Gleznās atklāj Kalnienas pievilcību

2021. gada 29. jūnijs 00:00

624

Nu jau apmēram divus gadus mākslinieks Gunārs Indrāns dzīvo Kalnienā. Šovasar pirms Jāņiem viņš savas gleznas, kur redzamas apkārtējās ainavas un ziedi, izlicis apskatei ārā pie bibliotēkas. Gunārs joko, ka tā ir “kovidlaika” izstāde.

“Man patīk Kalnienā, bet nezinu, vai te palikšu pavisam – kā liktenis būs lēmis, jo tieši liktenis mani atveda šurp. Mākslinieka dzīve vienmēr ir diezgan sarežģīta, tāpēc grūti prognozēt nākotni,” stāsta ilggadējs rīdzinieks G.Indrāns.

Ieraugot viņu gleznojam dabā, vietējiem iedzīvotājiem radās neviltota interese, jo gleznās viņi ieraudzīja, cik skaista ir Kalniena. Pat dīķis, kuram ik dienu iet garām, uz audekla iegūst košas krāsas un īpašu noskaņu. “Viņi it kā no jauna ierauga savu Kalnienu, veco parku, apbūvi un gleznaino reljefu,” uzsver Gunārs.

Ja arī citviet radīsies vēlme redzēt šos darbus, mākslinieks, protams, neliegs tādu iespēju.

Liktenis māksliniekam liek mainīties

G.Indrāna labs paziņa, redzot mākslinieka nomākto garastāvokli Rīgas stresainajā vidē, atveda viņu uz Kalnienu. Te liktenis lika sastapties ar kristieti, kura Gunārā atdzīvināja interesi par Bībeli un ticību. “Esmu studējis dažādas reliģijas, taču pēkšņi manī pamodās atklāsme par Jēzu Kristu un viņa mācību. Tā ir atrodama Bībelē, atgādinot – tie, kam ir acis, lai redz, tie, kam ir ausis, lai dzird. Tātad ne tikai skatās, bet arī redz,” skaidro mākslinieks.

Šī atklāsme mudināja viņu atteikties no iepriekšējās dzīves paradumiem un uzskatiem, turklāt mainījās arī attieksme pret saviem darbiem. Viņu nokristīja, iegremdējot ūdenī. G.Indrāns nepieder pie kādas konfesijas. Viņam svarīga ir tikai Bībele, kas modina cilvēkā svēto garu. “Visu es daru pamatīgi – tā ir bijis vienmēr. Turklāt daru tā, kā uzskatu par pareizu, nevis kā prasa vai iegalvo citi,” uzsver Gunārs.

Labu laiku pēc kristīšanas, kas notika Kalnienā, G.Indrāns nespēja atsākt gleznošanu, bet pamazām tomēr darbi radās. “Annā dzīvojošā Inese Kalēja mani lūdza iemācīt viņu gleznot. Tad es ņēmu molbertu, gājām dabā un kopā gleznojām. Neko daudz nestāstīju, nedevu padomus, bet ļāvu skatīties, kā tas notiek. Arī viņas darbi ir redzami mūsu kopējā izstādē,” norāda G.Indrāns.
Viņš uzsver, ka tomēr ir svarīgi zināt krāsu mācību, kompozīciju, lai gleznošana nebūtu tikai hobijs.

Apgūst dizainu un scenogrāfiju

G.Indrāns ir apguvis un darījis dažādus darbus. Starp tiem īpaša vieta ir laivu būvei rūpnīcā “Dzintars”, kas bija viņa tēva darbavieta. Tā bija vienīgā rūpnīca bijušajā Padomju Savienībā, kurā tika ražotas sporta laivas gan akadēmiskās airēšanas disciplīnām, gan smaiļotājiem un kanoe airētājiem, ražoja arī motorlaivas un kajakus. Gunārs atklāj, ka samaksa par darbu bija tik liela, ka pēc tam gadu varēja nestrādāt.
“Tad es daudz lasīju un studēju pašmācībā, kā arī sāku gleznot. Man bija 18 gadi, tāpēc domāju un meklēju, ko darīt, kur studēt. Protams, daudzus šajā vecumā saista aktieri, bet es secināju, ka man mākslinieki ir tuvāki. Nolēmu – labi, stāšos Mākslas akadēmijā,” savu izvēli pamato G.Indrāns. Tomēr tik vienkārši tas nebija – trīs reizes viņš stājās akadēmijā, līdz tika uzņemts.
“Tiesa, es gribēju studēt scenogrāfiju. Diemžēl mans izklaidīgums neļāva laikā nodot nepieciešamos dokumentus un darbus iestājai šajā fakultātē, tos varēju nodot tikai iestājai Dizaina nodaļā. Pēc gada izteicu vēlmi pāriet uz “scenogrāfiem”,” stāsta G.Indrāns.
Apgūto teoriju un spējas viņš varēja apliecināt, iesaistoties scenogrāfiju veidošanā dažādos teātros. Diemžēl diplomdarba aizstāvēšanas laiks iekrita tad, kad Gunārs veidoja savu reklāmas firmu Vācijā, tāpēc palika bez diploma. Viens no viņa veikumiem ir SIA “Lauvas nams” ēstuves dizains Rīgā.

Vēlas saglabāt tīru sirdi un domas

“Kad viss piegriezās, pievērsos gleznošanai, bet izstādēs nepiedalījos – man tas nepatīk. Mums ar kursabiedriem bija viena no pirmajām mākslas galerijām Rīgā, kur tirgojām savus darbus. Tā bija Botāniskā dārza veikalā, ar ko dalījām telpas. Grūtāks periods sākās, kad vairs negribēju radīt darbus naudas dēļ,” atzīst G.Indrāns.

Kad viņš glezno tādus darbus, kas patīk pašam, reizēm ir dīvaina sajūta, ka kāds viņa roku virza no augšas. “Apsēžos pie tukša audekla, sāku kaut ko darīt un it kā atslēdzos. Pēc vairākām stundām attopos, ka glezna ir gatava. Pats brīnos un nesaprotu, kā tas ir noticis,” saka Gunārs.
Viņš uzskata, ka galvenais ir tīra sirds un brīvas domas, lai justu palīdzību no augšas jeb Dieva svētību.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gleznās atklāj Kalnienas pievilcību

Kategorijas