Lizumā reiz bija spēcīgs fizkolektīvs

2021. gada 11. jūnijs 00:00

198

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Lizuma ciemā izveidojās un nostiprinājās kolhoza “Spars” iedzīvotāju fizkolektīvs, kurš nebūtu varējis pastāvēt bez vidusskolas fizkultūriešu atbalsta. Vidusskola savukārt juta kolhoza atbalstu gan stadiona celtniecībā, gan sporta inventāra, transporta nodrošināšanā, gan materiālajā atbalstā sacensību organizēšanā. Sapratne veicināja sasniegumus sportā, talantu izaugsmi. Tas īpaši bija redzams tādos sporta veidos kā šahs, ložu šaušana, galda teniss un volejbols.

Mūsu lepnums – Rūta Bice

Līdz ar šautuves uzbūvēšanu (blakus skolas stadionam), kvalitatīvu sporta ieroču un inventāra iegādi Lizumā sākās regulāri treniņi šajā sporta veidā. Ciema komandā stabilu vietu kā ložu šāvēji ieņēma kolhoznieki Mārtiņš Drubiņš un Rūta Bice. Tiku trenējies kopā ar šiem sportistiem. Treniņiem parasti izmantojām vienu patronu kasti (1000 patronu) mēnesī. Finansēja kolhozs un sporta biedrība “Vārpa”.

1968. un 1969.gadā kopsaimniecību konkurencē ložu šaušanā mums nebija līdzvērtīgu pretinieku. Sacensību programmā parasti bija vingrinājums MS-4 (10 šāvieni guļus, no ceļa un stāvus). Kā likums šajā sporta veidā startējošajiem ne visi vingrinājumi padodas vienlīdz veiksmīgi. Mums, visiem trim lizumniešiem, padevās šaušana stāvus. Bieži sacensībās tas bija izšķirošais moments komandas uzvarai.
Parasti Mārtiņš bija pie stūres un veda mūs uz sacensībām. Vasarās viesnīcu sacensību norises vietā neizmantojām, gulējām ārā teltīs. Tā ietaupījām naudu ēšanai. Mēs ar Mārtiņu sacensībās startējām ar līdzīgiem panākumiem, toties Rūta izcēlās. Viņa šāva izcili! Citu fizkolektīvu dāmām bieži vien līdzi bija savas sporta MS šautenes ar dioptru (pie šautenes piestiprināta ierīce, kas palielina mērķēšanas precizitāti), bet mūsu Rūta šāva ar parasto TOZ šauteni, kurai iespējamā korekcija mērķējot bija augstāk vai zemāk, nevis pa labi vai pa kreisi. Ieraugot šādu salīdzinoši primitīvu sporta inventāru, citu komandu dāmas smīnēja, bet līdz laikam. Pēc starta konkurentes ātri pazuda, izvairoties sveikt mūsu Rūtu ar uzvaru. Tikai Talsu komandas treneris Antons Kivlenieks apbrīnā nogrozīja galvu un teica: “Kas saka, ka Latvijas laukos nav sporta talantu?!” Viņš saprata, ko vērta ir mūsu Rūta. Diemžēl Rūta, vēlāk strādājot jūras zvejas flotē, spēka gados gāja bojā.

Septiņdesmitajos gados, kad mainīju darba un dzīves vietu, ložu šaušanas sporta veids Lizumā panīka, inventārs tika izvazāts, šautuve, kuru cēla paši sportisti un vidusskolas skolēni, tika likvidēta. Vidusskolas vadībai tolaik šautuve likās neērta un nevajadzīga. Ļoti žēl par šo šautuvi, kuru vēl vajadzēja līdz galam pabeigt būvēt. Ugunslīnijas sektorā vajadzēja nostiprināt aizsargvalni. Tas nebūtu prasījis nekādus līdzekļus. Man tā ir rēta sirdī, kas atgādina par pūlēm, kuras netika līdz galam saprastas un novērtētas.

Otto Dārznieks – talants šahā

Šahistu komanda Lizumā izveidojās gandrīz vai nejauši. Katrā ziņā – negaidīti. Atbrauca no Gulbenes uz Lizumu celtniecībā strādāt mūsu Rūtas Bices mamma Mudīte, kura labā līmenī spēlēja šahu. Par to man pavēstīja lizumnietis Otto Dārznieks. Viņš pats šahu bija apguvis pašmācības ceļā un sasniedzis tādu līmeni, ka varēja kā līdzīgs ar līdzīgu sacensties pat ar sporta meistariem šajā sporta veidā. Un Otto nezaudēja nevienu spēli!

Mūsu šahistu komandu papildināja vidusskolas šoferis Leonīds Dāvis un kolhoznieks Imants Abariņš. Kopsaimniecību komandu startiem nolikumā bija punkts, ka komandai jāsastāv no trim vīriem un vienas dāmas. Neizšķirtas komandu spēles gadījumā galarezultātu noteica labākais rezultāts, spēlējot pie pirmā galdiņa, un dāmas spēles rezultāts. Šie noteikumi ļāva mums zonas sacensībās kopumā uzvarēt pašas spēcīgākās komandas.

1966.gada martā “Dzirkstelē” tiku rakstījis: “Kolhoza «Spars» šaha sekcija nodibinājās tikai šogad.” Atminos – vissīvākā cīņa notika 1969.gadā Subatē ar turienes komandu. Sīvu pretestību izrādīja spēlētājs pie pirmā galdiņa, kas lika nervozēt visai Lizuma komandai. Cieši sekoju līdzi notiekošajam, kaut gan šahā manas paša zināšanas bija minimālas. Leonīds mani pasauca malā un nokomandēja: “Ko skaties? Redzi, ka otrais un trešais spēles galdiņš ņem pārtraukumu un dodas ārā no spēļu zāles? Seko viņiem līdzi!” Es konstatēju, ka pretinieku komanda pārtraukumu izmanto, lai studētu šaha teorijas materiālus un apspriestos, kā spēlēt tālāk. Biju spiests viņiem aizrādīt par spēles noteikumu neievērošanu. Rezultātā mēs uzvarējām pie pirmā galdiņa, dāmu sacensībās. O.Dārznieks un M.Bice nezaudēja nevienu spēli.

Otto, Leonīds un Imants tagad ir labākā pasaulē. Mudīte darbojas lauksaimniecībā. Nezinu, vai šaham vairs Mudītes dzīvē ir laiks un vieta. Tomēr no sirds saku paldies par skaistajiem brīžiem kopā ar Lizuma komandu, kad šis sporta veids mūs vienoja.
Viesturs Pāvulsons un Jānis Rudzītis

Galda tenisā sākumā izmantojām paštaisītus galdus. Tos bija gatavojis galda tenisistu Guntara un Andra Serģu tēvs. Kolhoza komanda šajā sporta veidā sastāvēja no agronoma Jāzepa Kaņepa, šofera Mārtiņa Drubiņa, skolnieces Teklas Klimonas. Komandā iekļāvos arī es. Mums šajā sporta veidā nebija tik labu panākumu kā ložu šaušanā, tomēr vairākus gadus pēc kārtas komanda Latvijā ieņēma godalgotas vietas. Treniņnodarbības noritēja Lizuma vidusskolas zālē. Darba gaitā “piešāvu aci”, vai sportotājam galda teniss būs mīļš visa mūža garumā vai interese apsīks. Strādājot Lizuma vidusskolā par fizkultūras skolotāju, es pamanīju divus talantus – Viesturu Pāvulsonu un Jāni Rudzīti. Taču viņu dzīves aprāvās traģiski. Viens gāja bojā, neatrodot izeju no savām jaunības pārgalvības problēmām. Otram sākās veselības problēmas ar sirdi, aizgāja mūžībā spēka gados. Nosāp sirds, pieminot šos puišus. Savukārt prieks ir par vairākiem citiem Lizuma tālaika puišiem, kuri joprojām ir draugos ar galda tenisu. Tie ir Jānis Gibala, Bernards Garais, Jānis Klimons.

Lizumā sešdesmitajos gados no visiem sporta veidiem galvenā tomēr bija vieglatlētika. Tā – arī vidusskolā. Latvijas skolu spartakiādes uzvarētāji bija lizumnieši Helmuts Traidāss, Indulis Rautmanis, Andrejs Strautiņš (soļošanā), Uldis Rudzītis (kārtslēkšanā), Jānis Dūrītis (diska mešanā), Aldis Liepiņš (šķēpa mešanā). Mūsu Miervaldis Bērziņš izpildīja pirmās sporta klases normatīvus riteņbraukšanā 100 kilometru distancē. Jāpiebilst, ka Miervaldis sacensībās Rīgā vienīgais startēja ar parasto “Sarkanās zvaigznes” velosipēdu. Miervalža primitīvais sporta inventārs pārējos dalībniekos izraisīja jautrību, taču attieksme mainījās finišā. Jau pēc sacensībām Miervaldis pastāstīja, ka distancē visu laiku ir turējies līdzi galvenajai riteņbraucēju grupai. Jutis, ka spēka pietiek. Finišā uzvarētāju sarindojumu izšķīrušas dažas sekundes. Miervaldis bija uzvarētāju grupā. Viņa talantu toreiz pamanīja un labus vārdus lizumnietim veltīja slavenais riteņbraukšanas treneris Jānis Akmentiņš no Smiltenes.

1963.gadā lizumnieši rajona skolu spartakiādē vieglatlētikā uzveica savus sīvākos pretiniekus – Gulbenes vidusskolu, kuras skolēni līdztekus darbojās sporta skolā kvalificētu treneru vadībā. Gulbeniešu skolotājs un treneris Aleksandrs Pētersons bija pārsteigts par lizumniešu sasniegumiem. Atceros – viņa uzvedība emocionāli bija tik sakāpināta, ka to var salīdzināt ar ASV bijušā prezidenta Donalda Trampa ekscentrismu. Taču mēs paši un viss Lizums zināja – mūsu uzvara ir trīs gadu rūpīga treniņu darba rezultāts.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lizumā reiz bija spēcīgs fizkolektīvs

Kategorijas