“Kas tas ir?”

2021. gada 18. maijs 00:00

–What is it? (latviski – kas tas ir?) – viņa vaicāja izteikti nazālā tembrā, uzsvērti lēni izrunājot īsos angļu vārdiņus, un acu augstumā pacēla no manas somas izcelto datora uzlādei nepieciešamo vadu un peli. Ievēroju, ka pēdējo viņa turēja tieši tā, kā drosmīgai sievietei pieklātos turēt nekustīgu šāda pat nosaukuma dzīvnieciņu, kad tas vairs neizrāda dzīvības pazīmes – ar zināmu nepatiku, lai neteiktu – riebumu.

– Computer accessories (latviski – datorpiederumi), – īsi atbildēju, jo sapratu, ka svarīgāk par visu šobrīd ir apvaldīt smieklus, kas jau labu laiku prasījās uz āru. Šobrīd biju pateicīga obligātajai sejas maskai, kas nosedza jau pirms laba laika radušos smīnu. Ak, šie izklaides kārie cilvēki, kuriem reizēm patīk tēlot mazus dievus! Savā postenī vienīgi viņu varā ir lemt, kā rīkoties – kuru aplaimot ar smaidu, kuru ignorēt, kuram pievērst īpašu uzmanību jeb, īsāk sakot – piekasīties.

Nometusi vadu rituli uz tobrīd nekustīgās slīdvirsmas, sieviete atkal pievērsās manas rokassomas dziļumiem. Ar līdzīgu jautājumu viņa jau no turienes bija izcēlusi grāmatu latviešu valodā, tādēļ nesaprata ne vārda, palietotu matu suku un nobružātu aploksni ar fotogrāfijām, no mazās kabatiņas izmakšķerējusi lodīšu pildspalvu, īsāk sakot – visu apčamdījusi ar savām plānos cimdos tērptajām rokām. Tieši šajā brīdī es apjautu, ka šo frāzi, šo tembru un intonāciju es atcerēšos vēl ilgi. Tā pielipa man kā tikko apsūkāta ledene, kā sažļambāta košļene, kuru nespēj izmest, kaut tā jau sen zaudējusi garšu.

Tobrīd aptvēru, ka pirms pāris mirkļiem jau atkal biju kļūdījusies situācijas novērtēšanā, jo, izgājusi cauri lentēm iezīmētajam labirintam, izvēlējos tos magnētiskos vārtus, pie kuriem īsākā rinda. Patiesībā – te rindas nebija nemaz. Pat mirkli neaizdomājos – kāpēc tā. Sieviete, kura savā postenī sagaidīja aviopasažierus, lai regulētu kustību pie slīdvirsmas un plastmasas vannīšu izsniegšanas, rūpīgi pārslaucīja jau lietotos traukus un smaidīja savā nodabā. Piecos no rīta tā šķita laba zīme.

Pamanījusi, ka veikli izkārtoju savu klātesošo bagāžu trīs groziņos – elektroniku vienā, virsjaku, pasi un izziņu par negatīvu PCR jeb PĶR (polimerāzes ķēdes reakcijas) testu otrā, mazo rokassomu trešajā – viņa mani paslavēja un apjautājās, vai “covida” ierobežojumu dēļ radītā aizķeršanās Kiprā nav radījusi sarežģījumus. Atzinos, ka mani trīs mazbērni ne mirkli nav ļāvuši man garlaikoties un skumt. Sieviete no sajūsmas par tādu atbildi sasita plaukstas – kāds prieks! Viņai arī esot trīs mazdēli, un es uz mirkli aizmirsu, ka lidostas procedūra vēl tikai pusē.

Šķērsojusi elektromagnētiskos vārtus un ieraudzījusi tur stāvošo darbinieci, uzreiz sapratu, ka viss interesantākais vēl tikai priekšā. Protams, ja neņem vērā iepriekš sastaptos jauninājumus lidostas darbā, kas tagad no pasažieriem prasa arī elektroniski “izrakstīties” – noskenēt ne tikai pasi, bet arī savu seju. Tiesa, šajā postenī atbilstību pases bildei neviens neprasīja, jo pārdesmit metrus tālāk stikla kabīnē sēdošie, allaž laipnie kungi paši izlēma – ir līdzīga vai nav. Šis postenis Pafosas lidostas procedūrā man vienmēr izraisa smaidu, jo, izteicis patiesu nožēlu par manu lēmumu pamest Afrodītes salu, vīrietis dziļi ieskatās acīs, liekot saprast – viņam nudien ir skumji… Šajā brīdī es parasti saku: “Uz drīzu tikšanos!” – un pateicībā saņemu sirsnīgu smaidu, reiz pat vizītkarti un lūgumu, atkal atbraucot, piezvanīt.
– What is it? – jau atkal, piekto vai sesto reizi, uzsvērti lēni stiepjot īsos angļu vārdiņus, viņa vaicāja un šoreiz acu augstumā pacēla no manas somas izcelto briļļu maku. Ar īso paskaidrojumu “glasses” (brilles) sievietei nepietika. Atvērusi maciņu, viņa izņēma acenes un pacēla pret gaismu. “Pielaikos arī?” prātā iešāvās doma. Tomēr ne. Tā arī nesaskatījusi tur apslēptas briesmas, rūpīgi ievietojusi brilles maciņā, viņa to prātīgi aizvēra.

– What is it? What? – šoreiz viņa izsaucās skaļāk, jo no somas ārkabatas bija izcēlusi aizvērtā polietilēna maisiņā ievietoto antiseptikas līdzekli, kas nepārsniedza simts mililitrus. Pacēlusi roku augstāk par acu līmeni, viņa vērsās pie apkārtējiem, Sieviete, ar kuru tikko bijām runājušas par mazbērniem, labvēlīgi atmeta ar roku: tak pietiek, lai paliek! To pašu teica arī tā, kas datora ekrānā bija beigusi pētīt vannīti ar manu virsjaku un šajā brīdī izbaudīja kolēģes šovu.

Par laimi, tas arī bija viss interesantais un lidojumam bīstamais, ko varēja atrast manā rokassomā. Laika gaitā biju izmācīta, ka arī šajā postenī dominē cilvēciskais faktors un darbinieka neoma skarbi var atsaukties uz pasažieriem. Tā reiz Inesei nācās atvadīties no datorsomas, jo kopā ar to datoru nevarēja iebāzt atļautā izmēra rokas bagāžā, bet Maijai nācās atteikties no divām biezām grāmatām, jo tās nepakļāvās norādījumam cieši aizvērt mazo rokassomu.

Mana draudzene Aleksandra, kas pa šīs prastās “izrādes” laiku bija izstāvējusi četru cilvēku garo rindu blakus, piestājusi man blakus, pasmējās: “Labi gan, ka tev tur nebija iebāzti “trusiki”! Gan jau arī tos visiem izrādītu!”

Iztēlē spilgti skatīju šo ainu un beidzot atļāvos pasmieties. Galu galā izklaides kārā darbiniece tā arī neatrada, pie kā piekasīties, bet nākamais “upuris” viņai kādu laiku būs jāpagaida. Avioreiss uz Rīgu šajā agrajā rīta stundā bija vienīgais, un no aptuveni četrdesmit pasažieriem vismaz puse jau klīda pa “duty free” zonu jeb beznodokļu veikaliņiem, meklējot smalkmaizītes un dzeramo ūdeni līdzņemšanai. Tie daži, kas bija palikuši aiz mums, sekoja principam: labāk iet tur, kur jau stāv rinda. Ne velti – stāv rinda! Kipras krodziņos un tavernās šāda rinda nozīmē kvalitāti un sapratni.

“Duty free” zonā šoreiz aizkavējāmies ilgāk nekā parasti, jo dzeramā ūdens palete bija iztukšota un puisis pie kases nespēja mums palīdzēt. Pagaldē nospiedis kaut kādu izsaukuma pogu, viņš cerīgi vērās lidostas dziļumā, tomēr palīdzība nesteidzās.
– Varbūt paņemiet kādu sulu – apelsīnu sula lieliski atsvaidzina, – puisis centās nepazaudēt pircējas. – Lai gan – labāk vīnu. Jā, vīnu! Lielisks Kipras vīns palīdzēs izbaudīt lidojumu!

Aleksandra mazliet pakoķetēja, izvēloties labāk nopirkt franču smaržas, bet, kamēr mēs vēl kādu laiciņu klīdām pa vienīgo atvērto veikaliņu, ieradās arī ūdens. Noskenējis mūsu lidojuma biļetes un maksājumu kartes, puisis tomēr mēģināja vēlreiz: – Es jūsu vietā gan būtu izvēlējies vīnu…

Tā kā šis bija “Ryanair” pirmais tiešais reiss Latvijas virzienā, pamanījām daudz atlaižu: bagāžas somas netika svērtas (velti centos abiem čemodāniem izregulēt atbilstošu svaru); talons par lielo bagāžu tika izsniegts uz sīkas, viegli noklīstošas papīra strēmeles (ko paunojoties pie magnētiskajiem vārtiem tā arī izkaisīju); neviens nepievērsa uzmanību “duty free” iegādātajām precēm (ko reizēm nepamatoti lika ievietot rokas bagāžā).

Lidmašīnā gan tikām sasēdināti atstatu, ievērojot distanci, bet Aleksandra izlūdzās atļauju apsēsties man aiz muguras, un tā mēs visas četras stundas virs mākoņiem pavadījām dzīvās sarunās. Spriedām arī par to, kā mūs uzņems Latvija. Nesenā pieredze ar lidošanai obligāto PCR testu lika smagi nopūsties, jo tik tikko iekļāvāmies noteikumos. Septiņdesmit divas stundas – tieši tik laika ir atvēlēts testa rezultātu derīgumam.

Bet ko darīt, ja Lieldienas, kas šogad iekrita maija sākumā, Kiprā ir paši svarīgākie svētki un šajās septiņdesmit divās stundās pirms lidojuma iestādes ir slēgtas? Tajā skaitā arī laboratorijas, kas veic PCR testus! Ir viegli izdot likumus, neizvērtējot situācijas. Divas dienas bija vajadzīgas, lai noskaidrotu, kura no laboratorijām tomēr piedāvās iespēju, kaut arī tikai pēdējā aprīļa dienā, kaut arī ar nagu galiem, un par šo upuri iekasēs prāvu naudas summu. Izrēķinājām, ka piecas dienas pirms lidojuma no tā atteikties nesanāktu lētāk.
Un tomēr – mēs atlidojām. Tuvojāmies Latvijai un minējām: kā mūs sagaidīs? Apzinājāmies, ka reiss ir aizkavējies par četrdesmit minūtēm, kas katastrofāli pietuvināja liktenīgo septiņdesmit divu stundu robežai, taču ne jau mūsu vainas pēc. Tāpēc likās tikai pašsaprotami, ka pirmie, kas mūs Rīgas lidostā sagaidīja, bija policisti. Viņi ilgi pētīja izziņas par negatīvajiem PCR testa rezultātiem (jo bez tādiem ne lidostās, ne lidmašīnā nemaz nelaiž iekšā), aptuveni četrdesmit pasažieriem taujāja, kāpēc tik agri nodevāt testu, un skatījās un pētīja, un rēķināja… Septiņdesmit divas stundas. Viņi tikai darīja savu darbu, bet mēs aptuveni četrdesmit reizes skaidrojām vienu un to pašu – septiņdesmit divas stundas pirms izlidošanas, un iespējas bija tādas, kādas bija.

Punktu pielika stikla kabīne ar elektroniskajām durvīm un datoru, kas nespēja izlemt, vai esmu līdzīga tai, kura redzama manā pasē, vai tomēr ne... Noteikti neesmu, jo pases foto uzņemts pirms astoņiem gadiem. Turklāt vēl negulētā nakts, nogurums… Bažas izrādījās pamatotas. Patiešām – tas robots mani nepieņēma! Nebeidzamais ritenis ekrānā ritinājās un ritinājās, līdz bezcerīgi apstājās, mani tā arī neatpazinis.

– What is it? What? – gribējās izsaukties līdzīgi rīta agrumā dzirdētajai balsij.
Kā tā var būt? Sapratu, ka jālūdz palīdzība tiem pašiem puišiem – cilvēka acs gan jau saskatīs līdzību!
– Jūs nekad to neesat darījusi? – jaunais policists mazliet aizkaitināti jautāja.
– Neesmu gan, jo nepārtraukti nelidinos šurpu turpu! – nervozi pasmējos.
– Sāksim no gala, – viņš teica un nostādīja mani iepretim kabīnei.
No satraukuma aizmirsu savu desmit kilogramus smago ceļasomu ārpus pirmajām stikla durvīm (izrādās, tai jāatrodas cieši blakus), jo ar vienu roku ieskenēt pasi ir pagrūti. Spēru soli uz priekšu, lai stikla kabīnē nostātos uz iezīmētajām pēdām un dators veiksmīgi apjaustu manas kontūras. Pavilku zemāk masku, kas atradās uz zoda... Atkal nekā. Atkal tas ritenis ekrānā ritinājās un ritinājās, līdz bezcerīgi apstājās, mani tā arī neatpazinis. Vai tiešām kaut kāds robots tagad lems, ielaist mani Latvijā vai ne?
– Noņemiet masku pavisam! – puisis pamācīja.

Un es smagi nopūtos – nevarēja tā uzreiz pateikt? “Trīs lietas – labas lietas,” iedrošināju sevi un, nostājusies uz iezīmētajām pēdām, pacēlu zodu uz augšu: varbūt tā izskatīšos astoņus gadus jaunāka.
Un patiešām – īsu acumirkli pamirgojis, virpuļojošais ritenis pārvērtās burtos, un stikla durvis uz Latviju atvērās. Lai slava elektronikai, kas tomēr mani izskaitļoja! Es tomēr esmu tā, kam pirms astoņiem gadiem izsniegta šī pase! Tas nudien bija iemesls platam smaidam, un kārtējais čemodānam nolūzušais ritenis uz šī fona šķita pilnīgs sīkums.
Tagad atlika vien sarast ar drēgno Latvijas pavasari. Zināmas bažas par turpmāko gan uzlika ziņas aizpildītajā “Covidpass”, kur bija jānorāda arī tā auto numurs, kas mani nogādās mājās. Kontaktu izsekošanai, ja nu kas. Par sevi biju droša – ilgu mēnešu laikā ierastā distancēšanās un piesardzība mani ir pasargājusi arī šoreiz. Es saprotu – tas ir svarīgi, un svarīga ir arī mana uzvedība un likumpaklausība turpmāk, tāpēc pat nedomāju iebilst pret desmit dienas ilgo pašizolāciju. Man beidzot būs laiks iegrimt sen kārotajā grāmatu lasīšanā, un kādu dien’ šis ceturtais maijs jau šķitīs tāla pagātne.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

“Kas tas ir?”

Kategorijas