Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Nesaraujami saistīti – vasaras saulgrieži un Silmači

Mārīte Dzene
Laikraksta arhīvs

2021. gada 22. jūnijs 00:00

1076
Nesaraujami saistīti – vasaras saulgrieži un Silmači

“Skroderdienas Silmačos” – vasaras saulgriežu nemirstīgā klasika. Lai gan šai izrādei īpaši celtā brīvdabas estrāde tagad nepulcē aktierus un skatītājus, viss ir sakopts, kā ierasts svētkiem. Kompleksa kalnā šalc vecie, milzīgie koki, un vienā ir stārķu ligzda. Tukša.

Unikālā izrāde – zem svēteļa spārniem

Silmaču muzeja vadītāja Sandra Āre atklāj, ka stārķi ligzdā apmetās 1986.gadā, kad te tika izrādīta unikālā A.Upīša Akadēmiskā drāmas teātra, druvēniešu un tirzmaliešu kopīgi veidotā izrāde. “1991.gadā te bija pēdējā izrāde “Skroderdienas Silmačos”, un kopš tā laika stārķu vairs nav,” saka Sandra.

Viņa atceras, ka pirms 35 gadiem visu izrādes dienu saule slēpās dūmakainās debesīs, bet tās laikā, skanot līgodziesmām, saule uzmirdzēja īstā spožumā, tāpēc visi lūkojās debesīs. Un notika brīnums – klēts drupu kokā dzīvojošo stārķu pāris izlidoja no ligzdas un, lēni spārnus vēzēdami, pārlidoja pāri izrādes spēlētāju un tūkstošiem skatītāju galvām. It kā sveicinot vai svētījot. Vai tie atgriezīsies? Tāda ir ne tikai kopēja vēlēšanās, bet arī svēta ticība, jo “Skroderdienas Silmačos” nav tikai izrāde. Tā ir dziļi iesakņojusies mūsu sirdīs kā latviskuma, tautas gara, tradīciju spēka avots un apliecinājums. Ne velti šai izrādei ir izveidots muzejs, iespējams, vienīgais tāds visā pasaulē.

“Mums sirdīs ir tā svētku sajūta, tāpēc ir jādara, lai to ne tikai saglabātu, bet arī pastiprinātu. Ja tagad estrādei ir jāmaina grīda, tad to darām. Nesūrojamies, ka nav un varbūt nebūs pasākumu. Mums ir prieks darboties, kas ir kā gaidīšanas svētki. Viss ir sakopts tā, ka te ir patīkami, tāpēc cilvēki brauc, pastaigā, apmeklē muzeju, jo vēlas Jāņu sajūtu,” stāsta S.Āre.
Izrādes veido aktieri un vietējie entuziasti

“Tas bija milzīgs pacēlums, kad Druvienas kolhoza “Plēsums” priekšsēdētājs Dainis Birnis, kurš ir tirzmalietis, pacēla šo vietu no drupām, brikšņiem un aizmirstības kā Dievs. Vispirms viņš uzcēla kultūras namu. Tā atklāšanā priekšsēdētājs uz jautājumu, kā to varēja izdarīt, atbildēja – atteicāmies no vienas cūku kūts, lai uzceltu namu cilvēkiem. Un pēc dažiem gadiem atklāja Silmaču brīvdabas estrādi ar amfiteātri skatītājiem. Tādu uzcelt ar naudu nav iespējams, tāpēc “cēlām ar sirdi”, toreiz atzina Birnis. Guntis Dūrītis bija fantastisks celtnieks, kas ar priekšsēdētāja atbalstu un citiem amatbrāļiem spēja to pacelt. Turklāt šī vieta ir ārkārtīgi skaista! Divās dienās izrādi noskatījās apmēram 14 000 skatītāju,” atceras Tirzas kultūras nama vadītāja Alda Alberte.

Viņa bija pārsteigta, ka izrādē piedalīties uzaicināja tirzmaliešus, jo droši vien Gulbenē bija labāki dziedātāji un dejotāji. “Iespējams, ka ir labāki, bet es ņemu tos, kas sirdij tuvāki, ar ko druvēnieši sadarbojas,” toreiz teica Dainis,” skaidro A.Alberte. Viņa ar sajūsmu stāsta, ar kādu sirsnību druvēnieši uzņēma ne tikai teātra ļaudis, bet arī tirzmaliešus. “Tur bija pīrāgu grozi, Druvienas saimnieču maizes, sieri un limonādes kannās uz milzīgiem galdiem aiz skatuves. Jutāmies kā Ēdenes dārzā. Viss bija darīts, lai labi justos. Šī sirsnība joprojām ir spilgti ierakstīta atmiņā,” stāsta Alda. Aktieri nebija lepni, tāpēc kopā varēja izsmieties. “Bija liels teātra autobuss ar tērpiem, par kuriem priecājās mana meita Kristīne. Viņa sadraudzējās ar tērpu māksliniekiem un varēja pielaikot krāšņos tērpus,” atklāj A.Alberte.
Izrādes bija divas dienas. Bērni bija līdzi daudziem, viņiem tika šūti un piemeklēti piemēroti tērpi, bet pieaugušajiem bija tautastērpi. “Es savai Ievai devu vecmāmiņas lakatiņus, lai būtu autentiski. Vajadzēja arī pastaliņas. Tas bija tāds pasākums, kāda nebūs vairs nekad. Piedalījāmies arī kādā no nākamajām izrādēm, bet tas vairs nebija tas. Man atmiņā visvairāk iespiedies tieši pirmās izrādes aktieru sastāvs. Ar Lidiju Freimani toreiz runājām par aktiera darbu, ko viņa atzina par bezgala smagu un neveselīgu. Tas nav tas, ko jūs redzat, viņa teica. Ir sviedri, putekļi un grims. Pie viņas nāca mazas meitenes, kas skatījās spožām acīm un vēlējās autogrāfu. Arī mana meita sniedza Silmaču bukletu parakstam, un viņa teica: “Vai, vai, Kristīnīt, par aktrisi gan nemācies! Bet jūtu, ka tu tomēr gribi.” Kristīne piekrita. Lidija Freimane bija ļoti sirsnīga, samīļoja mūsu bērnus kā savējos,” atmiņās dalās Alda. Viņa piebilst, ka turpat bija arī mūsu novadniece Antra Liedskalniņa. “Teicu, ka viņa izrādē ir tikai tautā, kam Antra piekrita, un atzina, ka ir laimīga. Kad nesām publikā sieru, Antra bija starp apdziedāšanās dziesmu dziedātājām,” atklāj A.Alberte.

Viņa vērtē, ka Drāmas teātra režisors Alfrēds Jaunušāns paveica milzu darbu. Viņš esot turējis kājas bļodā aukstā ūdenī, kad vairs nespēja izturēt saules svelmi un mēģinājumu slodzi. Daudzi izrādes dalībnieki veldzējās Tacupītē.

Estrāde un muzejs
glabā pirmo “silmaciešu” piemiņu

A.Alberte uzsver, ka izrāde māca, kā jāsvin Jāņi. Protams, tradīcijas ir arī ģimenēs, bet kopējo svētku noskaņu un izjūtu nevar panākt vienā sētā.

“Paies vēl 100 gadi, bet izrāde nemirs. Tajā viss ir tik vienkārši, un katrs sajūt – tiek spēlēta dzīve. Blaumanis neko nav izdomājis, arī tagad daudz kas turpinās. Kaut vai tās klačas! Un mīlestības peripetijas – nekas nav mainījies. Šajā lugā ir iekodēts latviskais gēns, tāpēc tā aizkustina sirdis un dzīvos mūžam,” ir pārliecināta A.Alberte.
Skatoties Silmaču izrādi brīvdabas estrādē, neatņemama ir kopības sajūta. Alda domās redz, kā tika aizdegtas ugunsmucas, kad sākās līgošana. “To nevar izstāstīt! Nākam līgodami, un pēkšņi viena pēc otras iedegas mucas, it kā būtu aizbraukuši tālā senatnē. Kad ar sieriem gājām publikā, tur bija daudz ārzemnieku. Vienai sievietei atdevu ziedu pušķīti ar kalmēm. Viņa paņēma manu roku, sakot: “Es jums pateicos!” – un acīs bija asaras,” izjūtās dalās A.Alberte.
Vietā, kur tagad ir Silmaču brīvdabas estrāde, savulaik dzīvoja Jāņa Poruka māsa Emīlija. Viņu noprecēja skroderis, kurš bija klibs. J.Poruks savu stāstu par skroderdienām Sila Mačos atklāja Rūdolfam Blaumanim. Viņam šī iecere tā iepatikās, ka viņš to izmantoja savai lugai, turklāt papildinot ar labu humora devu. “Vietas nosaukums “Silmači” radies tā, ka vairāk nekā pirms 300 gadiem druvēnietis Mačs brauca cauri Pērļu silam un te atrada vietu savai mājai, kuru uzbūvēja. Druvēnieši viņu sauca par Sila Maču, bet laika gaitā abi vārdi ir saplūduši kopā. Aiz estrādes ir redzams neliels paugurs, kur atradās Sila Mača māja, bet mājā, kurā savulaik dzīvoja Poruka radiniece, ir iekārtots muzejs. Tiesa, to vajadzēja atjaunot,” skaidro S.Āre.

Muzeju atklāja 1986.gada 22.jūnijā, kad notika grandiozā izrāde. Sandrai šī ir 33.vasara Silmačos. Gadu pirms izrādes viņa te iepriecējās, kļūstot par silmacieti. “Es redzēju, kā te viss tapa, kā cēla estrādi. Mans vīrs Jānis te strādāja. Dēlam bija tikai četri mēneši, kad notika vēsturiskā izrāde. Tās laikā ar vīru uz maiņām auklējām mazo ratiņos,” atceras Sandra. Pēc diviem gadiem viņa kļuva muzeja vadītāja. “Šie gadi ir bijuši tikpat raibi kā skroderdienas, turklāt ļoti interesanti,” secina S.Āre. Viņa salīdzina, ka līdz 1991.gadam bija ļoti daudz vietējo apmeklētāju, bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu arvien vairāk brauc ārzemnieki, tāpēc Sandrai nereti bija jāstrādā pat līdz pulksten 22.00.
Šai vietai pievienotā vērtība ir tā, ka to veidoja un estrādi cēla tikai vietējie amatnieki no Druvienas un Tirzas. Tika uzplūdināts dīķis, turklāt vajadzēja mainīt gan reljefu, gan vecā ceļa vietu. “Izrādes veidotāji sprieda, ka ceļš ir ļoti tuvu, tāpēc gribētu to novirzīt citur. Darbu vadītājs Guntis Dūrītis atzina, ka tā nav liela problēma. Izrādēs veco ceļu izmanto tikai “aktrises” – govis vai zirga pajūgs, ar ko brauc Ābrams un Joske. Arī kolhoza govis “trenējās” mēģinājumos. Tās turpat tika slauktas un ganījās, jo bija mākslinieces. Taču izrādē lielus skatītāju smieklus raisīja govju uznākšana, jo tām uz muguras bija lieli numuri, kādi bija tikai kolhoza fermās. Par to aizkrāsošanu iedomājās tikai nākamajā izrādē.
“Aktieriem šī pirmā izrāde, manuprāt, bija ļoti grūta, jo runāt varēja tikai pie stacionāriem mikrofoniem, tāpēc nevarēja brīvi izspēlēt lomu ar kustībām un darbībām. Atceros, ka mēģinājumos režisors Alfrēds Jaunušans bieži atgādināja – pie mikrofona,” spriež S.Āre. Viņai īpaši mīļa ir Zāra, kuru tēloja Iveta Brauna.

Katram ir savi Silmači un svētki

Savulaik G.Dūrītis bija pārliecināts, ka Silmači stāvēs 100 gadus tādi, kā bijuši, bet D.Birnis papildināja, ka Silmači nekad nebūs gatavi. Taisnība, protams, ir abiem – prasmīgiem un čakliem druvēniešiem, kuri ar darba smagumu radīja skaistumu. To vēl arvien varam baudīt Silmačos ar dziesmām, jāņuzāļu klēpjiem, siera rituļiem un jāņugunīm.
Kā allaž Silmaču muzejā ir jaunumi, kas papildina ekspozīciju un aktivitātes. Tagad muzeja apmeklētāji var izmantot parūkas un grimu, lai katrs varētu iejusties kādā iedomātā tēlā, piešķirot sev līdzību ar to. Vēl ir iespēja iepazīties ar pirmās Ieviņas – Maigas Grīnbergas lugas teksta eksemplāru, kurā ir minēti arī visi lomu tēlotāji 1955.gadā. Laikā no 1902.gada 30.janvāra, kad Rīgas Latviešu teātrī pirmo reizi tika izrādīta R.Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos”, līdz izrādei 2009.gadā Latvijas Nacionālajā teātrī bijuši 49 šīs lugas iestudējumi dažādos teātros.
+ 3
Kategorijas

Kategorijas