Izaudzina bāreņus kā savējos

2021. gada 15. jūnijs 00:00

1742

Šķiet, Lejasciema “Gaujmalniekos” nekas daudz nav mainījies kopš baigās vasaras. Tāpat kā pirms 80 gadiem, kad 14.jūnijā izveda lejasciemiešus, arī pēdējā pilsētas mēra Oskara Dambrova ģimeni, pa mājas logu redzama straujā Gauja un saulē zaigo košs zaļums. Tomēr gluži likteņupes virpuļos sagrieztas daudzas dzīves, atstājot sāpes un nesadziedējamas rētas.

Tagad “Gaujmalniekos” viena dzīvo Valda Baltiņa. Viņas māte Vilma Pigure savā ģimenē uzņēma no Sibīrijas atgriezušos Dambrovu bērnus, kas bija palikuši bāreņi, tie bija Vilmas māsas bērni. “Mana mamma audzināja mūs visus kā savus bērnus. Mani kādreiz sabāra vai pat nopēra, bet viņus – nekad. Kad biju apvainojusies, mamma skaidroja, ka viņi ir pietiekami cietuši un nav ne tēva, ne mātes kā man, tāpēc pret viņiem jābūt mīļākai,” mātes teikto vienmēr atceras Valda.

Desmitgadīgā māsa uzņemas rūpes par brāļiem

Kad Lejasciema “Sprūšos”, kur dzīvoja Dambrovu ģimene, baisajā dienā ieradās zaldāti, tēva mājās nebija. Viņš nākamajā dienā pieteicās pats, lai būtu kopā ar ģimeni. Bet kas to deva! Ziņas par viņu ģimene saņēma tikai pēc piecdesmit gadiem – 1991.gadā kopā ar reabilitācijas apliecību. O.Dambrovs bija represēts ārpustiesas kārtā, sodīts par piedalīšanos kontrrevolucionārā partijā ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Miris 1943.gada 9.februārī Vjatkas labošanas darbu nometnē.

Anna Dambrova mira no saindēšanās pēc gada izsūtījumā. Viņu guldīja no dēļiem sanaglotā kastē, kuru ragaviņās uz kapa vietu vilka trīs bāreņi. Vecākā bija desmitgadīgā Dzidra, kura uzņēmās rūpes par divus gadus jaunāko Zigmundu un pastarīti Laimoni, kuram izsūtīšanas brīdī bija tikai gads.

“Bieži atceros skarbo bērnību Krievijas plašumos. Tās rētas nesadzīst. Vēl tagad ausīs skan sieviešu vaimanas, bērnu raudas un histērija, kas valdīja lopu vagonos, kuri, smagi pūzdami, ripoja austrumu virzienā,” tā 1998.gada 14.jūnijā laikrakstā “Dzirkstele” atmiņās dalījās Dzidra Dambrova. Viņa nevienam nestāstīja, cik šajā dienā ir grūti, jo arī pēc daudziem gadiem gluži kā zem pelniem gruzd sāpīgas atmiņas. Tādas tās, protams, ir arī viņas brālim Laimonim, kurš vienīgais vēl dzīvo Rankā.

Atgriešanās dzimtenē – bez prieka

Izsūtījumā Dambrovi dzīvoja Krasnojarskas novada Berezovskas rajona Skripaču sādžā pie kādas krievu ģimenes. Māte strādāja graudu kaltē, no kurienes slepus nesa pa saujai graudu. Dienā katrs saņēma 200 gramus maizes, kas izsalkumu neremdēja, tāpēc ēda zāli, meža ogas, linsēklas un pussalušus kartupeļus. Dzidra kopā ar brāļiem Latvijā atgriezās 1946.gadā pēc rīkojuma, ka izvestos bērnus, kas kļuvuši bāreņi, pēc pieprasījuma var sūtīt mājās. Dambrovu bērnu atgriešanos pieprasīja tēva brālis Kārlis. “Devāmies mājup, zaudējuši ģimeni, redzējuši šausmas, iznīcību, nabadzību un badu. Tā bija atgriešanās bez prieka,” atcerējās Dzidra.

Pēc atgriešanās bērni sākumā dzīvoja pie Kārļonkuļa Sinolē, bet, kad sāka iet skolā, pārcēlās uz Lejasciemu pie Vilmas tantes “Gaujmalniekos”.

“Dzidra beidza Lejasciema vidusskolu un Dzērbenes lauksaimniecības skolu, pēc tam visu mūžu strādāja kolhozā “Komunārs” par brigadieri. Mūža novakari viņa pavadīja Lejasciema sociālajā centrā, jo teica, ka negrib būt nevienam par apgrūtinājumu,” stāsta V.Baltiņa. Viņai pašai bija tikai trīs gadi, kad izveda māsīcas un brālēnu ģimeni. Lai gan Valdas mamma bija aizsargu grupas vadītāja, viņu neizsūtīja uz Sibīriju. Valda joprojām nezina, kāds tam bija iemesls, bet pieļauj, ka par viņu varēja iestāties kāds labs cilvēks.

“Pēc kara te bija kolhoza zirgu ferma, kurā bija pieci zirgi. Tie Dzidrai bija ļoti mīļi. Viņa prata gan iejāt, gan iebraukt zirgus. Mamma tos kopa, bet paps bija kolhoza klētnieks. Mēs visi dzīvojām ļoti mīļi. Dzidra bija vairāk pieaugusi, man viņa šķita pat vīrišķīga, jo veica vīriešu darbus – skaldīja un ienesa malku. Man darbi tā neveicās. Mēs ar Zigmundu mācījāmies vienā klasē, viņš bija jauks un mums labi saskanēja. Zigis arī ļoti labi mācījās, bija pieklājīgs un manu mammu sauca par mīļo tanti,” atceras Valda. Viņa Laimoni veda uz “bēbečniekiem” un 1.klasi. Kaimiņiene bija pamanījusi, ka Valda Laimoni rauj kalnā, nosūdzējusi mammai. “Sākumā Laimonis bija resns – tas bija uztūkums no pārciestā bada, tāpēc viņam bija grūti iet. Protams, ka man bija jāvelk, lai dabūtu viņu uz skolu bez kavēšanās,” atzīst V.Baltiņa. Viņas mamma negribēja, lai Dzidra kādam stāsta par pārdzīvoto Sibīrijā, lai neuzplēstu sāpošās brūces.

Paliek ne tikai atmiņas

Kā izveidojusies pārējo Dambrovu dzīve? Dzidras brālis Zigmunds dzīvoja Sinolē, viņa gaitas pārtrauca pēkšņa nāve. Laimonis strādāja dažādus darbus Raiņa kolhozā, tagad dzīvo Rankā. Viņam ir turpinājums trīs bērni: divi dēli Jānis un Māris, meita Ilze. “Ir ļoti žēl, ka neesmu redzējusi vecvecākus. Esmu saglabājusi dažus izgriezumus no laikrakstiem, kur ir viņu kāzu bilde,” “Dzirkstlelei” pauž I.Dambrova. Viņa stāsta, ka tētis, lai gan ir jau cienījamā vecumā, ziemā slēpo, ja ir sniegs. Savunkārt vasarā brauc ar velosipēdu. “Viņa zelta vārdi: galvenais – vajag dzīvot un strādāt,” uzsver Ilze.

Viņa ir anestēzijas un neatliekamās palīdzības medmāsa Austrumu un Rīgas 1.slimnīcā. Vai izvēli ietekmējusi vēlme palīdzēt, dziedēt sāpes? Tā var teikt. “Man bija kādi 10 gadi, kad sporta laukumā vecai tantei bija grūti piecelties. Es viņai palīdzēju. Tantes paldies acīmredzot mudināja to darīt arī kā mediķei,” atklāj Ilze. Viņai ir dēls Elvis. Laimoņa dēls Jānis Dambrovs strādā Rīgā, apsardzē lielveikalā un rūpējas par gaisa ventilāciju. Viņš atceras, ka tēvs ir stāstījis par izsūtījumā pārciesto. “Atmiņas nav patīkamas, bet par tām labāk varētu pastāstīt vidējais brālis Māris, kurš dzīvo un strādā Vācijā. Diemžēl dzīve un vecāku šķiršanās ir mūs attālinājusi, tāpēc reti iznācis kontaktēties,” saka Jānis.

Laimonis atzīst, ka brīvajā Latvijā var dzīvot labi. Pēdējā darbavieta bija Rēveļu pamatskola, kur viņš bija kurinātājs. Politiski represētā statuss deva iespēju saņemt medicīnas pakalpojumus par brīvu, nebija jāmaksā arī par sirds operāciju, kura ir veiksmīgi pārciesta. Pagājušā gada 6.februārī tika svinēta Laimoņa 80. dzimšanas diena, kad Rankā pulcējās viņa bērni un mazbērni. No Vācijas bija atbraucis arī Māris, kuram ir divas meitas – Māra un Anna, turklāt Māras tāpat kā vectēva dzimšanas diena ir 6.februārī. “Tagad, protams, 14.jūnijs ir saulaina, skaista diena, kas rada patīkamas izjūtas. Arī atmiņas par laiku, kad biju kopā ar māsīcu Dzidru, brālēniem Zigmundu un Laimoni, ir sirsnīgas. Turpretim gadus, kas viņiem bija jāizdzīvo svešumā, aukstumā, badā un izmisumā, nevar pieminēt bez sāpēm un asarām. Tās izjūtas nevar vārdos izteikt,” saka V.Baltiņa.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izaudzina bāreņus kā savējos

Kategorijas