Aizraušanās, kas sniedz brīvības sajūtu

2021. gada 18. jūnijs 00:00

2175

Reizēm virs Gulbenes un tās apkārtnes var redzēt lidināmies nelielu divvietīgu lidmašīnu. Pastāv liela iespējamība, ka tad jūs raugāties tieši uz lejasciemieša Jāņa Nagļa vadīto lidaparātu. Viņš neatteicās izvizināt arī “Dzirksteles” pārstāvi un pastāstīt par savu interesanto vaļasprieku.

– Kā radās tāda reta un netipiska aizraušanās?
– Kā visiem puikām arī man bērnībā bija sapņi. Gribēju kļūt par šoferi vai lidotāju. Bet, tā kā tēvs mani bieži ņēma līdzi uz mežu, rādīja, stāstīja un mācīja visādas gudrības, tad interese par meža zinībām ņēma virsroku. Es gan ilgi domāju par toreizējo aviācijas institūtu, bet iestāties tur varēja tikai pēc vidusskolas, un tolaik mācīšanās nebija mana prioritāte, tāpēc ar draugu Edgaru Pušpuru devāmies uz kādreizējo Aizupes meža tehnikumu. To nekad neesmu nožēlojis, bet klusais sapnis par lidošanu palika. Skatoties debesīs, it sevišķi nopakaļ baltajām lidmašīnu strīpām, tas nedeva mieru visu mūžu. Mani visu laiku vilināja augstums, debesis, patika vērot visu no augšas, un es rausos visur, kur varēja pakāpties. Mans pirmais nopietnais eksperiments notika jau agrā bērnībā, kad es ar trim atvērtiem lietussargiem nolēcu no šķūnīša jumta. Lietussargi pagalam, kājas pagalam, bet sajūtas neaprakstāmas! Savukārt mans pirmais īstais lidojums bija jau kādā otrajā klasē, kad Gulbenē iedzīvotājus vizināja ar “kukuruzņiku”. Tēvam izlūdzos piecus rubļus un “šāvos gaisā”. Pēc nelielām vēja brāzmām daži spiedza, daži vēma, bet es biju stāvā sajūsmā! Tas tikai pastiprināja manu vēlmi lidot, un tā turpinājās līdz 53 gadu vecumam.

– Kā izdevās piepildīt savu sapni?
– Laimīgs gadījums Lejasciema šautuvē saveda mani kopā ar Māri Markovu, kurš izrādījās pilots– instruktors. Sapratu, ka tā ir mana liktenīgā iespēja, un jau rudenī devos uz lidotāja kursiem. Gandrīz katras brīvdienas es pavadīju Priekuļu aviācijas klubā un dzinu galvā teoriju veselu pusgadu. Kursus uzsākām 12 cilvēki, no kuriem es pamatīgi atšķīros sava solīdā vecuma pēc, bet pabeidzām tikai 3. Sākumā arī es domāju, ka neizturēšu, jo tā mācījies es nebiju nekad mūžā. Tomēr mana spītība ņēma virsroku, un tad, kad pirmo reizi dabūju palidot, man atpakaļceļa vairs nebija. Plus vēl visi draugi un paziņas, kuri par šito gājienu mani “vilka uz zoba”, iedeva enerģiju manai spītībai. Teoriju beidzot, bija jānokārto deviņi eksāmeni, un tie ir ļoti nopietni. Tevi vēro ne tikai pasniedzējs, bet arī kameras. Špikošanas gadījumā tu šķiries no iespējas jebkad iegūt šīs tiesības, tāpēc to neviens neatļaujas. Aviācija kļūdas nepieļauj, un kur tad špikosi ja kas notiks gaisā? Visgrūtāk man gāja ar pēdējo – navigācijas – eksāmenu. Katru drīkst kārtot trīs reizes, bet, ja kādā izkrīti, no jauna jākārto arī visi iepriekšējie. Tas man izdevās tikai ar trešo reizi, un tur es izbaudīju sen aizmirstas izjūtas, kā ir tad, kad no uztraukuma bikses trīc. Pēc teiciena “Naglis bez kļūdām” es jau “pacēlos spārnos” un tā “lidoju” uz mājām, ka nonācu ceļu policijas nagos. Bet tās prieka izjūtas, kas manī virmoja, tobrīd neviens ceļu policists nespēja aizēnot. Viņš man prasa: kur tad lido? Es saku: vēl nekur, bet drīz lidošu. Paskatījās tā šķībi, bet tad noteica: tu šonedēļ jau trešais pēc eksāmeniem. Nākamā gada vasarā 18.jūlijā pirmo reizi pacēlos gaisā viens pats. Un tad pilota iesvētīšana, kad tevi atstutē pret spārnu un visi, kam nav slinkums, drīkst spert pa to vietu, kur mugura zaudē savu “famīliju” – nu vienkārši tāda tradīcija. Tā kā Priekuļos klubs izčibēja, tad pēc neliela pārtraukuma turpināju krāt lidojumu stundas Ādažu aviācijas klubā, kurš pastāv vēl joprojām, un gada beigās ar pirmo piegājienu kļuvu par pilntiesīgu četrvietīgas ultravieglās lidmašīnas pilotu.

– Vai lidošanas eksāmenā gāja grūti?
– Nu varētu teikt, ka tā ir tāda neliela spīdzināšana, kad tev liek darīt to, ar ko dzīvē diez vai nāksies sastapties, taču tev ir jāmāk uz to reaģēt: pēkšņa krišana, dzinēja apstāšanās, piespiedu nosēšanās vai kāda cita ķibele. Vienkārši instruktors pārbauda, vai tu tam esi gatavs, pareizi rausti stūri un spaidi pedāļus.

– Vai tādu kā tu Latvijā ir daudz?
– Pietiekami un paliek arvien vairāk. Vienreiz uz Ādažiem biju meitu Diānu paņēmis līdzi. Instruktors viņu izvizināja, un, izkāpjot no lidmašīnas, viņa man paziņoja, ka arī grib lidot. Viņa jau tikpat traka kā es, un tagad mums mājās ir jau divi piloti. Tepat kaimiņos Alūksnē ir viens entuziasts, arī Madonas novadā, bet tuvāk Rīgai jau pilotu un lidaparātu ir krietni vairāk.

– Kā tiki pie sava lidaparāta?
– Atšķirībā no autovadītāja tiesībām, lai saglabātu šīs, ir jālido. Pārtraukums nedrīkst būt ilgāks par trim mēnešiem, gadā jānolido vismaz 12 stundas, tāpēc turpināju braukāt uz Ādažiem. Bet pienāca brīdis, kad mans bijušais instruktors iekāroja sev jaunu lidmašīnu. Man uzreiz bija skaidrs, kur nonāks viņa vecais lidaparāts. Un tā nu Lejasciemā man ir sava “Spārīte”. Es ar viņu aprunājos, samīļoju un pasaku paldies par katru lidojumu. Man visai savai tehnikai ir savi vārdi. Mans UAZ bija “Bitīte”, traktors – “Ansītis”, mazais traktors – “Žiperītis”. Lidaparātam ne tikai katru gadu ir nepieciešama tehniskā apskate, bet arī ir daži agregāti, kuri gribi vai ne, bet ir jāmaina pēc zināmām nolidotajām stundām. Tā nu reizi gadā lidoju uz Ādažiem uz tehnisko skati. Un, ja saka, ka CSDD baigi piesienas pie mašīnām, tad jāteic, ka pie lidmašīnām pārbauda katru sīkumiņu un ar mašīnām tāda rotaļa vien ir.

– “Boingu” varētu nosēdināt?
– Žēl, bet šo sapni nekad nepiepildīšu, jo gadi vairs neļauj. Taču, ja pienāktu tāda situācija, kad vajadzētu, tad noteikti mēģinātu. Vācijā avio izstādēs esmu to darījis simulatorā vairākkārt. Tur reālie apstākļi ir pietuvināti par 99 procentiem. Esmu gan veiksmīgi nosēdies, gan cietis aviokatastrofu, bet pēdējā izstādē man tas veicās teicami. Tomēr man kā sapņotājam ir vēl viens reāls sapnis – gribu dabūt arī helikoptera vadīšanas kategoriju. Tas man vairs nav sarežģīti. Grūtāk būs tikt pie sava helikoptera, bet kas lai zina...

– Kādas sajūtas sniedz debesis?
– Es baudu lidojumu! Tagad es zinu, kā jūtas putni. Starp citu, tie ir bīstami jebkurai lidmašīnai, sevišķi jau lielie zosu bari. Ar tiem joki mazi, tāpēc es labāk no tiem turos pa gabalu. Īstu svētlaimi var gūt mierīgos rītos vai vakaros, kad nav vēju un dažādu temperatūru gaisa masu, – es vienkārši atslābinos gaisā. Ja uznāk, tad uztaisu arī kādu pirueti, kad var justies kā “amerikāņu kalniņos”. Šai lidmašīnai, protams, ir iespēju robežas, un ākstīties nedrīkst, bet šo to jau atļauties var. Un tad, kad esmu palidojis, es jūtos atpūties. Katram kaut kas sniedz atpūtu un baudu. Man tā ir lidošana.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Aizraušanās, kas sniedz brīvības sajūtu

Kategorijas