Dzejai ir jābūt ar dziļumu

2021. gada 2. jūlijs 00:00

434

Protams, ka arī par mīlestību! Tomēr galvenais ir, lai rakstītajās rindās būtu dziļums. Savus vērojumus Arvim Degumam uz papīra paticis jau likt kopš skolas gadiem. Šobrīd gan vairs nav saglabājušās pašas pirmās dzejoļu pierakstu klades, un rakstīt dzeju kļuvis ērtāk datorā. Arvis saka – tad ir vieglāk ko palabot vai izdzēst.

Novadnieka veikums tiek novērtēts īpaši tur, kur skan kantrimūzika. Grupas “Sestā jūdze” klausītāji zina, ka daudzu populāro dziesmu vārdu autors ir tieši lejasciemietis Arvis.

Kopā būšanā ir spēks

Nupat jūnija izskaņā Stāmerienā dzejas mīļotāji varēja satikt un klausīties klātienē 11 novada literātu lasīto dzeju un prozu. Ar savām rindām dalījās un atkalredzēšanās prieku novērtēja Arvis. Viņš par sevi stingri saka – neesmu dzejnieks, jo tad “puslatvija” būtu dzejnieki. Bet, kopš sācis rakstīt, reizi pa reizei veikumu kādam nolasījis. Tā arī noticis pirms daudziem gadiem, kad autobusā vienu no savām dzejām nolasījis savai satiktajai klasesbiedrenei. “Viņa bija pazīstama ar Ivetu Krūmiņu un teica, ka man noteikti jāaiziet uz bibliotēku un jāparunā. Es aizgāju, un tā pamazām visi rakstošie sākām nākt kopā. Es saku lielu paldies Ivetai, kura tajā laikā savāca Gulbenes literātus kopā, un tā mums 2000.gadā izveidojās literātu klubs “Autogrāfs”. Kā klubs tas šodien vairs nepastāv, lai arī bija centieni to reanimēt, tomēr nesanāca, jo tieši Iveta bija tā “lokomotīve”. Kopš viņa aizbrauca uz Kipru, viss ir citādāk. Paldies viņai, ka atkal mūs visus savāca kopā un nupat tikāmies Stāmerienā pie kolonnām! Bija gan Jānis Upītis ar mūziku, gan arī skatītāji,” stāsta Arvis.
Savulaik “Autogrāfa” iziršanu viņš raksturo, ka tas bija tā, it kā nedotu tev ēst, dzert un gulēt. Literāts ir pārliecināts – tieši tajā kopā būšanā ar līdzīgi domājošajiem ir spēks. “Ir kādreiz tā, ka pat svešais tev var būt kā savējais. Pēc profesijas esmu būvgaldnieks. Zinu, ko nozīmē, ka vari aiziet un ar citiem meistariem runāt par lietu. Tomēr tas mākslinieciskais ir daudz dziļāk, dvēseliskāk un garīgāk. Uz papīra noteikti atklājas kāda daļa no paša cilvēka. Par Imantu Ziedoni gan atļaušos pateikt, ka viņš ir dzīves filozofs caurcaurēm. Dzejai ir jābūt ar dziļumu. Piemēram, Jāņa Petera vārdi “Mēmajai dziesmai” – es paklausos to tekstu un jūtu, ka mani tas uzrunā. Piemēram, rinda “ej un dedz, sadedz, savu balsi meklējot” – kas tur ir gribēts ar to pateikt? Ir, ko domāt. Manā skatījumā, ja cilvēkam ir tā Dieva dzirkstelīte rakstīt, viņam ir tas jādara un to nedrīkst noslāpēt,” saka Arvis.

Kantri nav šlāgeris

I.Krūmiņa savulaik bijusi arī kā tilts sadarbībai ar “Sesto jūdzi”. Šai vienai no Latvijā zināmākajām kantrimūzikas grupām Arvis palaikam uztic savus dzejoļus, un tie tiek veiksmīgi ielikti mūzikā. “Atceros, kad bija nodibinājies “Autogrāfs”, mums reizēm bija kādas publikācijas. Un tad vienā no tādām reizēm es biju ticis laikrakstā “Ziemeļlatvija”. Grupas vadītājs Agris Gedrovičs, kurinot krāsni, bija paņēmis tieši to avīzi, izlasījis manu dzeju, un viņam tad bija tas klikšķis,” smaidot atceras Arvis.

Pirmās dziesmas bija “It neko es nevaru tev solīt” un “Es iemīlēšos tevī”. Arī nupat klajā laista jaunākā grupas dziesma “Aicini mani pie sevis”, kuras pamatā ņemti lejasciemieša vārdi. Grūtāk ir, ja vārdi īpaši jārada jau gatavai mūzikai. Arvis atceras, kā muzikālās grupas “Jumis” dibinātājs Einārs Jaunbrālis reiz palūdzis viņam ielikt tekstu jau gatavā demo versijā. “Tas toreiz bija tāds darbs! Ja man, piemēram, bija trīszilbju vārds, tad kādā rindā tas bija jāmaina uz divzilbju vārdu vai arī jāmeklē sinonīms, citādi bija jāpārtaisa visa dzejas rinda. Toreiz, šķiet, sēdēju kādus četrus vakarus, kamēr atradu, kas der un lai tā doma ieliktos mūzikā.”

Arvis ir priecīgs arī, ka viņa veikumu novērtē Liepājas vīru koris. Viņš atzīst, ka, protams, ir iekšējs gandarījums, kad dzird kādu jaunu pirmatskaņojumu, kurā ir izmantoti viņa vārdi. Mūziku pašam sanāk vairāk klausīties, lai gan citreiz tiek uzspēlēts savam priekam. Arvis atceras skolas gadus, kad vairāki puiši tika sapulcināti kopā un tika spēlēts. “Toreiz mūs Lejasciemā kopā savāca saksofonists Dzintars Vēverbrants. Atceros, ka gandrīz vai raudāju, kad man rokās ielika basģitāru. Man likās, ka vairāk gribu dziedāt un ka to nav iespējams izdarīt, spēlējot šo instrument. Vēlāk esmu prasījis “Sestās jūdzes” basģitāristam, kā viņš prot vienlaicīgi gan spēlēt, gan dziedāt. Tas patiešām ir sarežģīti. Man pašam kantrimūzika ļoti patīk, tāpat kā blūzs. Daudzi kantri nepatiesi uztver par šlāgeri, bet tas tā nav. Īstais šlāgeris, šķiet, cēlies no Vācijas,” skaidro Arvis.

“Veči, es sajaucu vārdus!”

Lai arī septiņdesmitajos gados, kad iets skolā, nevarēja atļauties visu atklāti klausīties, tomēr mūzika vienmēr bijusi Arvja dzīvē. Pa vakariem klusām uztverts radio “Luksemburga”, skolas gados skolotāja atļāvusi arī spēlēt “ārzemniekus”. “Tagad jau skolā var iet brīvi džinsos un T-kreklos. Toreiz mums visiem bija formas, un tikai uz skatuves varējām brīvi izpausties. Protams, tā kā tie bija tīņu gadi, nozīme bija “kļošām” un gariem matiem, tad mēs tādi svarīgi jutāmies uz skatuves. Ar puišiem toreiz bijām sanākuši kopā un kaut ko naivi spēlējām. Atceros vienu atgadījumu. Biju iemācījies dziesmu “Gadalaiki”, dziedot es sajaucu vārdus, vienkārši samainīju pantus vietām. Pagāju nostāk no mikrofona un savējiem pačukstēju visai skaļi: “Veči, es vārdus sajaucu!” Izrādījās, ka tas viss aizgāja zālē, un es nesapratu tajā brīdī, par ko visa zāle tā smejas,” komisko atgadījumu atceras Arvis.

Viņš gan skolas gadus, gan bērnību, kas aizvadīta Lejasciemā, atceras ar prieku. Šogad aprit 40 gadi, kopš pabeigta Lejasciema vidusskola. Lai arī daudzi gadi dzīvē aizvadīti Rīgā, dzimtā puse atvedusi viņu atpakaļ. Un ne velti – tieši ar to saistās daudzas atmiņas. “Man ir dvīņumāsa. Mācījos ar viņu kopā. Atceros, ka pirmajās klasēs ar viņu, rokās sadevušies, gājām gan uz skolu, gan uz mājām. Kad paaugāmies un man bija jāsāk meitenes aiz bizēm raustīt, tad teicu: māsiņ, paej ka nu tālāk,” ar humoru atceras Arvis.
Visvairāk viņš gaidījis vasaras, jo tad sabraukuši arī citi puikas pagastā. “Tad es biju laimīgs. Kamēr esi mazs, tev ir vienalga, ar ko rotaļāties, bet, kad izaugu lielāks, tad jau gribējās vairāk arī “čomus”, ar ko kopā pabraukāt ar velosipēdiem, ar ko kariņus paspēlēt vai aiziet kaimiņdārzā pēc kāda ābola.”

Par sevi novada literāts saka: man bija viegla galva un man mācībās pietika arī ar trijnieku. Skolas laikā nostiprinājās Arvja interese par humanitāro jomu, tuvāka bija vēsture, literatūra un valodas. Viņš stāsta, ka labprāt būtu braucis pēc 8.klases mācīties uz Cēsīm par galdnieku, bet mamma nav palaidusi. “Tētis bija galdnieks, es viņa darbu vēroju jau kopš bērnības. Tētis prata uztaisīt visu – gan mēbeles, gan, ja vajadzēja, kartupeļu kastes. Atceros, ka, pelnot skolā brīvpusdienas, arī es nagloju kartupeļu kastes. Par vienu varēju nopelnīt 35 kapeikas.”

Mammas mudināts, Arvis pabeidza vidusskolu turpat Lejasciemā un izdarīja to visai spilgti. “Es pēdējā ķīmijas eksāmenā gandrīz uzspridzināju klasi. Kaut ko biju salējis kopā ne tā, viss sāka vārīties un burbuļot. Mani izglāba mana māsa. Skolotāja žēlsirdīgi noteica – kā nu tas būs, ka māsa būs nolikusi eksāmenu, bet brālis ne. Tā es tiku atkal pie sava trijnieka. Un man ar to bija labi,” smejas Arvis. Pēc vidusskolas viņš mācījās Rīgas 19. profesionālajā skolā par celtniecības darba meistaru un ģeodēzistu.

Laiki mainās

Pieredze arī uzkrāta, dienējot pāris gadus armijā, tomēr vienmēr Arvim tuva ir bijusi literatūra un pārdomas par dzīvi. Dzīve, kā uzskata literāts, katram no mums ir sava veida izaicinājums, kurā svarīgākais ir atrast nodarbi, kas atnes gandarījumu vairāk par naudu.
“Man skolas laikā bija divi galvenie hobiji – ļoti patika lasīt un patika aizšmaukt uz Gauju ar makšķeri. Personīgais rekords bija, kad vienā piegājienā es izlasīju 400 lappuses. Tā bija grāmata “Arī viens ir karotājs”. Protams, Džeka Londona Kopoti raksti un Remarka daiļrade arī ir izlasīta. Kad domāju, vai dzīve ir jānodzīvo pareizi, tad man gribas teikt, ka tas dzīves skatījums jau arī vienmēr mainās. Kas šodien ir pareizi, tas rīt vairs nebūs pareizi un otrādi. Es domāju, ka nav jāiespringst uz to pareizo. Laiki mainās, un arī mūsu katra dzīves skatījums mainās. Atceros, ka 1991.gadā tik daudzi bijām uz barikādēm, arī es. Mēs toreiz piedzīvojām lielu vienotības un saliedētības mirkli, bet kāpēc daudzi šodien tomēr ir aizbraukuši prom no tās Latvijas, par ko toreiz iestājās?” retoriski vaicā Arvis.

Fragments no 25.maijā izlaistās grupas “Sestā jūdze” dziesmas “Aicini mani pie sevis” ar Arvja Deguma vārdiem

“Aicini mani pie sevis,
Kad pirmie pērkoni dūc,
Kad birzī zied māllēpenes
Un kāzās kad saka: “Rūgts!”

Aicini mani pie sevis,
Kad skumja asara krīt,
Kad izsistā loga rūtī
Kāds pasauli apsūdzēt iet.

Aicini mani pie sevis,
Tu zini - ir pienācis laiks.
Es arī par mutes bļodu
Tev atļaušos būt.”

“Zvaigžņoti sapņi debesīs zvaigžņotās
Tavi un mani pirkstu gali
Aizdedzies laiks dedzina abus
Pirkstu galos.”

Arvis Degums

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzejai ir jābūt ar dziļumu

Kategorijas