Dēliņš

2021. gada 6. jūlijs 00:00

// turpinājums no 8., 15., 22. un 20. jūnija numura

“Dēliņš…” vakaros aizmiegot Vallija savija rokas uz plakanā vēdera un iztēlojās, kā tas piebriest, kā caur maigo ādu izlaužas pirmie sirdspuksti, kā nabas tuvumā izspiežas mazas pēdiņas kontūra... Par to visu ļoti izjusti savās vēstulēs bija rakstījusi Mudīte. Abu savu bērnu dzimšanu viņa bija izjutusi kā lielu brīnumu. Draudzenes stāstos gan liela vieta bija iedalīta arī vīram, kurš ar sajūsmu uztvēris katru mazuļa dzīvības izpausmi, bet Vallijai atlika tikai cerēt un sapņot: varbūt reiz, kad atgriezīsies Vitolds, arī viņš gribēs ieklausīties sava bērna sirdspukstos, ar prieku gaidīt tā piedzimšanu un neliegsies izveidot ģimeni.

Tomēr dienas steidzās, bet Vitolds joprojām nedeva par sevi nekādu ziņu. Vallija arvien vairāk ierāvās sevī: ja nu viņš neatgriežas? Jaunā sieviete labi atcerējās tos nekautros ciema sievu skatienus, kas vēl ne tik sen taustīja viņas vēdera kontūras un aiz muguras nievīgi sprieda par bastarda piedzimšanu. Toreiz tas bija tikai šo mēlnesīgo sieviešu iztēles auglis, toties tagad… Ja tuvākajos vasaras mēnešos tikko samanāmo apaļumu vēl varēs noslēpt aiz plandošām kleitām, tad vēlāk no paskaidrojumiem neglābties. Turklāt – visi taču labi zināja, ka ne Vallija ārpus ciematam kaut kur devusies, ne pie viņas kāds braucis, un bērna tēvu meklēs starp vietējiem.
Vispirms, protams, ķersies klāt tiem mutīgākajiem donžuāniem, kuriem viss vienalga – precēta vai brīva, lai tik viegli slepeniem gultas priekiem pierunājama. Tautas nama vadītāja Valentīna būs pirmā, kas atskries acīs ieskatīties: “Saki godīgi – vai tas nav manējā ērzeļa darbs?” Te daudzas varen nadzīgas uz sava īpašuma pieskatīšanu. Diezin vai Vitoldu kāda vispār iedomāsies? Lai gan, ja arī par viņu atcerēsies, nenoticēs, ka tieši viņš kādā naktī ar Valliju dalījis savu gultu. Vai gan viņa bija tiesīga kādam par to teikt?
Vasara jau gāja uz beigām, Vallijas ērtākās kleitas šuves bija atārdītas līdz pēdējam, ļaujot tai brīvi plandīties ap augumu, kad kluss klauvējiens pie dzīvokļa durvīm lika sirdij priekā notrīsēt – vai tiešām? Vai tiešām Vitolds ir atgriezies? Cits neviens tik vēlā stundā nemēdza pie Vallijas nākt.

Satraukumā steigdamās atvērt durvis, jaunā sieviete izlaida no rokām tējas krūzi, un tā ar dobju skaņu atsitās pret veco dēļu grīdu. Cilvēks ārpusē to bija uztvēris kā palīgā saucienu, un plānās durvis ar sparu atsprāga vaļā.

Vitolds! Tas patiešām bija viņš, tikai – it kā vēl vairāk nosirmojis un sagumis, it kā biezu kārtu ceļa putekļu apbiris. Netīrs, saņurcīts un sirmu bārdu apaudzis. Kādu brīdi abi klusējot stāvēja viens otram pretim, līdz Vitolda skatienu piesaistīja piebriedušais Vallijas viduklis.
- Ak, tad taisnība gan Jāzepam, – Vitolds gari novilka, un Vallija velti centās šajā frāzē saklausīt sastapšanās prieku vai pārsteigumu. Īsu mirkli uzdzirkstījusī vēlēšanās vīrieti apskaut izdzisa kā nebijusi.

Klusums starp abiem ieilga, līdz Vallija attapa ciemiņam piedāvāt krēslu. Smagi nopūties, Vitolds tajā ieslīga un, atspiedis pieri uz pāri galda malai saliektajām rokām, jau pēc brīža cieši iemiga. Kaut kad nakts vidū viņš bija pamodies, bet, negribēdams Valliju modināt, apgūlies turpat blakus uz grīdas, joprojām tāds pats noputējis un netīrs. Lai nu kā – viņš tomēr bija atgriezies, un tas bija pats galvenais. Ar šādu domu Vallija aizmiga un pēc ilgiem laikiem beidzot nakti pavadīja dziļā miegā.
No rītā viņa pamodās pilna sparīgas rosmes. Uzlikusi uz elektriskās plītiņas lielu ūdens katlu, Vallija apsēdās blakus gulošajam vīrietim un ar skatienu izglāstīja katru viņa sejas krunciņu. “Kur gan tu biji, mans klaidoni?” viņa klusībā jautāja, labi zinādama, ka Vitoldam šo jautājumu neuzdos. Gan jau viņš pats kaut kad izstāstīs. Kaut kad, pa frāzei, pa teikumam… Gan jau gribēs Valliju ņemt pie sevis, redzēt piedzimstam bērnu un izaugam. Gan jau, tomēr kaut kur zemapziņā grauzās kāds nemierīgs ķirmis: bet ja nu viņas cerības ir veltas?
Skatienu sastapšanās, Vitoldam atmostoties, tomēr kliedēja Vallijas bažas. Sastapis jaunās sievietes smaidu, arī Vitolds mīļi pasmaidīja un, pastiepis roku, maigi noglāstīja sievietes piebriedušo vidukli: – Mans puika.

Ko gan Vallijai vairāk vajadzēja? Žigli piecēlusies no grīdas, viņa pieslēja kājās arī noputējušo ceļinieku un vedināja nomazgāties.
Kādu kumosu steidzīgi apēdis, Vitolds nosēdināja Valliju sev klēpī un īsos, lakoniskos teikumos iezīmēja abu tuvāko nākotni. Jau rīt Vallija pametīs šo skalu būdu un apmetīsies dzīvot Vitolda mājās, parīt abi dosies reģistrēt laulību, tad nosvinēs klusas kāzas, drīz pēc tam Vitolds savu māju pārrakstīs uz Vallijas vārda, abi kopā iekārtos bērnistabu, gaidīs piedzimstam puiku, un visi kopā dzīvos ilgi un laimīgi. Vallijai atlika tikai nopriecāties, ka viņas klusās cerības patiešām piepildījušās, ka puikam būs gan tēvs, gan ģimene, vienīgi punkts par mājas norakstīšanu šobrīd šķita pāragrs.

- Nesteidzies, – viņa klusi čukstēja Vitoldam ausī. – Vispirms mēs ilgi un laimīgi tajā mājā dzīvosim, un kaut kad vēlāk tu varēsi to pārrakstīt uz dēla vārda. Viņam jau tur būs mūžs jānodzīvo.
Mīļi pieglaudusies Vitolda plecam, Vallija vēl par kaut ko ilgi čaloja – par bērna dzimšanu un šūpuli, par mājas pārkārtošanu un krustvecākiem, un pat nepamanīja, kurā brīdī vīrietis atkal iegrima savā noslēgtajā bezvārdu pasaulē. Attapās, kad Vitolds pilnīgi nevietā smagi nopūtās un gandrīz dusmīgi noteica: – Ejam krāmēt mantas, lai ātrāk tiekam pie vietas.
Nekādas lielās bagātības jau Vallijai nebija, turklāt Vitolda savulaik piegādātās saimniecībā noderīgās lietas tā vienkārši rokās aiznest nevarēja. Tās rīt Jāzeps aizvedīšot – solīja Vitolds un mudināja Valliju pasteigties: sen neesot māju redzējis. Viņai gan uz mēles bija jautājums, kas tad šim licis tik ilgi apkārt klīst, bet iedzimtā apdomība arī šoreiz lika paklusēt. Gan jau reiz...
Nedaudzu saiņu un kartona kastu pārnešana un izkārtošana jaunajā mājvietā daudz laika neprasīja, un jau pēcpusdienā abi varēja atslīgt uz Vitolda mātes vecā dīvāna, kur ne reizi vien bija patvērušies savā mierpilnajā ligzdiņā. Sākumā viņi ilgi sēdēja klusējot, vien ieklausoties trokšņos ap veco māju un blakussēdētāja mierīgajā elpā. Vallija gandrīz iemiga Vitolda siltajā azotē, bet tad viņš pats, bez pamudinājuma, sāka stāstīt, jo citādāk nespējot tālāk dzīvot, un jaunās sievietes miegs izgaisa kā nebijis.
Toreiz, pēc lāča uzbrukuma Krievzemes taigā, kad smagi savainotajam Vitoldam brīnumainā kārtā izdevās aizrāpot līdz kādai skrajai nogāzei, kur viņu tikko dzīvu atrada mednieki, viņam izdevās nokļūt slimnīcā. Plēstās brūces izrādījās dziļas un nopietnas, atlabšana prasīja ilgu laiku, bet pienāca diena, kad Vitoldam ārstes palīdzību vairs nevajadzēja. Staigāt viņš vēl nespēja, tāpēc medmāsa viņu iekārtoja pie kādas sirsnīgas ģimenes, kur slimnieku nodeva jaunas meitenes Varjas aprūpē. Sākumā viņa diendienā mainīja Vitolda pārsējus, līdzēja viņam piecelties un spert pirmos soļus, pēc tam vēl trīs mēnešus vārīja spēcinošus buljonus un centās uzbarot. Kādā naktī, kad laukā plosījās viesulis un mājas pakšķi brakšķēja kā pirms sabrukšanas, viņa kaila apgūlās Vitolda gultā un cieši piekļāvās. Pēc tās nakts bija vēl pāris līdzīgas, līdz Vitolds saprata, ka nevēlas taigā palikt uz mūžu, ar skubu savāca savu ceļasomu un aizbēga pat neatvadījies. Varja gan vēlāk rakstīja un sauca ciemos, viņai tur esot visvisādi jaunumi, bet Vitolds neatbildēja un turpmākās vēstules sūtīja atpakaļ neatvērtas, it kā “adresāts neatrastos minētajā adresē”. Viņš negribēja tur atgriezties.
Tajā naktī, kad Vitoldu apņēma Vallijas visaptverošā mīlestība, viņš sapnī esot redzējis Borju. Viņš mājis ar roku, it kā aicinot, it kā saucot sev līdzi, un Vitolds sapratis, ka viņam vajag turp aizbraukt. Mieru nedevusi arī doma: ja nu tas Varjas “jaunums” ir viņa bērns? Vitolds sapratis: pirms šajā lietā neiegūs skaidrību, tīru sirdsapziņu Vallijas acīs nespēs skatīties.
Uz to pusi viņš aizceļojis samērā raiti: autobuss, vilciens, autobuss, vienmotora lidmašīna… Vispirms apciemojis senā armijas drauga Borisa māti un māsu, visi kopā aizgājuši pasērst pie nesen uzliktā kapa pieminekļa. Māte joprojām murgos skatot dēla saplosīto ķermeni. Desmit dienas Vi-
tolds pie viņām pavadījis, vīru darbus apdarot. Daudz darāmā atradis, laikam jau tāpēc, ka nevarējis saņemties iet tālāk. Bet – cik gan ilgi slēpsies pats no sevis...
Durvis atvērusi Varja, un viņai blakus patiešām stāvējis nepilnus trīs gadus mazs puika. Lūkodamies uz bērnu un viņa sejā saskatīdams vien mātei raksturīgos vaibstus, Vitolds sajutis gan zināmu atvieglojumu, gan vilšanos. Sākotnējais satraukums rimis, tā vietā nākusi urdoša ziņkāre: vai iespējams, ka Varja pirms trīsarpus gadiem viņam blakus gūlusies, jau mātes cerībās būdama?
Maldīdamies savās domās, Vitolds pat nepievērsis uzmanību jaunajai sievietei, tāpēc tikai vēlāk, jau pie galda nosēdināts, ievērojis Varjas piebriedušo vidukli un laulības gredzenu pirkstā. “Mums viss kārtībā,” klusi bildusi Varja un pieglaudusi puisēna galvu. “Tas ir Vitaļiks. Vīrs gan viņu gribēja saukt par Borisu, bet es nepiekritu.”
Tajā vakarā Vitolds tā arī nespējis Varjai uzdot tiešu jautājumu, kurš ir Vitaļika tēvs. Viņš nojautis, ka jaunā sieviete patiesību vienalga neatklās. Atgriezies bijušā drauga mājās, Vitolds visu nakti lauzījis galvu, meklējot ceļus uz patiesību, bet nākamajā dienā tā ieradusies pati – Varjas mātes izskatā. Viņu uz stāstīšanu īpaši mudināt nevajadzējis.
Varvara jau kopš skolas gadiem sapņojusi par iespēju pamest šo iznīkušo sādžu un uzsākt dzīvi pilsētā, sapņojusi par kino-
zālēm un teātri. Toreizējais pielūdzējs Koļa ar ģeologu ekspedīciju klīdis pa Krievijas vidieni, Varju viņš īpaši neinteresējis, tāpēc smagi cietušā, vientuļā latvieša parādīšanās devusi jaunas cerības, visas domas tiekušās tikai vienā virzienā – pretim Vitoldam. Viņa iedomājusies, ka ar pacietību, rūpēm un kaislību nopelnīs šī vīrieša mīlestību. Diemžēl iecerētais latvietis kādā naktī pēkšņi nozudis... Divus mēnešus Varja cīnījusies ar izmisumu, gaidījusi vēstules, bet tad pēkšņi padevusies un piekritusi laulībām ar Koļu, kurš viņu aplidojis jau sen. Labi, ka Vitaļiks mantojis mātes tumšos matus un melnās acis. Znots puiku saucot par savējo.
“Nē, mans dēliņš,” ar briestošu siltumu krūtīs nodomājis Vitolds, un, ilgi nedomādams, izvilcis no azotes labi noslēpto naudas zuteni un sniedzis to Varjas mātei. Protams, ka šādu žestu sievietes neatzinušas par saprātīgu – puikam tagad esot ģimene, kas par viņu rūpējas; Koļa to nesapratīšot, Varja – nepieņemšot; Vitoldam tāls un dārgs ceļš līdz mājām pārvarams un – punkts.
Tomēr tūlīt doties mājās viņš nebijis gatavs, kaut ilgas pēc Vallijas tuvuma un siltā ķermeņa atgriezušās arvien biežāk. Gribējies vēl kaut iztālēm redzēt puiku, parunāties ar viņu, tāpēc pieņēmis Borisa māsas piedāvājumu labi nopelnīt – uzcelt jaunu veikala ēku. Trijatā pa diviem mēnešiem to arī gandrīz pabeiguši, bet tad pienākusi konspiratīva telegramma no Jāzepa: “Brauc majas – punkts – Berns – punkts” – un Vitolds sapratis, ka kavēties nedrīkst – Jāzeps par niekiem naudu neizdotu. Diemžēl dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu, viņš iesnaudies un pat nepamanījis, kur pazūd mugursoma ar visu naudu. Labi, ka biļeti no kabatas neizvilka, citādi ceļš līdz mājām būtu vēl ilgāks. Kaut arī reizēm juties pavisam slikti, prātā bijusi tikai viena doma – mājās viņu gaida bērns.

(Turpinājums sekos)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dēliņš

Kategorijas