Nebaida atbildība un slodze

2021. gada 16. jūlijs 00:00

1598

Jūrnieka arods daudziem saistās ar romantiku, skaistu formas tērpu, bezgalīgiem piedzīvojumiem un pasaules apceļošanu.

Gulbenietis Ritvars Ginevičs lauž šos stereotipus, jo savās jūrnieka gaitās ir guvis krietnu rūdījumu un par jūrnieka arodu var teikt, ka tas nekādas atlaides nedod un kļūdas nepiedod, stresa situācijās jāspēj saglabāt vēss prāts, jāspēj uzņemties atbildību par sevi un citiem, un jāspēj tikt galā ar slodzi, savukārt no romantikas uz kuģa neesot ne vēsts.

“Labi, ka visi nedodas jūrā. Ja tas nav aicinājums, tad varbūt arī nevajag. Tā nav tikai un vienīgi naudas pelnīšana, kā tas varbūt izskatās no malas, tā tomēr ir cita vide, kultūra, kurā visiem ekipāžas locekļiem jābūt kā vienam veselam. Protams, jārēķinās ar šī aroda pamatīgi sūro garozu, bet mani nav baidījis darbs, man patīk strādāt, būt aktīvam un darboties ar lieliem apgriezieniem. Ja reiz esmu šeit, tad esmu gatavs slodzei un disciplīnai, ko pieprasa šī profesija. Nogurt varu drīzāk no bezdarbības. Uz kuģa mēs nedzeram visu laiku kafiju un nelūkojamies tālēs. Katram šeit ir savi pienākumi un darbības lauks,” par to ir pārliecinājies Ritvars.

Paralēlā opcija pilotiem

Ritvars atklāj, ka viņa bērnības sapnis bija kļūt par komercpilotu, nevis doties jūrā. Vidusskolas posmā zinājis, ka jūrniecība būs paralēlā opcija pilotiem. Bet tā kā pilotiem ir finansiāli ļoti dārgas studijas, sapratis, ka jāiet apkārtceļš un jādodas uz ūdeņiem. “Pirmie divi studiju gadi ir smagi. Matemātika, fizika. Nebija izteiktas simpātijas pret vienu vai otru mācību priekšmetu skolas laikā, bet tie vienkārši ļoti labi padevās. Absolvējot Latvijas Jūras akadēmiju, uzsāku savas jūrnieka gaitas kā jaunākais kapteiņa palīgs. Šobrīd strādāju kā otrais kapteiņa palīgs, instruktors un ofisa darbinieks, kad šāda iespēja parādās,” stāsta Ritvars.

Kad Ritvars pabeidza studijas Jūras akadēmijā, uzreiz vēlējās “ķerties vērsim pie ragiem” (pēc horoskopa Ritvars ir Vērsis), un beidzot saprast, uz ko ir spējīgs, bet izrādījās, ka atrast darbu nemaz nav tik vienkārši. Viņš skaidro, ka problēma ir ne jau tajā, ka esi slikts darbinieks vai slikts cilvēks. “Kompānijās, bieži vien jau ir nokomplektēts kadru sastāvs ar lielu rezervi, un nav nekāds brīnums, ja kādu pat neizskata kā potenciālu darbinieku. Bet kāds labs paziņa, cilvēks, kuram saistība ar jūru ir bijusi visu mūžu, palīdzēja ar darba iespēju, sakot, ka iespēja tiek dota, bet tālāk viss atkarīgs no paša rakstura, disciplīnas un spējām. Protams, sākumā bija bailes. Bailes nepievilt un parādīt maksimāli, uz ko esmu spējīgs. Atnākot par jaunāko stūrmani, viņi vēlas saprast, vai vispār ir interese uz to visu, cik ambiciozs esi, pārbaudīt tavu raksturu stresa situācijās. Un stresa uz jūras pietiek. Par katru soli, ko veic, jānes atbildība, un jo augstāk kāp, jo atbildības nasta ir lielāka,” uzsver Ritvars, kurš strādā uz kravas kuģa ārzemju kompānijā. “Man ir līguma saistības, un es nostrādāju konkrētu laika periodu. Esot jūrā, grūtākās ir pirmās un pēdējās nedēļas, jo ir daudz domu par mājām, sev tuviem cilvēkiem un to, kas tiks nokavēts, atrodoties jūrā. Jo ilgāk esi prom, jo vairāk aprodi ar vidi, sāc skaitīt dienas līdz kontrakta beigām, sāc veidot plānus atpūtai, dažreiz pat sāc aizdomāties, kā būs izmainījušies mamma un tētis. Savukārt starpposmā, kad jau esi ieskrējies, iesilis darbos, kļūst pat interesanti. Protams, tas arī atkarīgs no atmosfēras, kas valda uz kuģa, un, kā zināms, atmosfēra atkarīga no vadītāja, no kapteiņa. Bet kopumā atmosfēra ir saspringta, kas vairāk vai mazāk atkarīga no pārgājienu ilguma, pārbaudēm, laika apstākļiem,” stāsta Ritvars.

Satikšanās ar pirātiem

Viņam ir nācies piedzīvot gan pamatīgu vētru, gan nācies tikties ar pirātiem. “Vētra – tas nav nekas traks un jauns. Vienīgais, kas sagādā diskomforta sajūtu, ka vētras laikā nevar pagulēt. Jāguļ “zvaigznītē”, jo šūpo,” smejas Ritvars.

Savukārt ar pirātiem Ritvaram nācies sastapties divas reizes: Gvinejas līcī un pie Somālijas krastiem “Gvinejas līcī stāvējām un gaidījām, kad krausimies ārā. Tas bija manas prakses laikā. Vajadzēja naktī stāvēt sardzē. Pirātus bieži var sajaukt ar zvejniekiem, kuriem Āfrikā sirdslieta ir sasēsties laivās, dziedāt dziesmas, mest tīklus un nākt tuvāk kuģiem, jo tiem ir apgaismojums. Tajā naktī, staigājot pa klāju, pamanīju, ka kāds cits kuģis padod SOS signālus, un manos pienākumos bija par to ziņot. Arī pa radiosakariem mums ziņoja, ka mūsu virzienā dodas laiva. Redzēt to bija grūti, jo bija tumšs. Bija laiva, bija pirāti, bet mēs veiksmīgi nokļuvām līdz vietai, kas paredzēta šādos gadījumos uz kuģa. Bijām gatavi. Pirāti mēģināja stutēt trepes augšā, lai tiktu mūsu kuģī, bet viņiem tas neizdevās, un tad viņi devās prom,” nelāgo atgadījumu atminas Ritvars.

Līdz septembrim būs jūrā

Viņš ir pārliecinājies, ka jūrnieka arods pamatīgi norūda raksturu un prasa smagu darbu. “Ir, kas jūrā esot, sabrūk psiholoģiski. Piemēram, kaut kas notiek mājās, bet nevari palīdzēt un aizlidot. Tāpēc laimīgs cilvēks esi tajā momentā, kad uzzini, ka pienācis laiks no jūras doties mājās. Foršākais moments ir mirklis, kad saņem lidojuma biļetes,” smaidot atzīst Ritvars.

Šobrīd viņš ir jūrā. “Ejam no Ķīnas uz Alžīriju (tas bija pašās jūnija beigās – red.). Gājām garām arī Somālijai un bijām arī Suecas kanālā, kuru pavasarī bija aizsprostojis viens no pasaulē lielākajiem konteinerkuģiem,” saka Ritvars, kurš līdz septembrim ir plānojis būt prom jūrā.

Lai arī ikdienā visapkārt ir ūdeņi, tādai nodarbei kā makšķerēšanai, sportošanai neatliek laika, kaut gan, kā pats atzīst, gribētu. “Skatījos kā zvejoja vecākais mehāniķis. Tas tiešām bija tik aizraujoši! Lai cik smieklīgi arī tas neizskatītos, bet vai nu zivis bija tik izsalkušas, vai kā, tās ķērās uz plika āķa. Kā met, tā zivs. Šādas nodarbes palīdz atslēgties no darba, jo uz kuģa ir svarīgi atrast sev tādu nodarbi, kura palīdz brīvā mirklī nedomāt par darbu. Es tādu vēl neesmu atradis, nedz jūra, nedz dzīvē. Šad un tad aizeju uz sporta zāli,” stāsta Ritvars.

Arī tad, kad kuģis piestāj krastā, ne vienmēr ir iespēja baudīt svešo zemi. “Krastā nav daudz laika. Nepieciešamie darbi, kas jāpaveic, notiek ātri, un pats galvenais, tas nedrīkst ietekmēt darba kvalitāti. Un tas ir tikai loģiski. Mana darba ikdiena ostā – palielinās slodze,” stāsta Ritvars, kuram visbiežāk sanāk kuģot pa Vidusjūru. Prakses laikā daudz sanāca doties uz Ameriku un Krieviju. Bet viņa mērķis ir būt visos kontinentos, kuros vēl nav bijis.

Par Ritvaru
Studiju laikā Ritvars Ginevičs bija pirmais kuģīša vadītājs, kurš vietējos un tūristus vizināja pa Stāmerienas ezeru. Šobrīd – jau otrais kapteiņa palīgs. Ņemot vērā hierarhiju uz kuģa: matrozis, jaunākais virsnieks, trešais kapteiņa palīgs, otrais palīgs, vecākais palīgs vai virsnieks un kapteinis, Ritvars vēlētos pārkāpt pāri kapteiņa amatam un kādu dienu kļūt par superintendantu. Bet tas ir tāls sapnis. Viss atkarīgs, cik stipra nervu sistēma, cik daudz spēka to visu panest, jo katrs posms paņem ļoti daudz enerģijas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nebaida atbildība un slodze

Kategorijas