Dēliņš

2021. gada 29. jūnijs 00:00

// turpinājums no 8., 15. un 22.jūnija numura

Nākamajā rītā pēc kaunpilnās ielaušanās pie Vitolda Vallija jutās vēl sliktāk. Tagad ar naktsmiera apskaidrotu prātu visu iepriekšējā vakara misēkli vēl vairāk gribējās aizmirst – nomazgāt, izmēzt, izsvēpēt, izvēdināt, ko Vallija arī atspērusies darīja. Kamēr rokas un kājas kustējās beržot, velējot, skalojot un tīrot, domas nomierinājās un iegūla citā gultnē. Varbūt pat labi, ka viss notika tieši tā, kā notika! Nu Vallijai vairs nevajadzēs domāt par dažādiem paņēmieniem un viltībām, kas Vitoldam liktu atsvabināties no nerunāšanas važām. Līdz ar šo atskārsmi nāca arī apjausma, ka no šī savādnieka nav jābaidās, kaut arī viņa rokām piemīt milzīgs spēks. Aizdomājusies par stingro tvērienu, kas galu galā nešķita nemaz tik netīkams, bet gluži pretēji – lika dzīslās uzvirmot kaut kam spējam un nebijušam, Vallija skumji nopūtās: ak, kur gan kavējas tas viņai lemtais, vienīgais, kurš viņu tik cieši ieskautu, piekļautu un sauktu par mīļoto?

Vitolds? Nu nē, viņš šai lomai noteikti nederēja, kaut arī viņa izpalīdzība un uzmanība liecināja – Vallija viņam simpatizē. Bet varbūt tā vienkārši bija žēlsirdība? Varbūt pats kādreiz visu ir sācis no nulles un zina, cik ļoti noder kaut niecīgs atbalsts? Bet šī dārgā servīze? Un citas skaistās lietas, bez kurām viņa pilnīgi spētu iztikt? Nē, nē, Vitolds ir pārāk vecs viņai! Pārāk mierīgs, kluss un bikls. Un vēl tas savādais, bezdibenīgais skatiens...

“Cik viņam varētu būt? Piecdesmit vai sešdesmit?” Vallija klusībā minēja. Būtu kādam jāpajautā, bet, līdzko sāks pratināt, tūlīt arīdzan sāksies mēļu trīšana.
Pārlaidusi skatienu sakoptajai istabai, jaunā sieviete apmierināti pasmaidīja – būs tīkami šeit pamosties savas dzimšanas dienas rītā. Varēs nesteidzīgi izstaipīties gultā, pagatavot cigoriņu kafiju… Kāds velns viņu raustīja aiz mēles aicināt Vitoldu uz kūkas ēšanu? Itin labi šo dienu būtu pavadījusi arī vienatnē. Tagad nāksies sarūpēt vismaz kādu drumstalkūku, kas nozīmē – kurināt plīti, gatavot mīklu… Lai nu kā, bet kursabiedrenes Leonijas talanta un pieredzes kūku cepšanā Vallijai trūka. Varbūt pietiktu ar to mazumiņu, kas noglabāts ledusskapī? Kādu salātiņu, sviestmaizi… Gan jau Vitolds nedusmotos.
Pēc miegainās sarunās ar sirdsapziņu pavadītās nakts rīta puses snauda izrādījās vissaldākā, tomēr tieši to iztraucēja kāds skaļš un neatlaidīgs durvju dauzītājs. Vēl pavisam miegaina pavērusi dzīvokļa durvju spraugu, Vallija tur ieraudzīja ciema pastnieces piesārtušo seju:
– Tev sūtījums. No kolhoza pienotavas, no Jāzepa sievas. Tik nesagāz, esot plīstošs.
Gluži apmulsusi, prātodama par saikni starp pastnieci, pienotavu un Jāzepa sievu, kuru Vallija pat vaigā nepazina, viņa novietoja atnesto kasti uz galda. Kas gan tur varētu būt? Varbūt pastniece ko sajaukusi? Kurš gan viņai svētdienas rītā licis tik agri skriet? Prātīgi pacēlusi kartona kastes vāku, Vallija skaļi ievilka elpu – torte! Maigi rozā vinjetēm un baltiem ziediņiem rotāta, sīkām ogu pērlītēm apdarināta. Brīnišķīga! Un pašā viducī uzraksts, kas vairs nelika šaubīties par piegādes kļūdu – “Vallijai”.
Jaunā sieviete saprata – nav jēgas lauzīt galvu par saikni starp viņai nepazīstamajiem cilvēkiem. Nebija divu domu – aiz tā visa stāv Jāzepa draugs Vitolds. Tāds tēvišķīgs, rūpīgs un uzmanīgs, varbūt pat šajā ciematā visuzticamākais un visdrošākais, vienīgi – Vallija nekādi nespēja iedomāties sevi kopā ar šo agrīni nosirmojušo, skarbo vīru.
Un tomēr, kad pievakarē Vitolds bikli pārkāpa Vallijas dzīvokļa slieksni, iespieda viņai rokās nez kur dabūtu tulpju pušķi un galda vidū nolika svārku iekškabatā sasilušu saldā vīna pudeli, Vallijas sirdī ietrīsējās kāda satraucoša stīga: “Vēl nekad neviens neko…”
Vallijas pirmie mēģinājumi uzsākt sarunu ar klusējošo viesi cieta negaidītu neveiksmi. Viņa visādi centās ciemiņu izklaidēt ar stāstiem par skolas dzīvi un studiju gadiem, bet Vitolds atraisījās tikai pēc trešās vīna glāzes. Pajautājis, vai Vallijas līgavainis, patriotiskais Baikāla Amūras maģistrāles celtnieks, patiešām nozudis Tālajos Austrumos un tādējādi iedzinis sarunu strupceļā, viņš cēlās, lai dotos mājup.
Toreiz Vallija vēl neatzinās savos melos – ne par izdomāto līgavaini, ne par nabadzīgajiem un taupīgajiem vecākiem, kuri tāpēc nespēj atbraukt ciemos, ne par māsu, kura regulāri raksta vēstules (patiesībā tās rakstīja senā draudzene Mudīte). To viņa izdarīja pāris mēnešus vēlāk, kad, ciemojoties pie Vitolda, abi tukšoja jau otro pudeli mājas vīna. Līdz ar atzīšanos par tēva izraidījumu no mājas un mātes nespēju viņam iebilst no Vallijas sāļajām tērcēm izplūda arī sen krājusies sāpe.
Todien Vitolds viņu maigi saņēma aiz pleciem, apsēdināja uz dīvāna un, iekārtojies blakus, cieši piekļāva jaunās sievietes galvu krūtīm.
– Izraudies, mazulīt, – Vallija dzirdēja viņu sakām vai arī – varbūt viņai tikai tā šķita…
Tā bija tik neparasta, silta mājīguma un pārsteidzošas tuvības sajūta. Tik mierpilna, tik droša, tik ilgota… Vallija baidījās pakustēties, pat ieelpot, lai tikai nepārtrūktu tā trauslā stīga, kas vibrēja šajā neticamajā savienībā. Tobrīd viņa aizmirsa gan par Vitolda gadiem, gan viņa savādībām, vien ļāvās visaptverošajai sajūtai, kas ieskāva kā mīksts pēlis. Šajā ligzdiņā – cieši blakus Vitolda plecam – viņa atkal sastapa gan mātišķā maiguma pilnos mirkļus no savas agrīnās bērnības, gan draudzīgo pieskārienu vibrācijas, kuras reiz iepazina kopā ar Mudīti. Tiesa, klāt bija nākušas vēl citas izjūtas, par kurām Vallija pagaidām baidījās domāt.
Vēlāk viņi tā bieži sēdēja Vitolda mātes dīvānā, piekļāvuši sānu sānam, un visbiežāk klusēja.
– Kāda jēga vārdiem? Viss sen jau pateikts. Es savu vārdu normu esmu izrunājis, – Vitolds reizēm mēdza teikt, tomēr Vallija viņa lūpu kaktiņos manīja tādu sīku vīpsnu, kas it kā smēja: “Zinu, zinu, to tavu normu.”
Vallija Vitoldu netincināja, gan jau pats, kad gribēs, izstāstīs to mazumiņu, kas viņai jāzina. Parasti tās bija sīkas atmiņu drumslas, no kurām pakāpeniski Vallijas prātā izveidojās secīgas ainas un Vitolda skarbās dzīves stāsts kļuva saprotams.
Visbiežāk viņš atcerējās māti un dzīvi pierobežā kara gados, mātes slimo sirdi un mūžīgās ilgas pēc kauju ceļos pazudušā vīra. Viņš pats no iesaukšanas karā izsprucis tikai tāpēc, ka ārsts plaušās saklausījis kalēja smēdes dobjos āmurus. Saudzīgi paklapējis pa izstīdzējušo muguru, divus gadus, ne vairāk, atvēlējis dzīvošanai. Citiem sešpadsmitgadniekiem nepaveicies, tie savākti kravas mašīnās un aizvesti uz fronti. Nu sagūluši kur kurais, tikai Jāzeps pēc četriem gadiem iemanījies atgriezties. Lode kāju sabeigusi.
Diezgan atturīgi Vitolds pieminēja laiku pie mātes slimības gultas. Jauno ārsti, kas reizi nedēļā nākusi gulošo māti apskatīt, daži nez kāpēc noturējuši par Vitolda līgavu, bet viņa uz neveiklo puisi reti kad skatienu pacēlusi, vairāk garām pa logu pagalmā lūkojusies. Pāris reizes gan ciema klubā izdevies ar viņu sadancot un uz dažām kopīgām pastaigām uzaicināt, bet – laikam jau viņai Vitolda klusēšanas bijis par daudz, pat neatvadījusies pārcēlusies uz pilsētu.
Pirms sešiem gadiem, kad māte nomirusi, Vitoldam sagribējies aizbēgt no šīs puses, no mājām, no atmiņām un neizdzīvotajiem sapņiem. Labi, ka armijas draugs Borja pasaucis uz Krievijas ziemeļiem. Borisa tēvs bijis lāču mednieks un arī dēlu apmācījis šajā prasmē. Par zvērādām labi maksāts visos laikos, tāpēc Boriss meklējis kompanjonu. Tā nu abi, plecu pie pleca, divus gadus klīduši pa Sibīrijas taigu. Tur pieredzēto un piedzīvoto Vitolds ieslēdzis dziļi prātā aiz trejdeviņām atslēgām. Tik vien Vallija no viņa uzzinājusi, ka mājās atgriezies, jo Borju taigā saplosījusi lācene. Vitolds nav spējis viņam palīdzēt, jo tajā brīdī gulējis bez samaņas ar uzplēstiem sāniem un izmežģītu kāju. Pats brīnās, kur radis spēku nokļūt pie cilvēkiem. Laikam jau kaut kas bijis palicis neizdarīts, ja reiz Dievs viņam licis tālāk iet.
Darbs pie mātes mājas atjaunošanas Vitoldam it kā iedevis spēku. Naudas bijis pietiekami, lai paša spēkiem nomainītu jumtu, apmestu sienas, atjaunotu iekštelpas. Tomēr pēdējo gadu pārdzīvojumi iecirtuši dziļas brūces. Kā nojauta Vallija, dziļākā no tām – bezspēcības un vainas sajūta Borisa un mātes priekšā. Tajā dienā, kad Vitolds šo sāpi atklāja Vallijai, raudāja viņi abi.
Tā bija pirmā nakts, kad jaunā sieviete neatgriezās savā dzīvoklī. Vitolda dvēseles sāpes bija uztaustījušas ceļu uz mierinājumu, un Vallija nedrīkstēja savu draugu atstāt vienu. Viņi aizmiga, sēžot uz dīvāna, viens otram cieši piekļāvušies, ieritinājušies savā mierpilnajā ligzdiņā.
Tikai pēc vairākām, šādā neērtā, kaut arī maigā apskāvienā pavadītām naktīm Vallija atļāvās pažēloties – no neizgulēšanās viņai darbā acu priekšā miglaini cipari peldot. Zinot Vitolda lēnīgumu, viņa pieļāva – tagad draugs vēlajās vakara stundās ļaus viņai doties uz dzīvokli, bet viņš – piedāvāja vietu savā platajā, no bērza dēļiem gatavotajā gultā. Vallijai nevajadzēja tēlot pārsteigumu par šādu negaidītu soli, viņa patiešām ar to nerēķinājās, lai gan nojauta: tā vienojošā tuvības sajūta, kas iepriekšējos vakaros abus bija ietinusi saudzīgā tīmeklī, tā vienkārši neizsīks.
To nakti, kas Vallijai dāvāja bērnu, ikviena viņas ādas krociņa atcerējās vēl ilgi. To brīnišķo saplūšanu, kurā divi ķermeņi atrada un saprata viens otru. To aicinošo viļņošanos – kā rasas lāsei pie lapas pieķeroties, kā diviem dzīpariem savijoties, kā divām ābola pusītēm sakļaujoties... Vallija nekad neaizmirsīs to saldkairo lidojumu, kurā viņu pacēla Vitolda maigās un liegās plaukstas. Tagad bija Vallijas kārta asaraino vaigu piekļaut drauga plecam, lai uz tā atstātu dziļa saviļņojuma un aizkustinājuma pēdas.
Nākamais rīts abiem sagādāja krietnu mulsuma un neveiklības devu, un Vallija žigli atvadījās – vai gan tagad īstais laiks attiecību skaidrošanai? Dienu aizpildīja neatliekamas sarunas un domas par darbu, un tikai pievakarē Vallija atcerējās Vitolda maigās plaukstas un rīta pusē radušos neērtības sajūtu. Viņa izlēma palikt savā dzīvoklī. Laikam jau ko tamlīdzīgu izjuta arī Vitolds, jo pāris dienas nekur nebija manāms.
Tad kāds ieminējās – redzējis Toldi iesēžamies autobusā. Vallijai atlika tikai minēt, kādos ceļos tagad devies viņas draugs. Varbūt kādās neatliekamās darīšanās, varbūt ciemos pie kāda… Ko gan viņa par Vitoldu zināja? Tikai tādas uzlasītas drumslas no pagātnes, pāris nesadzijušas brūces no dvēseles dzīlēm, kas atvērušās vēl joprojām sūrstēja. Pārējais viss bija viņas veidots iedomu tēls – tēvišķīgs, prasmīgs, uzmanīgs, maigs…
Doma, ka Vitolds varētu ilgi neatgriezties, Vallijai pat prātā neienāca. Pieradusi pie vīrieša nemanāmās klātbūtnes, viņa ticēja: Vitoldam atgriežoties, viss turpināsies no tās vietas, kur apstājies. Varbūt pat sekos loģisks attiecību turpinājums – uzaicinājums pārcelties uz Vitolda māju. Viņiem abiem taču tur bija tik labi…
Savādi tikai, ka viņš nemaz nesteidzās. Tulpju ziedēšanas laiku nomainīja ievas, ceriņi un pīpenes, bet Vitolds tā arī nerādījās. Vallijai zem sirds sevi pieteica jauna dzīvība. Ārste teica – būs dēliņš.
(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas