Veikala saimnieci uz Stāmerienu atved bites

2021. gada 18. jūnijs 00:00

1796

Veikala saimnieci uz Stāmerienu atved bites

Darbs ar cilvēkiem, biškopība un kalnos kāpšana – trīs sirdi sildošas un motivējošas nodarbes Esteres Vērītes dzīvē.

Tieši pirms gada viņa nomainīja galvaspilsētas ritmu pret ikdienu vienā no Gulbenes novada pagastiem. Ikdiena Stāmerienā tapusi ne mazāk piepildīta, tomēr tajā pašā laikā – ar izteiktāku miera sajūtu, dziļāku piepildījumu un jauniem, pārsteidzošiem cilvēku dzīvesstāstiem. Uzņēmējdarbības iemaņas viņai ļāvušas Stāmerienā, spītējot “kovidlaika” pārbaudījumiem, atvērt jaunu pārtikas preču veikalu.

“Dzirkstele” veikalā “LatS” Stāmerienā sastop tā smaidīgo īpašnieci, kurai ceļš līdz šim pagastam, toreiz pašai to neprognozējot, aizsācies brīdī, kad dzimusi mīlestība pret bitēm.

Viss sākās ar bitēm

Dzimtā puse Esterei ir Ķegums. Iegūtais bakalaura grāds uzņēmējdarbības vadībā sniedza iespēju darboties tirdzniecībā. Pamatā darba ikdiena aizritējusi Rīgā, tomēr daba Esterei vienmēr raisījusi interesi.

Savulaik ar abiem bērniem, kuri bija vēl mazi, regulāri tika skatīts “National Geographic” kanāls. “Reiz bija dokumentālā filma par bitēm. Pēc tās vēl ilgi ar meitu Gerdu, kura toreiz bija maza, runājām par redzēto. Tolaik vēl dzīvojām Ķegumā dzīvoklī un par bitēm varējām tikai sapņot. Viņa man toreiz teica, ka tad, kad izaugs liela un varēs man jau palīdzēt, mums būs vismaz viena bišu saime. Apsolīju šo sarunu viņai atgādināt. Laiks gāja, bet es atgriezos domās pie tās un sapratu: kā tad nu būs, ka es neko nezināšu par bitēm?” atceras Estere.
Neņemot vērā to, ka pašai nebija vēl neviena bišu stropa, Estere iestājās Vecbebru tehnikumā, lai gada laikā apgūtu biškopības pamatus. “Biju pēdējais izlaidums tajā tehnikumā. Tā bija vēsturiska mācību iestāde, jo tur jau kopš seniem laikiem varēja mācīties par biteniekiem.”

Pirmās desmit bišu saimes Estere iegādājās jau pirmajā pavasarī pēc tehnikuma izlaiduma. Par bišu saimju patstāvīgo atrašanās vietu kļuva Esteres dzīves drauga lauku īpašums Stāmerienā. “Tā mēs sākām ar bitēm darboties. Bites man vienmēr likušās unikālas, un tā ir pasaule, kur vienmēr ir jautājumi. Tiklīdz liekas, ka esi tās iepazinis, atkal jaunajā gadā viņas tevi pārsteidz. Piemēram, šogad es pirmo reizi savā dravnieka pieredzē redzu tik ļoti agresīvas bites. Parasti bites dara savu darbu un nekad neklūp virsū. Esmu runājusi arī ar citiem šīs puses biteniekiem, un domājam, ka tas ir rezultāts ilgajām lietavām un aukstajam pavasarim. Sastapos, ka pirmo reizi dzīvē nevarēju normāli pie siltumnīcas netraucēti strādāt, jo pašu bites klupa virsū un dzēla,” stāsta Estere.

Krīze kā iespēja

Uzsākt uzņēmējdarbību un atvērt veikalu lauku pagastā Covid-19 laikā bija izaicinājums, tomēr agrākā rīdziniece atzīst - daudzu uzņēmēju pieredze ir, ka ekonomiski kritiskie brīži ir arī iespēju brīži. “Visās biznesa grāmatās raksta, ka krīze ir unikāls brīdis neaizņemto nišu apgūšanai un biznesa attīstībai. Tikai tas viss jādara ar milzu piesardzību, bet arī krīzes laikā var attīstīties,” ir pārliecināta Estere.

Viņa min arī vairākas ieceres, kas gaida rindā uz to īstenošanu. “Ir jābūt ambīcijām. Ja cilvēkam liekas, ka viņš visu ir sasniedzis, tad viņa izaugsme sāk bremzēties. Es personīgi negribu apstāties tikai pie veikala. Man ir plāni gan mūsu lauku īpašumā, gan arī tepat veikalā,” saka vadītāja. Viņa parāda pie veikala uzstādīto koka piebūvi un stāsta, ka tā būs vieta, kur drīzumā plānots atklāt papildu tirdzniecības vietu. Tajā piedāvājums būs atkarībā no sezonas, ziemā – kūpinājumi, pavasarī – pirmie zaļumi. Savukārt pie Esteres mājām “Dūnām” iecerēta vēl viena vieta par prieku sev un arī citiem. “Ir doma agrāko ūdenstorni izveidot par skatu torni, jo no turienes paveras tiešām fantastisks skats uz ezeru. Domāju, paies pāris gadi, kad tiks aicināti pirmie skatītāji. Visu jau nevar pagūt izdarīt, jo diennaktī ir tikai 24 stundas,” smaidot secina veikala vadītāja.

Pirmo reizi veikalā, ko viņa nu sauc par savu, saimniece iegriezās pirms trim gadiem. Toreiz viņa brauca uz Stāmerienā esošo dravu, jo bija nemierīgs prāts, vai bites ir pietiekami labi ieziemotas. “Tā bija nejauka ziema ar salu un mainīgu atkusni. Pirmo reizi tajā dienā arī iegriezos veikalā, kas toreiz te bija. Pēc kāda laika dzirdēju, ka šo veikala ēku pārdod, un tā radās iecere to nopirkt un atvērt savu veikalu. Es aizgāju no Rīgas darba un pārcēlos uz Stāmerienu,” stāsta Estere.

Galvenais ir attieksme

“Kāpēc nav vairs mana saldējuma?” izskan veikalā ienākušā vietējā iedzīvotāja jautājums. Estere regulārajam pircējam laipni paskaidro, ka viņa iecienītajam saldējumam noteikti jābūt otrā saldētavas pusē. Ir darbdienas beigas, un apmeklētāji iegriežas te arvien vairāk. “Dzirkstele” pārliecinās, ka laipnu vārdu šajā Stāmerienas veikaliņā saņem katrs pircējs.
“Cilvēkiem ļoti svarīga ir attieksme. Katrs cilvēks, it sevišķi laukos, vēlas būt īpašs. Viņam komunikācija reizēm pat vairāk vajadzīga nekā maizīte un piens. Cits grib aprunāties par savu sunīti, cits - par puķēm. Esmu reizēm sava veida psihologs, bet man par to ir liels prieks. Ir pircēji, kuri teikuši, ka nevar tā vienkārši pabraukt garām, jo grib ienākt un parunāties. Es pat daudziem no viņiem nezinu ne vārdu, ne uzvārdu, bet zinu viņu stāstus. Viens audzē šitakes, cits - interesantus putnus. Rīgā nekad lielajos veikalos neko līdzīgu nepiedzīvosi, ka vari tā personīgi aprunāties. Otrā lieta, ar ko cilvēkus var, protams, veikalam piesaistīt, ir cenas. Tas ir mīts, ka cilvēki nezina cenas, cilvēki ļoti labi tās zina un salīdzina pa veikaliem,” stāsta Estere.

Protams, ka vietējais iedzīvotājs priecātos vairāk par pašmāju produkciju, tomēr veikala vadītāja atzīst, ka ne vienmēr tā var būt lētākā. Viņa norāda, ka mūsu valsts un ekonomika diemžēl ir tik maza, ka nevaram atļauties ražot lētas preces. Tomēr pastāvīgi ir jāinteresējas par to, ko pircējs šodien sagaida. Viņa novērojusi, ka pircēji palaikam nāk ar iepriekš sagatavotiem pirkumu sarakstiem. Estere smaidot piebilst – biežāk gan tie ir vīri, kuriem sarakstu iedevusi sieva.

Gada laikā uzņēmēja ir pārliecinājusies, ka pagastā dzīvo patiešām atsaucīgi un interesanti cilvēki, caur kuriem arī labāk iepazīts pats pagasts.
“Te dzīvot ir kolosāli! Protams, to savu sajūtu tu saliec no tā, ko tev stāsta un ko tu pats redzi. Bet tas ir pilnīgs mīts, ka laukos notiek mazāk lietu. Tieši laukos, manuprāt, ir tie stiprie cilvēki, jo tikai tādi var, piemēram, pilnīgā nekurienē kaut ko izbūvēt vai sākt ražot,” uzskata kādreizējā rīdziniece.
5000 metru augstumā
Pieņemt izaicinājumus grūtos laikos Esterei nav sveša lieta. Rakstura rūdīšanai un veidošanai viņas dzīvē pēdējos gados īpaši palīdzējusi kalnos kāpšana. Šī aizraušanās viņai sākusies, iepazīstoties ar Latvijā pazīstamo alpīnistu Valdi Puriņu. Fiziskā sagatavotība to atļāvusi, un kopā ar profesionāļa komandu pirmie tika iekaroti Tatru kalni. Tālāk bija virsotnes Tadžikistānā.
“Es kāpju diezgan augstos kalnos. Tā ir cīņa ar sevi, savu ego, jo, protams, tas ir ļoti grūti un arī bīstami. Pēdējais kāpiens bija Kazbekā, un tur piedzīvojām tādu sniega vētru, kādu savā mūžā redzējusi nebiju. Kāpjot sasaistē, nevarējām redzēt tālāk par metru. Tajā brīdī tev nav laika domāt ne par ko citu, kā vien par mobilizēšanos. Pat ja nevar, tas ir jāizdara. Kalnos kāpjot, nevar atļauties domāt tikai par sevi, jo, ja esi sasaistē, nes atbildību arī par cita drošību un dzīvību.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Veikala saimnieci uz Stāmerienu atved bites

Kategorijas