Dēliņš

2021. gada 15. jūnijs 00:00

// turpinājums no 8.jūnija numura

Savās nojausmās Vallija nebija daudz kļūdījusies. Kaut arī kursā mācījās pāris meitenes, ar kurām viņa būtu vēlējusies iepazīties tuvāk, tām prātā bija pavisam citas domas. Smukākās atklāti centās savaldzināt universitātes vērtīgākos puišus, aktīvākās – ar skubu baudīt galvaspilsētas piedāvātās izklaides, zinātkārākās – apgūt tuvāko bibliotēku krājumus, kautrīgākās – no visām šīm aktivitātēm norobežoties kopmītņu istabiņu klusumā.
Iestājeksāmenu laikā ievērotā Ināra, kura pēc ārējā izskata zināmā mērā līdzinājās Vallijai, izrādījās noraidoša un asa vārdos, kas lika domāt – šī meitene dzīvē daudz cietusi. Masīvie briļļu rāmji Ināras seju it kā sadalīja trīs daļās, pievēršot uzmanību allaž sakniebtajām lūpām un dziļajai rievai pierē. Uz Vallijas pietuvošanās mēģinājumu viņa reaģēja ar neskaidri norūktu atbildi: “Netraucē, esmu aizņemta!” – pēc kā abu sarunas vairs neatsākās. No malas izskatījās, ka Ināra ap sevi uzcēlusi neredzamu sienu un savā ledus pilī valda lepni paceltu galvu.
Krietni pieejamāka šķita Leonija, kura savā ziņā atgādināja seno draudzeni Mudīti. Šī augumā mazā, skaļi smejošā brūnace pret visiem centās izturēties sirsnīgi un draudzīgi, kaut arī viens otrs sākotnēji par viņu smīkņāja. Vai gan Leonija vainīga, ka augumā padevusies krietni apaļīga, tāpēc mazliet neveikla un daudzās situācijās komiska? Vallijai bija meitenes nedaudz žēl, un viņa bija gatava atbalstam piedāvāt savu plecu, kā to savulaik bija izdarījusi Mudīte.
Diemžēl arī Leonija nedzīvoja kopmītnēs, turklāt pēc lekcijām ātri steidzās uz elektrisko vilcienu – esot jāpaspēj uz vakara maiņu kādā vistu fermā. Pēc pāris mēnešiem, padzirdējusi, ka arī viņai piešķirts savrupnieces statuss, meitene pēkšņi izmainīja savu dzīves ritmu. Tagad Leoniju palaikam varēja sastapt kopmītnēs, visbiežāk ar aromātisku, pašas ceptu smalkmaizīšu groziņu rokās vai īstu lauku olu kūku, kas ar laiku kļuva par neiztrūkstošu sastāvdaļu ikvienās kursabiedru svinībās. Arī uz Vallijas dzimšanas dienu Leonija bija izcepusi greznu, šokolādes rozēm greznotu torti, ko kādā starpbrīdī kursabiedri, vairāk gan slavinot cepēju, nevis jubilāri, steidzīgi notiesāja un aizsteidzās savās darīšanās. Leonija toreiz atvainojās Vallijai, ka laikam jau nepareizi izvēlējusies tortes pasniegšanas laiku, kaut kā pārāk steidzīgi un nemaz ne svinīgi tas viss noticis… Piedāvājusies labot savu kļūdu un izcept kūku tieši Vallijai, Leonija apņēmās to jau nākamajā dienā nogādāt tieši uz jubilāres galda.

Pēc gadiem, atskatoties uz studiju laiku, Vallija nešauboties varēja apgalvot – šie dzimšanas dienu vakari ar Leoniju un viņas ceptajām tortēm bijuši paši saldākie, cerīgākie un atmiņā paliekošākie, kaut arī par tuvākām draudzenēm viņas tā arī nekļuva. Tajās pāris ciemošanās stundās Leonija čaloja un burzguļoja kā nevaldāms pavasara strautiņš, neļaujot Vallijai iestarpināt kaut vārdu, tomēr viņa nedusmojās. Leonijas klātbūtne sildīja un ieaijāja, un radīja sen aizmirstu mājīguma noskaņu. Tajā bija kaut kas no Mudītes saprotošā tuvuma un bēniņu pustumsai uzticētajiem noslēpumiem.
Šīs noskaņas iedrošināta, Vallija aicināja Leoniju kādā dienā pastaigāties, bet viņa jau tūlīt atrunājās ar nevaļu – nu, nemaz neesot laika! Mācības, konspekti, vistu ferma… “Un tortes,” pie sevis nīgri nodomāja Vallija. Grupā mācījās divdesmit četri studenti, un viņiem visiem garšoja Leonijas ceptās tortes. Turklāt visai drīz tās parādījās arī uz citu kursu studentu galdiem, un cik tur trūka, lai ieinteresētos arī pasniedzēji. Kur gan te vēl laiks draudzībai…
Patiesībā tādu patīkamu atmiņu par studiju laiku Vallijai nemaz nebija – lekcijas, pieraksti, grāmatas, ieskaites, eksāmeni, īsa atpūta vecāku mājās, un atkal viss no gala. Dažas meitenes pa šo laiku paspēja apprecēties, dažas – paņemt akadēmisko gadu. Senajai draudzenei Mudītei jau bija piedzimuši divi bērni, kuri viņai “sasēja rokas un kājas” un kavēja retu reizi atbraukt uz Rīgu. Tiesa, arī tajos īsajos brīžos, kad abas Vērmaņparkā satikās, vairāk stāstāmā bija Mudītei – par darbiem un plāniem strauji plaukstošajā kolhozā, par vīru, kuru viņa tikpat kā neredz, jo tas tīri vai pušu raujas, lai visu apdarītu. Kas gan Vallijai tur varētu būt piebilstams? Nekādu īpašu noslēpumu, kas reiz čukstus tika uzticēti bēniņu pustumsai, vairs nebija.

Pēdējā studiju gada izskaņā, kad sadale lēma par nākamo speciālistu darbavietām, Vallija aptvēra, ka nemaz nevēlas atgriezties dzimtajā pusē. Kas viņai tur meklējams? Turklāt kolhoza kantorī labi apmaksātā krēslā jau vietu bija ieņēmis viens no skolas laika lielākajiem ķircinātājiem un smējējiem. Īsta suņanagla! Tad jau labāk pa gabalu no tā visa. Tēvs gan burkšķēja un skaļi iebilda, ka ne tāpēc meitu sūtījis augstās skolās, lai viņa tā vienkārši dezertētu iedomātu grūtību priekšā, tomēr Vallija izlikās viņu nedzirdam. Ar katru nākamo strīdu, kurā tēva balss kļuva arvien skaļāka, meitenē arvien dziļāk iesakņojās apņemšanās turpmāko dzīvi pavadīt pēc iespējas tālāk no dzimtajām mājām.

Kad sadales komisija lēma par jauno speciālistu nākamajām darbavietām, kā viena no pēdējām vakancēm palika ekonomistes vieta pašā Zemgales pierobežā. Pat Elza, kas it kā turpat netālu dzīvojot, izteicās gana skarbi: “Es tajā caurumā savu galvu nebāzīšu!”
Vallija ilgi nedomāja, tātad – liktenis! Tā ir viņas ilgi kārotā vieta “pēc iespējas tālāk no mājām”. “Lai notiek! Es tur strādāšu!” Apdullusi no sava pārdrošā lēmuma, viņa pat nepainteresējās par gaidāmajiem dzīves apstākļiem un darba samaksu.

– Gan jau nebūs tik traki, – draudzīgi mierināja Leonija, kurai Vallija uzticēja savas bažas. – Jaunos speciālistus visur gaida ar atplestām rokām.

Gluži pretējās domās bija tēvs, kurš, kaut arī vairs nekliedza un nedauzīja dūri pret galda virsmu, savu nepatiku pauda ik uz soļa. Vallija klusēja, jo saprata, ka nav jēgas muti virināt. Tēvam tēva tiesības.

Pēdējā diena pirms aizbraukšanas uz Zemgali izvērtās pavisam dramatiska. Pamanījis, ka Vallija starp drēbēm ceļasomā ievīsta pāris šķīvjus un krūzītes, viņš pārskaities izrāva no meitas rokām čemodānu un izbēra tā saturu uz grīdas. Reiz tik lepna esot, reiz tēva mājās esot tik slikti, lai pati nopelnot savām vajadzībām! Ne špicku kastīti, no viņa naudas pirktu, neļaušot iznest pāri slieksnim!
Klusībā slaucīdama aizvainojuma asaras, pa roku galam somā sametusi daļu no izspārdītajām drēbēm, Vallija īsi atvadījās no mātes, kura, tēva dusmu nobaidīta, bija patvērusies istabas stūrī. No laika gala tā bijis – viņa tēvam pretim nerunāja. Vien paslepus šad tad iedeva meitai naudu. Labi, ka šoreiz Vallija to bija dziļi kabatā noslēpusi.
Tikai pēc astoņām stacijā pavadītām stundām, kad beidzot Vallija iesēdās vilcienā uz galvaspilsētu, viņa sajutās droša – ceļā uz nākotni šķēršļu vairs nebūs!
Nākamās dzīvesvietas adresi ilgi nevajadzēja meklēt. Nelielā ciemata centrā tā bija vienīgā autobusa pietura, un tur sastaptā sieviete jauno speciālisti bija gatava pavadīt līdz pašām durvīm – būšot tikpat kā kaimiņienes. Sieviete gan nedaudz izbrīnījās – vai Vallija pareizi pierakstījusi adresi? Ieskatījusies mašīnrakstā drukātajās rindiņās, piekrītoši pamāja ar galvu – ja jau tik nopietns dokuments, turklāt ar kolhoza priekšsēdētāja parakstu, tad kļūdas nevarot būt. Jau pēc brīža, norādījusi ar roku uz noplukušu divstāvu mājeli, sieviete steidzīgi atvadījās un nozuda aiz kādas privātmājas sētas.
Pārkāpusi krietni nodeldēto pirmā stāva slieksni, Vallija uzreiz ieraudzīja ar eļļas krāsu uzvilkto košo divnieku, kas vēstīja: “Aiz šīm durvīm sākas tava jaunā dzīve!” Sataustījusi uz durvju aplodas viņai atstāto slēdzeni, Vallija aizturēja elpu un atvēra durvis. Tikai tagad viņa attapa, ka līdz šim ne vārda netika dzirdējusi par gaidāmajiem dzīves apstākļiem. Bet vai gan viņa kādam tika jautājusi? Ausīs ieskanējās Leonijas teiktais: “Gan jau nebūs tik traki, jaunos speciālistus visur gaida ar atplestām rokām.”
Šaura gultele istabas stūrī, sašķiebies galdiņš virtuvē, plīts ar izbrukušu ķieģeļu sienu. Mušu apķēzīts marles gabals aizkara vietā, aiz tā sen ūdeni neredzējusi, ieplīsusi loga rūts. Atlipuši tapešu stūri, pelējuma smārda saindēts gaiss. Vai plīts iekurināšanai nepieciešamā malka būs jāgādā pašai?
Savādi, ka tieši šis jautājums kā pirmais risināmais Vallijai iešāvās prātā. Daudz svarīgāka taču bija tīrība.
“Nav ko čīkstēt, ar skubu jāsteidz visu lieko noplēst, noberzt, izmēzt un izmest!” Vallija noskurinājās, it kā tā varētu visu netīkamo nopurināt. Labi, ka līdz tumsai vēl pāris stundas un somā galvaspilsētā iegādātais rozīņu kliņģeris. Atradusi mājas pagalmā aku ar čīkstošu vindu un turpat blakus sagrabējušu spaini, Vallija ķērās pie darba.
Pirmā darba diena kolhoza kantorī arī ne tuvu nelīdzinājās tai, kādu meitene savā prātā bija iztēlojusies. Viņas tiešā darbabiedrene Elza pēc rakstura izrādījās ļoti līdzīga skarbajai un nerunīgajai studentei Inārai, kolhoza priekšsēdētājs – kara šausmas iepazinis invalīds, kura pretimnākšana visbiežāk izpaužoties vairākkārtīgi dotos solījumos. Tā vismaz izteicās grāmatvede Anna, kad Vallija viņai apjautājās par iespējām saremontēt plīti un iegādāties malku. Ar šiem jautājumiem drīzāk vajagot vērsties pie traktorista Koļas. Par labu samaksu viņš visu nokārtošot, ja vien tajā rītā jau nebūšot uzpildījies ar kārtējo degvīna devu.

Noklausījusies šos un citus ieteikumus, Vallija saprata, ka ir iekritusi kā circenis pelnos. Kā to visu nokārtot? Kaut ko stāstīt vecākiem par radušos situāciju un lūgt palīdzību meitene pat nedomāja, turklāt – viņi jau arī nejautāja. Māte, tēvam nezinot, pasta nodaļā bija dabūjusi kolhoza kantora numuru un tūlīt arī zvanījusi, bet, kamēr Vallija atskrēja pie telefona, sarunai atvēlētās trīs minūtes jau bija beigušās.

Prātot par šo nepatīkamo situāciju Vallijai gan nebija daudz laika, ar skubu nācās apgūt jaunā darba fronti, pacensties saprasties ar nīgro un mazrunīgo Elzu, iepazīt un pieņemt mutīgās darbabiedrenes, kas ar aizdomām vērtēja jaunās speciālistes savrupību un nemitīgi tirdīja viņu par personīgo dzīvi. Tā nevarot būt, ka studiju gados neviens neko un ne druskas! Normāls vīrietis savu draudzeni uz šādu pasaules malu vienu pašu nelaistu!

Diemžēl Vallijas dzīvē nebija ne normāla, ne mazāk normāla vīrieša, tāpēc, lai beidzot iegūtu kāroto mieru no nevajadzīgās uzbāzības, viņa sev piefantazēja izbijušu pielūdzēju, kas, nevienam nesakot, aizbraucis celt Baikāla-Amūras maģistrāli.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas