Dēliņš

2021. gada 22. jūnijs 00:00

// turpinājums no 8. un 15.jūnija numura

Lai cik savādi tas būtu, ar šo līdzjūtību un patriotismu raisošo stāstu par izgaisušo līgavaini, kurš savus spēkus izlēmis veltīt komjaunatnes triecienceltnes turpināšanā Tālajos Austrumos, Vallija ieguva zināmu statusu vietējās sabiedrības acīs un vairs netika tirdīta. Vairākkārtīgi pamanītie līdzjūtīgie skatieni it kā vēl taustīja jaunās sievietes vēdera kontūras, bet, kad pēc pāris mēnešiem tās nepiebrieda, vien gluži otrādi – izkritās, ap Valliju iestājās nosacīts miers. Vienīgi ciema pastniece vēl kādu laiku tincināja: “Ak, tad neraksta gan, pagāns tāds? Būs citus brunčus atradis.”

Visā šajā nepatīkamo izjūtu gūzmā iezīmējās arī kaut kas labs – mazi pārsteigumi, kas sagādāja ne tikai prieku, bet pavisam noteikti atviegloja Vallijas dzīvi. Kolhoza priekšsēdētājs tomēr atcerējās atsūtīt meistaru, kurš jau pirmajā nedēļā pārmūrēja plīti un iztīrīja skursteni. Vallija nemaz nedusmojās, ka šis darbs tika paveikts viņas prombūtnes laikā. Tas viņai būtu pārāk apgrūtinoši – visas dienas garumā savā šaurajā dzīvoklī pārciest sveša vīrieša klātbūtni. Māli uz virtuves grīdas vēl nebija īsti sacietējuši, kad viņa atgriezās no darba, bet plītī omulīgi sprakšķēja malka. Tobrīd Vallija sajutās gandrīz vai laimīga.

Visai drīz pēc tam pie dzīvokļa durvīm uzradās ne tikai pirmais saišķis sausas, saskaldītas malkas, bet arī mazs, paštaisīts galdiņš. Pāris dienas vēlāk – divi virtuves ķeblīši un jauna grīdas birste. Kaut kad vēlāk – irdenām dūnām pildīts spilvens un samērā jauna sega. Tajā vakarā, kad Vallija ciema veikalā jau kuro reizi taujāja pēc zupas vārāmā katla, pie viņas durvīm uzradās gandrīz jauns kastrolis. Pāris dienas vēlāk – labi noberzta, lietota panna un spoža tējkanna. Vēl pēc kāda laika – galda lampa ar nodzeltējušām bārkstīm rotātu, krāsainu audekla abažūru, smalki, kaut arī vietām lāpīti aizkari, rakstains kājceliņš un veclaicīgs sienas pulkstenis.
Vallija ilgi taujāja, kuram pateikties. Kaimiņienes purināja galvas, raustīja plecus un liedzās ko redzējušas; darbabiedrenes vispār nesaprata, kā tādas vecas lietas kādam var dāvināt; pašas vērojumi arī ne pie kādas atbildes nenoveda. Lai kā viņa skatījās, nekādas sazīmējamas pēdas nekur nemanīja.
Atbilde pati nejauši pieklaudzināja pie durvīm dienā, kad Vallija, sajutusies slikti, neaizgāja uz darbu, bet sakņupusi sēdēja pie virtuves galda un malkoja karstu aveņu lakstu tēju. Kaut kas dobji nobūkšķēja pret dzīvokļa durvīm. Tad it kā piesitās, it kā noslīdēja, it kā nošvīkstēja. Kāds skaļi nopūtās.
“Tas būs viņš!” Vallija satraukti nodomāja. Jau no paša sākuma viņa bija pārliecināta, ka nezināmais labdaris ir vīrietis. Sieviete jau sen būtu pieklaudzinājusi un spērusi soli pāri slieksnim, centusies iepazīties un saņemt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem. Sieviete sen būtu pajautājusi, kas vēl nepieciešams, nevis slepus pie durvīm atstājusi pažobelē atrastas lietas. Vallijai gan bija vienalga, kur tās atrastas, viņas dzīvokļa pieticībā tām bija zelta vērtība.
Savilkusi segu ciešāk ap pleciem, Vallija steidzās pie durvīm. Viņas priekšā, neveikli balansēdams no gaišiem dēļiem samontētu, šauru grāmatu plauktu, gluži izbrīnīts, stāvēja vīrietis, par kuru citi teica: “Tas jau savādnieks Toldis.” Viņam māte devusi Vitolda vārdu. Tobrīd ieraugot viņu, Vallija saprata, kāpēc citi vīrieti uzskata par dīvainu. Piesārtušu seju, varbūt no piepūles, varbūt no ilgi aizturētas elpas, plati ieplestām, baiļu pilnām acīm, viņš izskatījās ne tikai nepatīkami pārsteigts, bet arī… krietni pamuļķīgs. Līdz šim Vallija šo vīrieti tuvumā nebija redzējusi, vien dzirdējusi: lai arī kādu sejas izteiksmi Toldis reizēm sašķiebjot, viņš neesot ne garīgi atpalicis, ne bīstams.
– E-es... E-es... – vīrietis neveikli stostījās, nespēdams izdabūt vārdu pār lūpām. – Te būs… – viņš it kā stūma ļodzīgo koka dēļu konstrukciju uz Vallijas pusi, bet ne vārdi, ne jaunā mēbele necentās līdzēt Toldim izkļūt no šīs neveiklās situācijas.
Ne mazāk samulsusi bija arī Vallija. Tikai vēlāk viņa apzinājās, ka caur pieri lūkojusies uz notiekošo. Kā pieliekusi galvu, pētot Vitolda spoži nopulētos armijas zābakus, tā arī palikusi, zodu krūtīs iebakstījusi. “Kā tāds badīties kārs auns,” viņa vēlāk pie sevis klusībā smējās. “Skaidrs, ka normāls vīrietis no tādas nobīsies!”
Laikam jau ko tādu sajuta arī Toldis, jo pēkšņi atlaida nestabili novietoto plauktu un gandrīz skriešus izmetās pa šaurā priekšnama durvīm. Pēdējā brīdī apturējusi jaunās mēbeles neglābjamo kritienu, Vallija vēl ilgi skatījās ārdurvju tukšajā ailē, lai gan tāpat bija skaidrs – viņš atpakaļ nenāks…
Pagāja vairākas nedēļas, līdz Toldis atkal deva par sevi netiešu ziņu. Pie Vallijas durvīm bija nolikta maza eglīte – tuvojās gadu mija.
Starplaikā starp abiem šiem notikumiem Vallija kādu mazumiņu bija izdibinājusi par Vitoldu. Allaž klusējošais pusmūža vīrietis ne vienmēr bijis tāds savādnieks. Savulaik viņam bijuši abi vecāki. Tēvs pazudis kara gaitās, māte bijusi ļoti slimīga, dēls viņu ilgi un pašaizliedzīgi kopis. Pat atteicies no līgavas, ar kuru jau bijis nolikts kāzu datums. Kad pirms gadiem pieciem māte nomirusi, Vitolds aizceļojis uz Krieviju, it kā pie kāda armijas drauga. Tur sapelnījis prāvu naudas summu, atgriezies mājās, sācis strādāt galdniecībā, saremontējis vecāku māju, bet to visu darījis savām rokām un bezvārdu klusumā. Maz ir tādu, kas atceras Toldi runājam. Sākumā visādi mēģinājuši kādu vārdu no viņa izdabūt – gan aicinot kopīgi iedzert, gan kādu zārka bedri izrakt, bet Toldis ne dzēris, ne runājis. Kas ar viņu tur Krievijā noticis, nevienam nav zināms. Viņa bērnības draugs Jāzeps gan atcerējās, Toldis viņam reiz teicis:
– Kāda jēga vārdiem? Viss sen jau pateikts. Es savu vārdu normu esmu izrunājis.
Nu jau visi esot pieraduši pie Vitolda klusēšanas, par normālu atbildi pieņemot pamāšanu ar galvu, plecu paraustīšanu vai klusu ņurdēšanu. Aprauts “mm” izbrīna vietā, vai “hm” brīdī, kad jāsmejas; kluss kunksts mirklī, kad āmurs trāpa pa pirkstu, vai gara nopūta, ja kas nošķiebjas greizi – tāda esot Vitolda valoda.
Vallija gan īsti nenoticēja visām šīm tenkām – tā nevarot būt, ka cilvēkam nepavisam negriboties runāt! Ar kādu atslēgu gan aizslēgta viņa mēle? To noteikti varētu noskaidrot un slimo prātu izdziedēt!
Uz šo Vallijas apņēmību visīsāk atbildēja Jāzeps:
– Tak aizej un aprunājies! Varbūt viņš tev arī kādu vārdu pasaka.
Lai saņemtos uz šādu rīcību, Vallijai vajadzēja pāris mēnešus.
Viņu satikšanos paātrināja kārtējais slepenais pienesums pie dzīvokļa durvīm. Šoreiz tā bija smalka, grezniem ziediņiem apgleznota porcelāna tējas servīze – kanniņa ar četrām krūzītēm un apakštasēm. Vallija nekavējoties pieņēma lēmumu: tik dārgu lietu viņa nespēj paturēt. Nekavējoties iesaiņojusi traukus atpakaļ kastē, viņa vakara krēslā devās uzmeklēt Vitolda māju.
Par laimi, attālums līdz mērķim nebija pārāk liels. Pārliecība par savu nostāju, kas sparīgi virzīja Vallijas kājas uz priekšu, vēl nebija paspējusi norimt, kad viņa jau klaudzināja pie Vitolda mājas vārtiņiem. Tikai tad viņai prātā ienāca neveiklā situācija ar grāmatu plauktiņu, kad abu negaidītā tikšanās izraisīja nepārvaramu mulsumu. Stingri apņēmusies vēlreiz to nepieļaut, Vallija sparīgi atvēra vārtiņus, lai daudz skaļāk pieklaudzinātu pie mājas durvīm.
Vēlāk noskaidrojās, ka Vitolds viņu jau bija gaidījis. It kā paredzējis, ka Vallija viņu uzmeklēs, gribēs pateikties par negaidīto dāvanu dzimšanas dienā. Tiesa, pati Vallija par šo savas dzīves nozīmīgo datumu bija pilnīgi aizmirsusi, tāpēc sākumā nesaprata Vitolda nemākulīgos paskaidrojumus.
Strauji atvērusi istabas durvis, viņa kā viesulis iebrāzās pāri slieksnim, nolika dārgo kasti uz galda un visai kareivīgi uzbruka Vitoldam. Kādu brīdi vīrietis neattapa, ar ko izpelnījies tādas dusmas, jo Vallija, apņēmusies izteikt visu sakāmo, mājas saimnieku pat nelaida pie vārda, turklāt viņa bija ielāgojusi – šis savādnieks nerunājot!
Brīdī, kad visu sakāmo vienā īsā negaisa tūcē nogāzusi jaunā sieviete pagriezās uz papēža, lai lepni paceltu galvu atstātu svešo teritoriju, Vitolds pēkšņi satvēra viņu aiz pleciem. Saprotams, ka Vallija neko tādu nebija gaidījusi, tāpēc atgrūdās, instinktīvi atvēzējās un sita kaut kur, uz aizmuguri, tur, kur vajadzētu būt sejai. Ja Vitolds nebūtu noreaģējis, iespējams, kādu laiku staigātu ar zilu aci, tomēr viņš paspēja, un Vallija skaidri dzirdēja vīrieša skaļi nošņākto:
– Ne tādus vien lāčus esmu savaldījis!
Tas bija kā zibens spēriens no mūžam nerunīgā vīra mutes! Vallija nešaubījās, ka saklausījusi pareizi. Viss spars, kas līdz šim kā ūdenskritums lauzās no viņas ārā, pēkšņi noplaka kā izsīcis strauts. Aizturējusi elpu, jaunā sieviete sastinga bailēs.
Mirkli vēlāk ciešais tvēriens atslāba. Saudzīgi apņēmis Vallijas plecus, Vitolds viņu aizveda līdz krēslam, apsēdināja un pats piemetās uz ķeblīša iepretim.
– Tā bija dāvana. Tev, – viņš mēģināja paskaidrot, norādot uz strīda ābolu – kastē iesaiņotajiem traukiem. – Īpaša dāvana. Īpašā dienā. Skaista dāvana.
Līdzīgā garā viņš turpināja vēl kādu brīdi, it kā uzmanīgi vērojot Valliju, it kā rūpīgi izvēloties vārdus, īsas frāzes. It kā mācoties runāt. Tikai viņa neko neuztvēra. Prātā skanēja vienīgi baisā frāze: “Ne tādus vien lāčus esmu savaldījis!”
Tad istabā iestājās klusums. To pārtrauca Vallijas jautājums:
– Kāpēc?
Šādās situācijās tas noteikti ir visnekonkrētākais jautājums, jo diezin vai pašam jautātājam ir skaidrs, kādu atbildi viņš sagaida...
– Kas – kāpēc, – neveikli izstomīja Vitolds.
Pieliekusi galvu, Vallija veltīja ilgu skatienu vīrieša profilam, kurš, pievērsies uz skapīša aizdegtajai petrolejas lampai, laikam jau meklēja atbildi raustīgajā ugunsliesmā. Pēc brīža piecēlies, viņš lēnīgi šķērsoja istabu un atvēra stikla bufetes durvis. Citu pēc citas viņš no tās izcēla trauslas porcelāna krūzītes un apakštasītes.
– Manai mātei šī servīze bija ļoti dārga, – Vitolds klusām ierunājās. – Tikai.. Man jau to nevajag. Es iedomājos… Skaisti būtu – tu savā dzimšanas dienā tēju dzer no skaistiem traukiem.
Tikai tagad Vallija attapās, ka pēc divām dienām viņa pārkāps divdesmit trīs gadu slieksni. Iegrimusi nepārskatāmos papīra kalnos, mūžam pretrunīgās skaitļu virknēs, kļūdu meklējumos un labojumos, viņa bieži pat sapņos redzēja sevi aprokamies zem papīru gūzmas. Turklāt darbā par ģimenes svētkiem ar viņu neviens nerunāja, dzimšanas dienas kopīgi nesvinēja un vispār – izturējās ļoti atturīgi. Valliju tas pilnīgi apmierināja.
Tikai Vitolds, lūk, šo datumu kaut kā bija uzzinājis. Dāvanu atnesis. Un vēl iepriekš tās citas, tik ļoti vajadzīgās un noderīgās... Tikai viņa tā kā nakts spīgana, kā ragana tumsā attraukusies, lai apvārdotu un ar darvu aplietu! Bet sapņoja taču par miermīlīgu runas vārtu atslēgšanu, par brīnumainu Vitolda atdzimšanu dzīvei! Tagad Vallija juta, kā kauna sajūta iekrāso vaigu un kakla ādu. Nebija smuki, nudien… Kaut kā to visu vajadzēja vērst par labu.
– Varbūt parīt atnāksi pie manis uz kūku? – viņa bikli izdvesa.
– Ja tu vairs mani neturi par lāču dīdītāju, tad aiziešu, – Vitolds nopietnā balsī atbildēja.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas