Katrā pirtī ir jāienes arī daba

2021. gada 22. jūnijs 00:00

2157

Daukstu pagasta “Āriņu” mājās Līgovakarā smaržos pēc svaigi sietām pirtsslotiņām, tiks kurināts ugunskurs un kuplā Griķu ģimene svinēs kopā būšanu. Satiekam māju saimnieci Līgu Endi-Griķi īsi pirms vasaras saulgriežiem un runājam par viņai tik svarīgo pirts tradīciju un to, kā mīlestību pret Salacgrīvas jūru nomainījusi pieķeršanās šim Daukstu ielokā esošajam lauku īpašumam.

Sarunas laikā ģimenes vismazāko – četrus mēnešus veco Emīliju – pieskata vīrs Aivars. Viņa laimīgajiem vecākiem ir piektais bērniņš, un Līga priecīgi atzīst, ka arī vecākie bērni Dāvis, Mārtiņš, Ieva un Kārlis ir lieli palīgi it visā. “Paši daudz strādājam un ierādām to arī bērniem. Viņi mums māk gan skaldīt malku, gan to sakrāmēt, gan, ja vajag – notrimerēt zāli,” saka piecu bērnu māmiņa.

Visam jābūt kārtībā

“Dzirkstele” jau ir rakstījusi, ka “Āriņu” mājās Līga kopā ar vīru izveidojusi savu pirtslietu darbnīcu. Tajā šobrīd pat top ekskluzīvas akmens dizaina izlietnes, kuras savus īpašniekus rod gan Latvijā, gan visbiežāk – ārpus tās. Ēkā, kur kādreiz bijusi vīra galdnieka Aivara pirmā darbnīca un darinātas gan pirtslietas, gan dažādi pasūtījumi, šobrīd izveidota neliela senatnīgu vērtību glabātava. “Šī mums ir kā muzeja telpiņa – neliela, tajā atrodas visādas vecas lietas, mammas māsas sena vijolīte, ēvelītes un vecumvecas grāmatas. Piemēram, šī 1886.gada vecās drukas Bībelīte ir no manu vecāku puses,” stāsta Līga, rādot nelielo ģimenes muzeja telpu. Tajā pāršķirstīt var 1929.gada pasaules vēstures, krievu valodas pašmācības un 1938.gada literatūras mācību grāmatas.

Par skaisti iekopto vidi Līga izsakās īsi: “Galvenais, ka tu visu taisi kā sev un nevis biznesam.” Šajā vietā, ko cilvēki atrod kā pirtslietu darbnīcu, uz kurieni brauc pērties vai pasūtīt vīra prasmīgos darinājumus no koka vai akmens, viss ir paveikts pašu rokām. “Mēs paši iekopām vienu stūrīti, tad otru. Kādreiz vīra vecākiem te bija īsta lauku sēta, bija kūts, zirgs un aitas. Ar vīru te sākām biežāk braukt pirms kādiem 13 gadiem. Ar katru reizi palikām arvien ilgāk un ilgāk, līdz sākām te dzīvot,” atceras Līga.

Viņa izbaudījusi arī, ko nozīmē darbs ārzemēs. Viens gads pavadīts Anglijā, bet pat pēc piedāvājuma darbavietā saņemt paaugstinājumu viņa sapratusi, ka jāatgriežas savā dzimtenē. “Anglija noteikti nebija mana. Man patika tas, ko darīju, – strādāju pie orhideju kompozīciju veidošanas, bet tam, kuram ir dziļas saknes Latvijā, nav iespējams palikt ārzemēs. Klausījos tautas dziesmas – toreiz rādīja “Koru karus” – un sajutu tik spēcīgu emocionālo asociāciju! Ļoti man pietrūka Latvijas. Šodien man liekas traki tie stāsti, kuros bērnus audzina ome, bet mammas ir prom ārzemēs. Domāju, ka Latvijā ir darbs, ja vien gribi strādāt,” ir pārliecināta Līga.

Viņai ir bijuši brīži, kad īpaši izjusts jūras trūkums. “Tomēr, kad diendienā tu uzmani katru zāles stiebriņu, kas te ir, aug arī mīlestība pret vietu, kurā esi. Nemanāmi izveidojas attiecības ar vietu, kurā dzīvo, un tagad saprotu, ka vairs nevaru atrauties no tās, lai arī darba te ir daudz un bieži nav viegli. Paldies Dievam, man ir palīgi – gan vecākie dēli, gan vīra māsa. Es pēc dabas esmu ļoti pedantiska, man visam ir jābūt kārtībā un tīram. Pedantisms man nāk no mammas,” smaidot atzīst “Āriņu” saimniece.

Viņai vēl daudz ko gribas te iekopt un paveikt, bet galvenais – pietrūkst laika. “Es kā mamma ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kuri netiek galā ar visiem darbiem. Zinu, ko nozīmē, ka nevari atrast to stundu, lai vingrotu vai darītu citu hobiju.”

Pirtī ir spēks

“Mans spēka avots ir tie, kas pie manis atbrauc uz pirti. Kad es viņus noperu, rodas tāda enerģija, jo es daru to, kas man patiešām patīk! Es no tā gūstu lielu prieku un gandarījumu. Īpaši liels tas ir, ja nākamajā rītā saņemu ziņu, cik tiem cilvēkiem ir lieliska pašsajūta,” stāsta Līga, kura jau vairākus gadus darbojas kā pirtniece.

Lai arī viss norit turpat pašu lauku mājās, būšana pirtī viņai ir iespēja pabūt ārpus savas ģimenes. Viņa māca, ka katram ir jāsaprot, ko no būšanas pirtī vēlas iegūt.

“Daudziem ir tā, ka viņi pirtī negrib lietot ne skrubi, ne slotas, jo pēc tam ir papildu darbs, lai sakoptu. Tomēr pirts jau nav domāta izstādei vai sekcijā ielikšanai. Pirts ir jālieto, kā tā ir paredzēta, un pirts ir domāta, lai tajā ienestu arī dabu. Vannā mēs to nevaram ienest. Karsēšanās pirtī nav galvenais, lai arī caur to izdzenam ārā sāļus, toksīnus un visu lieko, kas sakrājies organismā. Tomēr efekts būs daudz lielāks, ja izmantosim arī to, ko daba mums sniedz. Īpašo odziņu noteikti piešķir aromāti un skrubēšanās,” neslēpj pirtniece.
Daudzi cilvēki brīnoties, ka pirtsslotas var taisīt arī no svaigiem augiem. Līga uzsver, ka vasarā tas noteikti būtu jāizbauda katram.
Gan pašu ģimene, gan ciemiņi tiek pērti divu veidu pirtīs. Līga ieved pirmajā un stāsta, ka tā ir saunas tipa. Katru ienācēju tajā sagaida bagātīgi iesietās bērza, ievu ziedu un raspodiņu slotas. Otra pirts “Āriņos” ir dūmu pirts. “Tajā atšķirība ir tāda, ka nav skursteņa un strādāt ir vieglāk. Ja grib tikai nopērties, es kā pirtniece izvēlētos dūmu pirti, jo tajā ir vieglāks gariņš un vieglāk elpot. Izkurinot dūmu pirti, es vienmēr salieku svaigus priežu zarus tajā.”

Pļavā ir viss, ko var vēlēties

Pēršanās laikā bagātīgi tiek izmantoti apkārt pļavās ievāktie ārstniecības augi. Senās pļavas te nav ne miglotas, ne pārstādītas, ne pārsētas. Līga caur dzīvi laukos ir iepazinusi, ka daba katrai ģimenei vēlas dot to, kas tai konkrētajā brīdī ir nepieciešams. “Vienu gadu aiz kalna visa pļava bija asinszālēs. Sāku toreiz vairāk lasīt par viņām. Ticu tam, ka Dievs dod tev to, kas tev ir vajadzīgs. Togad sapratu, ka man tā bija šī asinszāle, jo tā ir sirdij, asinsritei un nomierina. Mēs ikdienā mēdzam nepiefiksēt to, kas apkārt, bet noteikti vajag lietot to, kas tajā brīdī apkārt aug un zied,” uzsver Līga.

“Āriņu” pļavās aug viss, ko vien var iedomāties – pelašķis, asinszāle, vīgrieze, ugunspuķe, raspodiņš, āboliņš. “Vēl aizvien ir augi, kuras es vēl pat nepazīstu. Zināšanas par augiem man ir vairāk saistībā ar manu pirts darbošanos. Tad arī vairāk sāku interesēties, ko lietot, ko ne. Pirtī piedāvāju to, ko cilvēks pats labprāt gribētu. Katram ir savas patīkamās smaržas un arī tēju garšas. Tiem, kas pie manis brauc regulāri, jau zinu, ko piedāvāt. Katrs cilvēks ir jāiepazīst. Tieši tāpat kā mums katram ir savs ārsts, zobārsts vai masieris, arī pirtnieks ir katram savs. Pirtniekam arī ir jāzina savs peramais, vai viņam ir kādas alerģijas un kā masēt viņu. Es masēju ļoti daudz – to es pirtī uztveru kā galveno. Lietoju pašas gatavotos skrubīšus,” stāsta Līga.

Skrubjos viņa liek visas dabā atrodamās zālītes, tās sajaucot kopā ar Himalaju vai jūras sāli. Viņa stāsta, ka klāt dabīgajam skrubim noteikti nepievieno ēteriskās eļļas.

“Tas ir lieki – ja piepilināsim kaut vienu eikalipta ēteriskās eļļas pilienu, zudīs dabiskā smarža. Mani skrubji smaržo pēc kalmēm, jasmīna vai lavandas. Īpaši ir tas, ka zini – tas viss nācis no dabas un zemes.” Gatavot un piedāvāt cilvēkiem iegādāties šādus skrubjus vēl paliek Līgas nākotnes iecerēs – viņa gribētu, bet šobrīd tam nepietiek laika.

Namiņš, kur viesi var palikt pa nakti, ir piepildīts ar jasmīnu ziedu smaržu. Ciemiņi “Āriņu” lauku mājas atrod gan no tuvākām, gan tālākām vietām. Līgas pirtnieces zināšanas novērtējuši arī viesi no Igaunijas, Anglijas, Dānijas. “Atbraukušie novērtē šo vietu, saka, ka pie mums kā Dieva ausī. Daudzi, kas pie mums atbrauc, grib te atgriezties,” priecājas Līga.

+ 4

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Katrā pirtī ir jāienes arī daba

Kategorijas