Lai nenovīst

2021. gada 25. maijs 00:00

Visai bieži ziedi spēj izteikt daudz vairāk nekā vārdi. Tiem ir bagātīga krāsu, smaržu un noskaņu valoda, un visbiežāk tie nozīmē svētkus. Ziedus pasniedzam kā draudzības, mīlestības un cieņas apliecinājumu, un zinām – tie sagādās prieku. Reizēm tie izdaiļo satikšanās un atkal redzēšanās brīžus, liecina par pielūgsmi un iekāri, taču reizēm pauž bezgalīgas skumjas par atvadām.

Visai bieži ziedi papildina vai aizstāj vārdus, kurus grūti izrunāt. Nereti tiem ir arī atvainošanās un piedošanas noskaņa, ko pavada cerība par sapratni. Ir gadījies to ziedlapās saklausīt klusu nožēlu un nopūtu. Šajās dienās par tiem iedomājos visbiežāk, pieskaros ar atmiņām, domām un pirkstu galiem.

Šķiet, tas nebija nemaz tik sen, kad ievziedu laikā stāvēju zem baltas kupenas un ilgojos pēc kārtējās tikšanās, un tomēr – gana sen. Kaut arī puse mūža jau šķir no tā laika, kāda stīga vēl novibrē šodien – uz dzīvokļa durvju roktura jau atkal lietū izmircis ievas zars… Kaut kad tālā pagātnē tas skurbināja un aicināja: nāc, uzziedi manā pavasarī! Lika cerēt, gaidīt un ilgoties. Pieskaros vēl valgajam ievas zaram un saprotu: tikai kādas nieka desmit minūtes mani ir attālinājušas no šīs tikšanās. Bet varbūt labi, ka tā? Ko teiktu viņš, ko es? Klusētu kā tajā pēdējā tikšanās un šķiršanās pusstundā? Tukši runātu par ievziedu sniegu un drēgno laiku? Pieklājības pēc apjautātos, kā klājas, un ar uzspēlētu smaidu atbildētu: labi. Klusībā lūgtos, lai viņam pietiek prāta neurķēties sen pagājušajā un jau simto reizi nesolīties atdot reiz iztērēto laiku, spēku un naudu. Esmu to norakstījusi kā nodokli par savu aklo uzticēšanos.

Saprotu, ka ar savu šīsdienas pieredzi mūsu tikšanās aci pret aci mani nemulsinātu. Visi pāridarījumi sen zaudējuši savu asumu, pārklājušies ar pagātnes putekļiem, vairs negrauž acis un sirdi. Pat negribas tos domās pārcilāt, ne uzbužināt kā sen izgulētus spilvenus. Viss tolaik bijušais ir aizslīdējis pa straumi kā balts papīra kuģītis, atstājot vien tulznas dvēselē un pāris ķieģeļus dzīves pieredzes mūrītī.

Kaut arī pāridarījums sen aizmirsts, apjaušu, ka nevēlos šo ievas zaru redzēt istabā. Lai paliek ārpusē, kur to neskar manas acis un domas, vai arī atrod kādu citu vāzi, gluži tāpat kā ne tik senā pagātnē Kostasa dāvinātās rozes: krēmkrāsas, mēļi rozā, dzidri baltas, olu dzeltenas un magoņu sārtas. Rozes no viņa dārza, paša koptas, paša grieztas, allaž pārsietas ar krāsainu atlasa lenti. Kiprā tās zied arī ziemas mēnešos.

Kopš tās dienas, kad Kostasu pametu pie kafejnīcas galda, kur vīrietis kaitinoši demonstrēja savu iedomību un augstprātību, ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Pusi no šī laika, neizprotama nemiera dīdīts, šis neaprēķināmais romantiķis it kā nejauši palaikam mēdza uzrasties tajās ielās, kur es ar bērniem virzījos uz piekrasti. Apturēja mašīnu blakus, smaidā nozibināja vēl arvien baltos zobus un sniedza ziedu – vienu skaistu sava dārza rozi, kuras kātam apvīta pieskaņotas krāsas atlasa lente.

Sākumā es purināju galvu un negribēju pieņemt šo dāvanu, jo skaidri apzinājos – nebūs mums nekā kopīga, nav nemaz vērts restartēt to, kas reiz uzplaiksnījis, tomēr viņš neatkāpās – stūrēja mašīnu cieši blakus līdz brīdim, kamēr es pastiepu roku. Vēlāk jau vairs netielējos, vienkārši paņēmu ziedu un aizgāju tālāk. Mēmi žesti – ar galvas mājienu un acu skatienu – bija mūsu vienīgās sarunas. Apzinājos: ja pasmaidīšu, Kostas atkal cerēs, atkal aicinās uz kafejnīcu, atkal izrādīsies un uzklups nevainīgai oficiantei. Man toreiz bija tik neērti… Nevēlos to piedzīvot vēlreiz.

Kostasa dārza rozes patiešām bija skaistas – bezgala aromātiskas, maigas un leknas. Iekšēji sajūsminājos par katru no saņemtajām, tomēr skaidri apzinājos: šis pielūgsmes pilnais žests no viņa puses neko neizmainīs manā lēmumā. Daudz brīvāk un vieglāk es justos, ja vīrietis vispār neatgādinātu par savu klātbūtni. Es negribēju šīs rozes, un mana sejas izteiksme ar katru nākamo ziedu kļuva arvien atturīgāka. Es zināju, ka tūlīt no tās atvadīšos.

Atceros, ka pirmā saņemtā roze man sagādāja visvairāk raižu. Vispirms jau – es nesajutu par to prieku, vien neveiklu mulsumu un ne pārāk patīkamu atmiņu uzjundījumu. Skaidri zināju, ka nevēlos pārlapot sen ātri pāršķirto romānu, turklāt man bija žēl rozes, kas, saņemta mums tikko izejot no mājām, bija lemta nenovēršamai iznīkšanai trīs stundas ilgajā pastaigā. Doties atpakaļ uz mājām ar abiem mazajiem bērniem vairs nebija iespējams, viņi jau nadzīgi skrēja uz priekšu, tāpēc nopriecājos, restorāna “Martelli” terasē ieraugot Tamāru.

– Tā tev! Dāvinu! – priecīgi izsaucos, jo prasīt, vai viņa šo rozi uz pāris stundām nevarētu ielikt vāzē, šķita muļķīgi, turklāt – es taču šo ziedu nemaz negribēju! Tobrīd es nespēju iedomāties, ka tas ir tikai pirmais zieds no Kostasa bagātīgā rožu dārza, ka tādu būs vēl neskaitāmi daudz. Kādā dienā Tamāra smējās, ka nu jau es veselu dārzu restorānam esot uzdāvinājusi. Vai tiešām?
Šķiet, tikai pēc piektās vai sestās rozes saņemšanas es viņai atklāju patieso stāstu. Toma gan pēc tam centās mani pamanīt atpakaļceļā un atdot ūdenī veldzējušos puķi, bet es atteicos. Man ļoti patika redzēt šo ziedu uz kāda no viesu galdiem. Rozes mēļā nokrāsa un piemērotās atlasa lentes maigais vijums piešķīra īpašu noskaņu.

Tikai tad, kad “covida” ierobežojumu dēļ restorāns “Maretelli” aizslēdza savas durvis, sapratu, cik ierasta un noderīga man izrādījās šī savdabīgā sadarbība ar Tomu. Saņēmusi kārtējo Kostasa dāvāto rozi, attapos, ka ziedam jāmeklē jauna vāze… Ilgi gan nešaubījos – turpat aiz stūra itāļu restorānam “Duomo” arī ir āra terase un ne mazāk simpātiski galdiņi. Tiesa, oficianti tur ir jauni vīrieši un tikai par vienu no viņiem varu teikt – esam nedaudz pazīstami, ja vien par pazīšanos var saukt sasveicināšanos caur retiem smaidiem, mājieniem un īsu uzrunu.

Tolaik mūsu pazīšanās izskatījās apmēram tā: puikas ar izskriešanās prieku jož pa ielu uz priekšu, es ar mazmeitas ratiņiem cenšos neatpalikt, ja situācija ir labvēlīga, tad paceļu skatienu virs “Duomo” terases norobežojuma un kaut kur dziļumā uzmeklēju zāles pārziņa iesirmo pakausi. Tajās retajās reizēs, kad izdodas noķert viņa skatienu, iztālēm uzsmaidu, pamāju ar roku un ar lūpām izrunāju “Hi, Andrea”, jo skaļi bļaustīties pāri apmeklētāju galvām nav labais stils. Ja vien viņam tobrīd ir laiks, tad Andrea lūpas veido atbildes sveicienu: “Buonasera signorina, buonasera (latv. – labvakar, miss, labvakar).” Turklāt jāatceras, ka tam piešķirta slavenā itāļu dziedātāja Dīna Mārtina (Dean Martin) balss.

Savulaik tas mums bija tāds savdabīgs simpātiju apliecinājums, kas aizsākās pilnīgi nejauši kādā mazāk steidzīgā dienā, kad zāles pārzinis pats personīgi, stāvot pie restorāna ieejas, centās pievilināt apmeklētājus. Uzrunājis jeb tīkamā tembrā aizdziedājis mani ar iepriekš minētās dziesmas rindām, viņš atzinās, ka bieži redzot mūs garāmskrejot, un viņu saucot Andrea. Daudz tālāk par mana vārda izlocīšanu un izdziedāšanu mēs netikām, jo viņu pasauca kāds no oficiantiem, bet es, izglābusies no itāliskā valdzinājuma gūsta, aiztraucos tālāk. Ziņkārība, protams, palika, tomēr vairāk parunāties mums neizdevās. Es redzēju Andrea aizņemtību: no rīta atslēdzis restorāna durvis, viņš naktī pēc pēdējā apmeklētāja tās arī aizslēdza...

Kad uz “Duomo” terases malas noliku pirmo Kostasa dāvināto rozi, piesteidzās kāds no jaunajiem oficiantiem un prasīja, kam nodot – Andrea? Pasmaidīju un pamāju ar galvu – varbūt arī Andrea. Tik personiski nebiju par šo ziedu domājusi, jo acu priekšā vēl svaigs bija skats ar “Martelli” baltajiem galdiņiem, vāzītēm un rozēm, un šī doma joprojām bija tuva.

Nezinu, ko puiši toreiz sastāstīja zāles pārzinim, jo nedēļu vēlāk jau pēc otrā zieda saņemšanas Andrea pats dežurēja uz trepītēm, lai personīgi ar mani aprunātos. Viņa tuvumā pēkšņi sajutos kā pusaugu skuķe, kura nespēj sasaistīt pat dažus vārdus, tāpēc savu lūgumu izteicu īsi:

– Es tikai vēlos, lai jūs šo ziedu ieliekat ūdenī, lai nenovīst.
– Tā ir dāvana? – koķeti smaidot, uzdzirkstīja Andrea valdzinošais skatiens.
– Jā, tā ir dāvana, – visā nopietnībā apstiprināju un turpināju maldīties starp angļu vārdiem, kas gaidītos paskaidrojumus palīdzētu noformulēt īsāk. – Dāvana restorānam, tā apmeklētājiem. “Martelli” ir slēgts, tāpēc tagad es dāvinu jums.
Es manīju, ka Andrea nenoticēja. Skatījās man acīs un smaidīja. Par laimi, tieši tobrīd ieradās kārtējie restorāna apmeklētāji, un es ar zināmu atvieglojumu izslīdēju no Andrea skatiena gūsta. Pēc tam pāris dienas mēs viens otru nemanījām, jo restorāns bija pārpilns, un arī Kostas kaut kur bija pazudis.
– Varbūt rozes beigušās? – ar smīniņu jautāju Natašai.

Bet viņa kā liela gaišreģe zīmīgi nopūtās: – Gatavo uznācienu...
Viņai izrādījās taisnība. Dienā, kad Kostas savu apdāvināšanas akciju izdomāja veikt tieši iepretim “Duomo” restorānam, Andrea saņēma atbildes uz visiem vēl neuzdotajiem jautājumiem. Tā brīža izjūtas vēl arvien vibrē kādā nervu stīgā, jo krasi izmainīja manu attieksmi pret notiekošo.

Tajā pēcpusdienā es bezrūpīgi steidzu pakaļ bērniem, mēs jau pagriezāmies uz piekrastes pusi, apmeklētāju pilnais restorāns “Duomo” tūlīt, tūlīt paliks aiz muguras, un tad kādā brīdī ap mani saslēdzās skaņu loks. Es vienlaikus izdzirdēju, kā piecus soļus aiz muguras no restorāna izskrējušais Andrea izdzied savu ierasto priecīgo sveicienu, trīs soļus priekšā Kostas piebremzē mašīnu un kaut ko saka, spalgi iešķindas dzidra zvaniņu skaņa, (vēlāk ieraugu, ka tie piestiprināti rozei apliktās lentes galos), kaut kur priekšā mani sauc bērns, jo otrs bērns ir pakritis un sāpīgi nobrāzis ceļgalu. Lai spertu soli uz priekšu, es automātiski sniedzos pēc rozes. Kārtējās, varbūt trīsdesmitās vai piecdesmitās, negribētās. Es, protams, to nekavējoties paķeru, jo nevēlos pievērst lieku uzmanību, un steidzu nozust aizkulisēs, mierinot sevi ar domu: man nevienam nekas nav jāapskaidro, jo patiesībā – nekā tāda jau tur nav. Divi atšķirīgi vīrieši, katrs ar savām domām un sapņiem, un es kaut kur tam visam pa vidu iegadījusies, bet tālāk uz ielas mani sauc bērns.
Ar skaļu blīkšķi kāds ielauzās manā skaņu lokā. Aizmugurē atskanēja kliedzieni, divu vīriešu dusmīgās balsis un spalga motora skaņa.
Es neredzēju, ko Andrea uzgāza Kostasa mašīnai – tīru ūdeni vai samazgas, vai vispār kaut ko citu. Kad atskatījos, Kostasa mašīna, riepām švīkstot, pie sarkanās gaismas izgriezās uz galvenā ceļa, bet Andrea virs galvas vicināja tukšu spaini un kaislīgi itāliski lamājās. Es pieliku soli pretējā virzienā. Kad pēc pusstundas notikušo atstāstīju Natašai, viņa vispirms kārtīgi izsmējās un tad attapās pajautāt: – Un kā tad tevi Andrea sodīja?

Arī es par to kādu brīdi aizdomājos. Atšķirībā no Tamāras viņš taču galīgi neizprata šo situāciju, uztvēra to pārāk personiski.

– Šķiet, ka Andrea mani vairs nesveicinās, – domīgi noteicu. – Viņš ir itālis. Toties Kostas ir spītīgs grieķis. Viņš savām rozēm atradīs citu ceļu…

Jau pēc pāris nedēļām pierādījās, ka pareizi esmu novērtējusi abus vīriešus. Kostasa rozes žēlsirdīgi savāca Nataša un noglabāja savas mašīnas aukstumkastē. Aizvedīs mājās, ieliks vāzē, lai nenovīst. Viņai sen neviens neesot dāvinājis ziedus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lai nenovīst

Kategorijas