Dēliņš

2021. gada 8. jūnijs 00:00

Valliju bija grūti aizvainot. Jau no agras bērnības audzināta visu uztvert lēnprātīgi un ar apdomu, viņa uz dzīvi raudzījās ar nedaudz pievērtām acīm, vienlaikus uz labo pusi pieliecot galvu un reizumis ar rādītājpirkstu ierīvējot zodā dziļu rievu. Varbūt šis žests arī līdzēja rūpīgāk ieklausīties, apdomāt un izprast, septiņreiz nomērīt, nevis uzreiz šķilt kādam apvainotājam pa degunu, un galu galā visu dzirdēto noglabāt dvēseles dziļumos. Gan jau sava loma tur bija arī gēnos iekodētajam temperamentam – abi vecāki bija slaveni ar savu apdomīgo lēnīgumu un pareizību. Vallija nespēja atcerēties kaut vienu mājās dzirdētu skaļāku strīdu.

Skolā gan. Tur ap viņu murdēja bīstama purva dūksts. Govs, aita, pīle, zoss, zebiekste – tie bija vārdi, kas no klases puiku mutēm visbiežāk tika izspļauti viņas virzienā jau no pašiem pirmsākumiem, pirms vēl zooloģijas mācību grāmata iepazīstināja ar dzīvnieku sugām. Izrunāti ar zināmu pārākuma un nopēluma pieskaņu, tie, neapšaubāmi, bija domāti kā apvainojumi, tikai lauku meitenes iztēlē šie vārdi asociējās ar kaut ko ierastu, rāmu un mīļu. Vai gan viņu mājas brūnaļa bija tik lempīga, vai aitas tik dumjas un neaptēstas? Un graciozā, baltā zoss, kas tā mīlēja pieglausties Vallijas kājai? Kas vainas lunkanajai zebiekstei, kura vakaros centās piezagties vistu kūtij, bet allaž nonāca tēva uzstādītajā slazdā?

Vēlāk atklājās, ka tie ir tādi vispārpieņemti, tautā populāri netīkamu cilvēku apzīmējumi, kurus lieto arī pieauguši cilvēki. To gan Vallija uzzināja tikai tad, kad skolas apkopēja starpbrīdī uzklupa puišu bariņam, kad tie kārtējo reizi trenēja savas apsaukāšanās iemaņas. Meitene gan īsti nesaprata, kas apkopēju tik ļoti aizvainojis, toties ievēroja, kā puikas sarosījās, sastapuši cienīgu pretspēku.
Ar jaunu sparu šī nevienlīdzīgās sacensība atsākās, pēc vasaras brīvlaika atgriežoties skolā, tikai tagad iepriekš iepazītās dzīvnieku pasaules tēlus paspilgtināja sulīgi un ne pārāk saprotami epiteti. Vallija nojauta, ka par to nozīmi mājās labāk nejautāt, citādi iznāks tāpat, kā ar to “kuci”. Kurš tad to varēja paredzēt, ka, mazgājot rokas, ziepju gabals izslīdēs no rokām, ar skaļu plunkšķi iešļakstēs bļodā un tā nejauši apgāzīsies. Tā “kuce” pār Vallijas lūpām izšļuka tikpat nejauši kā tas ziepju gabals…Tēvs kā cēlās no galda, kā šāva ar slapju roku pa muti, Vallijai vēl divas dienas kreisajā ausī džinkstēja. Vēlāk gan viņa čukstus pratināja māti: kā tad pareizi sauc mazu kucēnu mammu? Māte aizšāva savai mutei priekšā roku un tik vien noteica: “Tad tā arī vajadzēja prasīt!”

Par laimi, šajā gadā otrajā klasē sāka mācīties Mudīte, kura visiem par brīnumu izvēlējās apsēsties blakus Vallijai, kaut arī pašā aizmugurē aicinoši vilināja pilnīgi brīvs sols. Iespējams, tam bija gluži loģisks pamatojums: maza auguma cilvēkiem nav ko darīt pēdējos solos, īpaši, ja uz to norāda skolotāja, tomēr Vallijai gribējās domāt citādāk: Mudīte izvēlējās viņu!
Drīz vien noskaidrojās, ka Mudīte spēj būt ne tikai uzticama solabiedrene, bet arī neaizstājama draudzene. Izdzirdējusi puišu grūti paciešamo “daiļrunību”, viņa ciešāk saspieda Vallijas roku un čukstēja: “Laid gar ausīm!” Nebija jau grūti, ja blakus bija tāda meitene kā Mudīte, īpaši pēc tās dienas, kad viņa no vectēva aizgūtajiem valodniecības brīnumiem izbārstīja košākos: mūjābelis, sūdumuša, knapzaķis, kūtspakaļa un vēl citus, daudz sulīgākus, kurus skolotāju ausim labāk nedzirdēt.
Kaut kad drīz pēc tam apsaukāšanās norimās vai pareizāk – to aizvietoja negaidītas dunkas garāmejot, priekšā aizliktas kājas, ar ūdeni pielieta soma un zābaki. Vallija klusēja un pacieta, jo nevēlējās, lai Mudīte, vicinot kulakus, skrietu meklēt vainīgo. Tāda rīcība puišus vēl vairāk uzkurināja, un viņi garderobē uzmeklēja arī Mudītes zābakus. Vallija vēl labi atcerējās to ziemas dienu, kad abas sākumā ar slapjiem, vēlāk ar sasalušiem zābakiem žļurkstināja mājās. Mātei viņa aizbildinājās, ka ielūzusi aizsalušā peļķē. Māte gan arī daudz nebārās, vien steidzīgi lēja bļodā remdenu ūdeni un meklēja siltas vilnas zeķes. Mudīte gan toreiz nopietni saslima, viņai līdz mājām bija ejams krietni tālāks ceļš.
Par laimi, drīz vien klases puišus pārņēma citas dziņas: simpātiju izrādīšana smukākajām meitenēm. Tā varēja izpausties visdažādākajos veidos, sākot no bižu raustīšanas, sišanas pa galvu ar lineālu un mācību grāmatu, krēslu nosmērēšanas ar krītu, līdz pat spraudīšu likšanai uz sēdekļiem, zirnekļu mešanai aiz krāgas un skolas somas noslēpšanai. Beidzot ap Valliju iestājās miers. Dzintars gan mēģināja to patraucēt un ieinteresēt Mudīti, bet viņa izlikās neredzam šos kautros mēģinājumus un ciešāk piekļāvās Vallijas plecam. Draudzenes nostāja, protams, glaimoja un iedvesa zināmu mieru, bet kaut kur zemapziņā arvien negantāk urbinājās kāds ķirmis: ar ko tad es esmu sliktāka?
Velti meitene mājās grozījās spoguļa priekšā, meklējot, kas viņā ir tik nepareizs… Kā jau allaž, garie, labi koptie mati stingri savīti copē, nepieļaujot kaut vienas sprodziņas iziršanu; skolas forma un priekšauts nevainojami gluds; kleitas krādziņa svaigi balināta un cietināta; pie pēdas pamanītie brūno kokvilnas zeķu noirušie valdziņi rūpīgi uzņemti un savaldīti; cietās, melnās kurpes allaž spoži nospodrinātas... Tēvs katru vakaru tās iezieda ar šādai vajadzībai noglabātu speķādiņu. Un kur nu vēl rūtainais smalkvilnas mētelis, šūdināts pie laba skrodera! Bet pats galvenais: Rīgas tirgū pirkti īsie puszābaciņi ar mīkstu vilniņu iekšpusē. Reti kura meitene varēja ar tādiem lepoties. Vallija jutās pārliecināta: ar viņas izskatu viss ir kārtībā.
Savai sejai gan viņa neko nespēja padarīt. Lai arī cik debeszilas un valgas uz pasauli lūkojās lielās acis, to patiesais dziļums slēpās aiz biezām acenēm. Kaut arī smagnējās brilles balstīja sievišķīgs un jutīgs deguntiņš, par ko visai bieži jūsmoja Mudīte, uz priekšu izvirzītais platais žoklis sejas lejasdaļai piešķīra vīrišķīgu izteiksmi. Reizēm, kad Vallija juta sev pievērstus puišu skatienus, viņa gan centās zodu it kā ievilkt uz iekšu, lai sejai piešķirtu maigāku izteiksmi, un tad vaigos parādījās skaistas bedrītes. Arī to pirmā pamanīja Mudīte, kura no sirds bija pieķērusies Vallijai. Par viņām droši varēja teikt – sader kā cimds ar roku.
Šķiet, tieši šī iemesla pēc Mudītei vēl nebija puiša, jo diezin vai Dzintara klusās un nesadzirdētās nopūtas varēja dēvēt par attiecībām. Tā vietā abām meitenēm ne reizi vien bija gadījies saklausīt klusinātas frāzes par divām “zilzeķēm”, “zubrilkām” un “briļļu kobrām”. Ap to laiku arī Mudīte uz sava deguna bija uzspraudusi nez kur dabūtas acenes, tiesa – bez optikas, vairāk izskatam, aiz solidaritātes pret Valliju. Viņa cerēja, kas tas kaut kādā veidā mazinās klasē augošo nepatiku pret Valliju, kura visu brīvo laiku veltīja mācībām un nevienam nedeva norakstīt, reti piedalījās klases pasākumos un visbiežāk turējās savrupi.
Vallija labi apzinājās, ka tā “zilzeķes” bulta tēmēta tieši uz viņu. Tak ne jau uz sprigano īkstīti Mudīti, kuras brūnās acis droši lūkojās uz pasauli, kuras skanīgie smiekli daudziem lika atskatīties un smieties līdzi. Un tomēr visām citām klases meitenēm bija, ar ko padižoties. Vienai līdz pašām mājām esot nesta soma, otra aicināta uz ciema kluba ballīti, trešā mēnesnīcā bučojusies, bet ceturtā divatā ar puisi siena gubenī sūkusi tēva darīto miestiņu. Dažas gan savus intīmos piedzīvojumus paturēja pie sevis, bet – kāds jau tāpat bija kaut ko dzirdējis vai manījis un kādam citam pačukstējis, un drīz vien pa kaktiem čukstējās daudzi. Vallija ar Mudīti par tiem varēja tikai noslēpumaini smīkņāt, tomēr tas nebija šķērslis, lai sapņotu un iztēlotos.
Skolai beidzoties, atklājās, ka Mudīte patiešām bijusi nepārspējama draudzene – meitene ne tikai Vallijai, bet vispār nevienam nebija teikusi, ka arī viņai ir puisis, tas nekas, ka Latvijas otrā malā, turklāt pavisam drīz plānojas abu precības. Viņa saprata: draudzene līdz pat pēdējai skolas dienai “turējusi kanti”! Kāpēc gan Vallijai vienai jānes tas ”zilzeķes” gods?! Divatā taču vieglāk! No malas izskatījās, ka Mudīte pat lepojas ar šo iesauku.
Starp citu, tikai tagad Vallijai bija izdevies noskaidrot, ko īsti nozīmē vārds “zilzeķe”. Sieviete, kas izrāda vēlmi pēc intelektuālas attīstības un teorētiskām zināšanām. Un kas gan tur tik slikts un nepareizs? Vallija nesaprata. Cik nu meitene sevi atcerējās, zināšanas viņa vienmēr bija turējusi augstāk par citu.
Vallijai gan neradās iespēja draudzenei pastāstīt par savu atklāsmi, nedz arī viņu norāt: “Ak, tu tāda! Kāpēc agrāk neteici?” Pēc izlaiduma Mudīte vienkārši nozuda, bet mēnesi vēlāk atsūtīja ielūgumu uz kāzām.
Tovasar Vallija palaikam atmiņā pārcilāja tos brīžus, kad abas ar Mudīti, noslēpušās bēniņos, mīlīgi bija ķiķinājušas par ērmīgo pārīšu būšanu un prātojušas, kā iemācīties pareizi bučoties, mīlēties un pie bērniņa tikt, un spriedušas, kura no klases meitenēm apprecēsies pirmā. It kā nojauzdama Vallijas bažas un šaubas, Mudīte bija teikusi: “Tu jau nu noteikti apprecēsies pirmā! Kas mani, tādu knīpu, ņems?” Bet, re, kā nu! Viena no klases “zilzeķēm” pati pirmā tikusi pie vīra!
Valliju gan pārāk nesarūgtināja šis fakts, vairāk skumdināja doma par draudzenes pārcelšanos uz Kurzemi. “Būtu kaut drusku tuvāk, vismaz pusceļā,” Vallija klusībā sūkstījās. Pieradusi pie Mudītes morālā atbalsta, viņa pēkšņi jutās kā palikusi bez spārniem.
Vecāki gan ilgi meitai neļāva nīkt skumjās. Atgādinājis par seno norunu mācības turpināt augstskolā, tēvs nokrāva Vallijas priekšā kalnu grāmatu, kas varētu būt noderīgas iestājeksāmeniem, un viņa bez ierunām paklausīja. Mēnesi vēlāk vecāki meitu iesēdināja vilcienā, piekodinot ziņot par katru jaunumu.
Dzīvošana pie attālas radinieces Mežaparka tuvumā nebūt nebija Vallijas lielākais ieguvums, kā to bija apgalvojusi māte. Kaut arī neviens netraucēja gatavoties iestājeksāmeniem, Vallijas prāts nemitīgi atgriezās pie Mudītes un kopīgi pavadītā laika. Tik ļoti gribējās dzirdēt draudzenes domas par vienu vai otru jautājumu! Kaut vai reizēm sajust blakus viņas mierinošo klātbūtni.
Atpūtas brīžos starp mācībām draudzenes pietrūka vēl vairāk, jo vienatnē klīst pa Mežaparku un Rīgu Vallijai negribējās. Pietrūka bērnišķīgās čivināšanas, sapratnes pilnās uzticēšanās un patiesi sirsnīgās tuvības. Tomēr prāts palaikam atgādināja: šis, abām kopīgais, ceļa posms ir beidzies. Mudīte ir izvēlējusies citu virzienu, un turpmāk Vallijai pašai būs jātiek galā saviem spēkiem. Gribējās cerēt, ka starp nākamajām studiju biedrenēm atradīsies kāda, ar kuru varēs sadraudzēties, bet – vai gan iespējams kas līdzīgs Mudītei?
Eksāmeni Vallijai patiešām nesagādāja īpašas grūtības, ne velti viņa vienpadsmit gadus skolā bija centīgi mācījusies. Biļetēs rakstītais šķita saprotams, mācību vielu atlika vien nedaudz atkārtot, tomēr pat šī apziņa neatbrīvoja no pirmseksāmenu drudža. Katrreiz, pārkāpjot auditorijas slieksnim, Vallija sevi stiprināja ar domu: man izdosies! Tieši to pašu savās vēstulēs pārliecinoši apgalvoja arī Mudīte: tev izdosies! To pašu ik pārvakarus kā spēka dziru klausulē pilināja arī māte un tēvs, un Vallija ticēja: izdosies!
Tomēr galu galā, izlasījusi savu uzvārdu uzņemto ekonomikas studentu sarakstā, viņa nesajuta ne cerēto prieku, ne lepnumu. Jau tagad Vallijai bija skaidrs: bez senās skolas laiku draudzenes turpmākie gadi būs bezkrāsaini un vienmuļi.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas