pusei,” atzīst Mārtiņš.

“Jo vairāk te esam, jo vairāk pārņem tā sajūta, ka šo vietu mums atstājuši senči. Kas zina, varbūt seni Mārtiņa omes radinieki te kādreiz dzīvojuši,” domā Inese.

Daba un garīgums vieno

Dodamies ar Inesi un Mārtiņu lejā pie Gaujas. Tā ir vieta, kur teju katru rītu tiek gūti spēki jaunajai dienai. Abi stāsta, ka viņiem nu ir biotopu pļavas un sapnis apgūt permakultūru savā piemājas laukā. “Mūsu skatījums uz zemi ir tāds, ka nav tai jānodara pāri, lai iegūtu sev labumu. Par permakultūru jau sāku palēnām domāt. Esot Mārupē, sāku tur ar vienu vagu. Ticu, ka tu vari būt paēdis, nenodarot pāri zemei, un tev nevajag milzum daudz patērēt savam labumam,” spriež Inese. Viņa skaidro, ka permakultūras būtība ir, ka uz vagām jau rudenī tiek salikts sagatavotais siens. Tas pa ziemu nostāvas, pavasarī var sasēt sēklas, likt kartupeļus un rudenī ievākt tīru, bagātīgu ražu. “Tu nevis uzar zemi un iznīcini visu lieko, bet ar sienu tu arī to pabaro, padari auglīgu. Perfekta raža ir gaidāma otrajā gadā,” mazliet plašāk skaidro Inese. Šī ir tikai viena no lietām, par ko abi visu laiku ir bijuši vienisprātis.
“Mēs jau pirmajos randiņos sākām runāt par to, kāpēc esam šeit uz zemes. Tieši garīgums un vienādais redzējums par dzīves ceļu mūs vienoja. Mums bija līdzīgas domas gan par bērnu audzināšanu, gan dzīves uztveri,” atceras Inese, un Mārtiņš vien piebilst, ka, protams, atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem nemitīgi pilnveidojas un arī mainās. “Atceros, ka mēs iepazināmies mašīnā. Inese 2011. gadā septembrī bija pieteikusies sieviešu driftam, un viņai bija nepieciešams kāds labs autobraucējs, kas pamācītu. Tā es sāku viņu mācīt,” atklāj Mārtiņš. Inese atceras, ka tieši 18. novembra vakars pēc uguņošanas Rīgas kratsmalā bija brīdis abu draudzības aizsākumam. Pāris kāzas drīzumā nosvinēja Ikšķiles luterāņu baznīcā.

Pat gailis vairs nedusmojas

Astoņgadīgā Luīze mums labprāt parāda, par kādiem mājdzīvniekiem viņai jārūpējas katru dienu. Starp draudzīgajām sešām kaziņām dzīvo un savu mazo saimnieci allaž gaida savvaļas poļu koniks Dimants. “Viņam ļoti garšo burkāni un kartupeļi,” stāsta Luīze un droši sukā Dimantu. Mamma atzīst, ka meitai mīlestība uz zirgiem ir jau no agras bērnības, tāpēc arī Dimantu atveduši. Neparasts, bet pierasts skats esot bieži no rītiem, kad, atnākot uz aploku, var redzēt guļošo Dimantu un uz viņa kāpelējošos kazlēnus.
Draudzīgs palicis iepriekšējo saimnieku atstātais gailis. “Mums teica, ka tas vienmēr esot bijis ļoti dusmīgs un visiem klupis virsū. Saimnieki pie viņa allaž nākuši ar oranžu grābekli. Luīze sāka nākt pie vistiņām, nēsāja tās klēpī, un vienā brīdī ieraudzījām, ka nēsā arī gaili.”
“Jo vairāk esi dabā, jo vairāk sajūti arī dzīvnieku raksturu. Man jau liekas, ka mūsos visos iekšā ir senču zināšanas, kā ko paveikt,” saka Inese.

Spēks būt arī viesģimenei

Bērni ir piederīgi vietējai Lejasciema skolai, par ko Inese ir ļoti priecīga. Tomēr īstā vieta bērniem, kur apgūt dzīves gudrības, viņasprāt, ir ģimene. Atceroties savu bērnību, Inese stāsta, ka katru vasaru mamma ņēmusi pašas ģimenē dzīvot bērnus no bērnunama. “Es izaugu ar viesģimenes bērniem. Kad sāku iet vidusskolā, mamma paņēma pirmo audžudēlu pusgada vecumā. Arī mēs ar vīru vēlamies ļaut savā ģimenē būt bērniem, īpaši pusaudžiem no bērnunama. Tā ir iespēja viņiem veidot mazliet citādāku skatu uz dzīvi. Tas notiek nevis audzinot īpaši, bet vienkārši rādot piemēru. Pusaudzim pietiek ar frāzi, lai viņš sāktu aizdomāties,” ir pārliecināta Inese.
Mārtiņš piebilst, ja pusaudzis novērtē to, ko var ieraudzīt viņu ģimenē, un to, kā viņi būvē savu dzīvi, tad viņš arī ieklausīsies un ko ņems vērā. Mozgu ģimenē bērnu čalas bijušas vienmēr, arī Mārupes dzīves laikā mājā vienmēr ciemojušies dažādi apkārtnes bērni. Lai pietiktu spēka bērniem, abi atzīst, ka ir svarīgs laiks arī sev. “Ja no rīta ir bijis savs laiks, tad vēlāk vari simtprocentīgi darboties ar bērniem. Mēs savā ģimenē dienu iesākam agri, ar vīru ceļamies ap sešiem, bērni kā kuro reizi. Tā kā ir svarīgi ieklausīties bērnā un tajā, ko viņš pats vēlas, tad brokastojam arī kā nu kuro reizi, neviens netiek spiests kādā konkrētā laikā.” Mārtiņš ir pārliecināts – ka stiprā ģimenē neviens nenoniecinās otra vēlmes un vērtības. Kopā ģimene var būt stipra, ja abiem ir līdzīgs dzīves skatījums un ja abi cenšas viens otru papildināt un otram palīdzēt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Simtgadīgs lauku īpašums savaldzina ģimeni no Mārupes

Kategorijas