Kāzu kleitas un atrakcijas senajā pilskalnā

2021. gada 25. maijs 00:00

Ludzas novada Isnaudas pagasta Martišos salonā “Pelrušķītes sapnis”, kur saimnieko Ruta Zviedre, var aplūkot kāzu tērpu un dažādu citu ar kāzām saistītu lietu izstādi “Kāzu tērpa stāsts”.

Tā ir Rutas vākta kolekcija, kurā var aplūkot gan dažādu laiku kāzu tērpus, gan arī kāzu piederumus vai dāvanas.

Arī kleitai ir savs stāsts

Par katru priekšmetu Rutai ir arī kāds stāsts. Piemēram, no vīra vecvecākiem ir 1933.gada kāzu kleita ar plīvuru. Var aplūkot arī īpašu dāvanu – sudrablietu piederumus ar iegravētiem iniciāļiem un gadu. Arī lakats, ko vīra mammai kāzās uzlika uz pleciem, ir nonācis Rutas kolekcijā. Var aplūkot arī citas interesantas lietas, piemēram, sālstrauciņus un salvešu trauciņus ar iniciāļiem, gredzenu spilventiņus.
Rutas kolekcijā ir arī tadžiku tautas tērps, kas arī vilkts kāzās. “Atveda viena sieviete, jo neesot, kur glabāt,” saka Ruta. Kolekcijā ir arī 1990.gadu stila kleitiņa. Ruta stāsta, ka 1991.gadā uz kāzām tā vienkārši nevarēja kleitu nopirkt, vajadzēja atnest izziņu. Īpašs stāsts Rutai ir par kādu kāzu kleitu, ko viņai atdevusi paziņa. “Viņa ir tāda maza augumiņa, viņš – tāds liels. Viņš Valentīndienā uzaicina viņu uz kafejnīcu. Abi pasēž. Šis grib viņu nobučot, bet viņa aizbēg. Viņš nākamajā Valentīndienā atkal uzaicina viņu uz kafejnīcu un pasaka: “Es tevi bučošu!” Un nobučo arī. Un trešajā Valentīndienā viņš viņu bildina. Un viņa pasaka: “Jā!” Bet ceturtajā Valentīndienā viņiem bija kāzas,” stāsta Ruta.

Rutas kolekcijā ir arī viņas pašas kāzu kleitas. “Mana otrā kāzu kleita – rozā. Tikai pēc kāzām nejauši atnāca informācija, ka tad, kad otrreiz precas, tad rozā kleita jāvelk. Tātad nojausma bija,” secina Ruta. Viņa rāda arī savas meitas kāzu kleitu un piebilst, ka pati taisījusi kāzu pušķi – kā vēdekli. “Vākšu tālāk kolekciju, un ir cilvēki, kas vienkārši atdod savas kleitas un negrib vairs glabāt,” saka Ruta.
Palikušas skaistas pilsdrupas

Tad mēs dodamies aplūkot Ludzu, bet ar Rutu atkal tiekamies Ludzas Livonijas ordeņa pilsdrupās, kur mums ir iespēja pārģērbties viduslaiku vai kādos citos tērpos, vai vismaz uzlikt kaut ko interesantu galvā. Pilskalnā mums notiek visādas sportiskas un jautras izdarības, kas dod krietnu devu C vitamīna. Satiekam arī velniņu, kurš mūs nobaida un liek piemērīt kroni, bet pēc tam arī līst cauri riņķiem. Vārdu sakot – mazliet sajūtamies kā bērni un ir jautri.

Mūsdienās pilskalnā palikušas tikai dažas mūra sienas, bet 1399. gadā vācu krustneši pilskalnā starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru Livonijas ordeņa austrumu robežas aizsardzībai tika uzcēluši varenu pili – trīsstāvīgu mūra celtni ar 6 torņiem, 3 vārtiem un 2 priekšpilīm. Pils tika celta no pelēkiem laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem, rotāta melniem glazētiem ķieģeļiem. Kopš 1775.gada pilskalnā palikušas vairs tikai drupas. Mūsdienās pie pilsdrupām sanāk skaistas fotosesijas, jo no tām paveras skaistākā pilsētas panorāma.
Kāda leģenda vēsta, ka sensenos laikos tagadējās Latgales zemes liela daļa bijusi vācu feodāļa Volkvina īpašums. Viņa galvenā mītne bijusi Volkenberga (Mākoņkalna, Padebešu kalna) pilī pie Rāznas ezera. Pēc vecāku nāves zemi mantoja trīs meitas – Rozālija, Lūcija un Marija. Viņas sadalīja īpašumu trijās daļās, uzceļot savas zemes vidū akmens pili un nosaucot to savā vārdā. Rozālija dibinājusi Rozittenu (Rēzekni), Lūcija – Ļucinu (Ludzu), Marija – Marienhauzenu (Viļaku).

Savukārt cita leģenda stāsta, ka reiz divas māsas Lūcija un Rozālija nolēmušas uzcelt pa pilij 20 verstu attālumā vienu no otras. Viņas savākušas milzīgas akmeņu kaudzes, bet ķelle bijusi tikai viena. Tad nu viņas palaikam sviedušas darbarīku viena otrai. Reiz Rozālija metusi ķelli, bet tā aizlidojusi Lūcijai garām un ar milzu spēku ietriekusies zemē. Ķelles roktura iespiedumā izveidojies Mazais Ludzas ezers, bet lāpstiņas vietā – Lielais Ludzas ezers.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kāzu kleitas un atrakcijas senajā pilskalnā

Kategorijas