Ievuziedu un sējas mēneša lapa

2021. gada 1. jūnijs 00:00

Maija – ziedu mēneša pirmās dienas atnāca ar cerībām: tūlīt viss sāksies! Ne jau veltīgi vārdadiena Ziedonim! Kā brīnums briest mazās lapu austiņas bērzos. Gājputni arī mājās: stārķi klabina, iepriekšējo gadu mitekli par labu esam atraduši. Abi rosās, atbaidot sāncenšus, kuri laikam cer iekortelēties tieši šinī ligzdā. Ticu, ka mani svēteļi mīl savu dzimto ligzdu un, no ārzemju mītnes zemēm atgriezušies, to atkal priecīgi apdzīvos.

Uz brīdi nogrimstu pārdomās par ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem un radiem. Kur tagad ir viņu mājas? Varbūt es naivi ceru, ka atgriešanās būs, ja ne šinī paaudzē, tad nākamajās... Vismaz daļu atvaļinājuma ārzemnieki līdz šim ir gribējuši pavadīt senču mājās. Arī labi!

Dzeguze kūko! Pirmo reizi to pavasarī dzirdot, jau gadiem ilgi skaitu, cik reizes dzeguze kūkos, cik gadus vēl dos. Tāda mistiska paraža. Skaitīju arī šinī maijā. Ja šogad dzeguze prognozēja maz, gaidīšu nākamo gadu! Ārā siltums, brīnišķīgs noskaņojums un tāda kā pavasara eiforija: nu tik būs – ar katru dienu dabā greznāk un smaržīgāk! Vakara krēslā ieklausos pat lakstīgalas nedrošajos treļļos.
Tomēr māc bažas, vai pavasaris atnācis uz palikšanu. Pamanīju interneta lapās, ka pirms vairākiem gadiem maijā snidzis tāds sniegs, ka kāds jokupēteris uzrīkojis mājas pagalmā tādu kā bobsleja trasi un vasaras drēbēs bērni līksmojuši pa pēdējo sniegu uz nebēdu. Vai daba atkal pajokos? Vakara ziņās ieklausos laika prognozē. Tā saskumdina: nekāda pavasara krāšņuma vēl nebūšot. Mūsu platuma grādos sola tikai dažas siltas dienas. Kalendāros izsludināts sējas laiks, un arī es pārsteidzos. Daba uz brīdi tiešām norauj tādu kā stopkrānu – ne zemi art, ne ko zemē likt! Sapirktās dārzeņu un man mīļo puķu – asteru sēkliņas jāatliek malā. Pienāk Jetes diena – 7. maijs, kad sīpolus vecmāmiņas ik gadus stādīja. Tad uz 15.augustu, Zentas dienu, sīpoli bija nobrieduši. Gadu no gada klausīju šim padomam – izdevās. Tomēr šogad nekā! Paliek skumji ap sirdi: ārā auksts, pārslo sniegs un zemes darbu sapņiem jāliek trekns komats. Ieklausos kaimiņu māju trokšņos: zāģē malku! Laikam sniegs un slapjdraņķis liek padomāt par aukstuma biedu. Ja nav, tad lai arī nav! Jādara laika apstākļiem atbilstoši darbi!

Bērni un mazbērni sarīko dārza un apkārtnes sakopšanas talku. Sen jau bija laiks! Dzīve noteikusi epidemioloģiski drošas āra izdarības: talcēni sajūsmā par kopdarbu, uz ugunskura vāra zupu. Sen piemirsta un jauka tradīcija! Atceros, kā bērnībā cepām ugunskurā kartupeļus – atmiņu garša mutē! Arī šogad piemērots laiks tādiem ugunskura darbiem.

Covid-19 pandēmija liek ievērot distanci un baudīt neierasto arī sadzīvē. Esmu novērojusi, ka cilvēki nebaidās tik daudz no riskiem saslimt, cik no iespējama naudas soda, kad kaimiņi vai kāda cita modrā acs apsūdzēs par pulcēšanos un svinēšanu barā. Vairākas prominentas personas saņēmušas iespaidīgus naudas sodus, arī sportisti. Nekādu kopā sēdēšanu – roku mazgāšana, divi metri un maska! Roku mazgāšanu uzskatu par efektīgu daudzu slimību novēršanai. Ne velti agrāk medicīnā lietoja terminu: netīro roku slimības. Biežā roku mazgāšana, liekas, izskaudusi vairākas ar netīrām rokām pārnēsājamās slimības.

Latvijas neatkarības atgūšanas jeb Baltā galdauta svētkus 4.maijā izbaudīju tikai kopā ar plašsaziņas līdzekļiem. Televīzijā rādīja filmu “Dvēseļu putenis”. Vai mūsu jaunatne to noskatījās? Noderētu vēstures zināšanu nostiprināšana. Kultūras darbinieki arī darīja, ko spēja. Dekorēja baltiem ziediem pagastu un mūziku patriotisma veicināšanai pie pašvaldības ēkas solīja. Klāt nebiju, nedzirdēju un neredzēju – neradās iespēja. Gan jau tā daudzus iepriecināja no attāluma, arī fotogrāfijas “feisbukā” publicējot. Vēlāk, pa pagasta ceļu braucot, ievēroju, cik skaists mūsu Tirzas pagasts arī pandēmijas žņaugos: balti ziedi puķu dobēs, gaumīgs dekorējums arī Biedrības nama ēkai.
Arī militārā parāde, ko pērngad izsludināja Daugavpilī, izpalika. Bieži aizdomājos, vai ar militārās tehnikas parādi un patriotisku valdības līmeņa runu teikšanu izdosies integrēt cilvēkus, kuriem saknes nav ieaugušas Latvijas zemē, valoda neapgūstama desmitiem gadu laikā? Mājās dzīvojot, kļūstu par citādu Latvijas patrioti, nekā biju agrāk. Piesaucu sen zināmo sentenci latīņu valodā: ubi bene, ibi patria (kur labi, tur dzimtene). Laikam jāizdara secinājumi, ka daudziem Latvijā nav labi un komfortabli. Paaudzēm pastāvīgi dzīvojot Latvijā, piederības sajūta nav radusies. Skumji! Protams, ir izņēmumi! Savos jaunības gados mācījos un dzīvoju brīnišķīgajā Pēterburgā – zinu, ka nav viegli apgūt jaunu valodu, saglabājot savu identitāti. Bija cienīgi justies pilnvērtīgai raibajā studentu sadraudzībā.

Sekoja skaļā tā sauktās Uzvaras dienas svinēšana Rīgas Uzvaras parkā (starp citu – nezinot parka vēsturi). Kā saka, ar muguras smadzenēm sajutu, cik dažādi ir svētki un kā tos uzbāzīgi svin tie, kuri nezina vēstures nianses un neievēro arī sev svarīgos epidemioloģiskās drošības noteikumus. Dažreiz svētki sirdī ir svētāki par ārišķībām un ordeņu žvadzināšanu. Vēstures svari ir precīzi tiem, kuri interesējas par vēsturi. Vieni svinēja 8.maiju kā Eiropas dienu, citi pulcējās tradicionāli ierastā vietā, un nevienam jau nebija liegts paust savu attieksmi un prieku. Ne katrā valstī tas ir publiski iespējams, kā pierādīja tālākie maija notikumi. Varēju šinī dabas atmodas mēnesī secināt, ka pasaule ir sajukusi prātā daudzos kontinentos un valstīs. Kā zināms, prāta slimības ir grūti ārstējamas, un cerība, ka veselais arī politiskais saprāts ņems virsroku, man ir visai pesimistiska. Arī sadzīvē normālas kaimiņu attiecības ir jākopj, un tagad tas ir īpaši svarīgi, kad tikai caur telefonu un videoierīcēm spējam komunicēt. Dusmas ir īslaicīgs neprāts – to apliecina arī ieilgusī pandēmija.

Visiem, kā tautā saka, piegriezies, un izeja no pandēmijas arī nav vienkārša. Esmu izpotējusies ar otro “AstraZeneca” poti, sāku justies brīvāk. Ticu, ka potes palīdzēs nesaslimt, ja nu kas, tad slimot vieglāk. Man laimējās – nekas otrā dienā pēc potes nebija jūtams. Cilvēka organisma iespējas ir dažādas, un vairāki paziņas nedaudz pēc potēm pavārga. Arī mazmeita ārzemēs pasūdzējās, ka bijusi reakcija. Nospriedu, ka tas liecina, ka būs laba organisma imunitāte. Atkal internetā antikovidisti izplatīja viltus ziņas un pat par nāvi pēc potes. Izrādījās pilnīgas muļķības! Ja cilvēki netic pošu drošībai un slimības eksistencei un neuzklausa profesionāļus, neviens nepiespiedīs vakcinēties. Katrā potēšanas punktā ir moderni preparāti pret anafilaktisko šoku, un, nogaidot potēšanas punktā noteikto laiku, var droši doties mājās. Protams, imunitātes sasniegšanai paies noteikts laiks, tāpēc jāievēro epidemioloģiskās prasības.

Man ir pretenzijas, ka jauniešiem būtu jāvakcinējas bez vecāku informēšanas. Tas liecina par neuzticēšanos saviem vecākiem un pārprastu neatkarību. Pusaudža vecums vēl nav pilngadība, un, ja vecāki nav autoritāte, paši abpusēji vainīgi! Arī ļoti solīdu vecumu sasniegušie, gulošie un slimie, manuprāt, nebūtu jāvakcinē. Svarīgi, lai tie cilvēki, kas ir ap senioru, būtu vakcinēti. Ja būs nepieciešama ārstu palīdzība vai ārstēšanās slimnīcā, testus, protams, varēs veikt un noteikto dienu skaitu pavadīt, ārstējoties izolatorā. Nepotēts un arī aizsargāts, arī mans sirmais paziņa atveseļojās no savas hroniskās slimības saasinājuma.

Cik noderīgas ir kustības, lieki runāt! Tas ir vajadzīgs vecam, jaunam, mazam un lielam. Daba pavasarī ir satura pilna, un katru dienu atrodu dabas norises, par kurām priecāties, kuras iemūžināt fotoaparātā, ar kurām atgādināt: cik mūsu Latvija skaista! Skaista saulē, skaista arī miglā un vējā, skaista rītā un vakarā. Daba dziedē un priecē, ja skaties ar sirdi.

Lieti ir visu apgriezuši ar kājām gaisā, tomēr laiku, ko nevaru pavadīt vasaras darbos, varu izmantot citādi. Tukša laika pavadīšana un stress ir muļķīgākais, ko sevišķi jau vecuma galā nevaram atļauties. Kur rast pozitīvo? Sevī, savā apkārtnē, savos draugos un rados! Uz šīs zemes mēs visi esam tikai viesi! Tas biedē un arī spēcina. Joprojām braucu ar automašīnu, kaut mani daži radi brīdina par iespējamām sekām, solīdos gados šoferējot. Regulāra braukšana man atvieglo dzīvi un ir prestiža jautājums. Pagaidām!
Kad laika apstākļi ir tādi, kā ir, iedziļinos politiskajās norisēs novadā, valstī un pasaulē. Adu zeķes, klausos radio, vakarā datorā noskatos ziņas un kādu filmu. Neskaitu, cik zeķu pārus esmu uzadījusi, – visi jau pie valkātājiem. Arī adīšana relaksē. Un kur tad dāvāšanas prieks! Esmu īsta “zeķu tante”. Varbūt manis adītās zeķes kalpos labi un ilgi manus darbus radi un draugi pieminēs. Mēs taču esam tik vērti, cik par sevi atmiņu atstājam!

Ievērojamu vietu manās domās aizņem arī pašvaldību vēlēšanas. Aģitācijas materiāli – pastkastēs, un katram jāizlemj, ko grib redzēt savos priekšstāvjos, bet kuru izslēgt no savas uzticēšanās loka. Esmu izlēmusi, kuri un kādu uzskatu paudēji ir man tīkamie deputātu kandidāti. Protams, nepazīstot konkrētus cilvēkus, neuzticoties vispārīgiem solījumiem, izlemšana nav viegla. Arī kaimiņa viedoklis var jaukt prātus. Aizvien šādā izvēles laikā ar humoru atceros Raiņa dzejoļa rindas: “Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs!” Ar smukumu pirmsvēlēšanu lapās un medus mēlīti nekādu nopietnu pārmaiņu nebūs! Nedrīksti būt tā sauktais mīkstmiesis, kuru iespaido svešas domas un kuram trūkst savas pārliecības! Cilvēkam, kurš tev ir autoritāte, jānonāk novada deputātu sastāvā, un gaisagrābekļi, solītāji, tukšu salmu kūlēji, pārlieku pašpārliecinātie, darba stāža bagātie jābīda malā! Kad kaitina cilvēku pasivitāte un valdības kritizēšana, gribas vaicāt: vai tu iesi uz vēlēšanām? Ja atkal tikai 37 % novada iedzīvotāju būs vēlēšanās aktīvi, nebūs labi! Pandēmija beigsies, normālā, bet jau citādā dzīve turpināsies. Es gribētu, lai mūsu novads visās dzīves nozarēs ir kā tautiskā sega saderīgās krāsās! Lai nebūtu pasīvas grozīšanās krēslos, tukšu runu un solījumu! Vienmēr atcerēšos Nikolaja Stepanova valdīšanas laiku novada domē, kad viņa kabineta durvis bija atvērtas katram novada iedzīvotājam, katrs tika uzklausīts. Lielākas autoritātes manās acīs turpmāk nevienam novada vadītājam pie mums nav bijis! Derīgu cilvēku, savu pagastu pērļu mums novadā ir pietiekami, tikai tās krelles, kurās mirdzēt, vēlētājiem jāsaver uz tā vēlēšanu diedziņa pareizā kārtībā.

Interesantu prognozē internetā vasaru: tādu vēsu, skandināvisku. Tomēr nedrīkst zaudēt optimismu ne sliktas laika prognozes, ne sadzīves klapatu dēļ. Uz ko cerēsim, to gaidīsim!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ievuziedu un sējas mēneša lapa

Kategorijas