Dzimtas stāsts kā dāvana nākamajām paaudzēm

2021. gada 16. jūlijs 00:00

643

Dzimtas stāsts kā dāvana nākamajām paaudzēm

Dienasgaismu ieraudzījis īpašs dzimtas stāsts, kuru ir apkopojusi rancēniete Genovefa Arena. Grāmatas nosaukums “Es piedzimu Miglānos” jau pasaka mums priekšā - notikumi un likteņa pavērsieni lasītāju aizved uz kādu mazu ciematu Latvijā Daugavpils novadā Kalupes pagastā. Stāstus par šīs dzimtas stiprajiem latviešiem un viņu dzīves līkločiem pirmie dzirdēja un lasīja autores ģimene, kas sanāca kopā jūnijā sengaidītajā dzimtas salidojumā. Grāmata savus atvēršanas svētkus novadā piedzīvoja aizvadītajā piektdienā Gaujasrēveļu bibliotēkā. “Savas saknes zināt ir svarīgi,” ir pārliecināta Genovefa un “Dzirkstelei” līdzdala arī pāris stāstus, kas nav iekļauti šīs grāmatas lappusēs.

Vieglāk sevi iepazīt

Miglāni ir bijusi sena apdzīvota vieta, iespējams. Divdesmitajā gadsimtā Kalupe jau bija pagasta centrs ar divām skolām, slimnīcu, veco ļaužu pansionātu.

Nodaļā par dzimtas saknēm lasām, ka reiz uz ziemeļiem no Daugavpils pie mazas upītes izveidojās apdzīvota vieta. “Pēc Latvijas Republikas atjaunošanas to nodēvēja par Kalupes upi, jo tā ietek Mazajā Kalupes ezerā. Miglāni un mazā upīte atradās starp diviem viena liela meža nogabaliem. Kādreiz dzirdēju minējumu, ka pa šo mežu varot aiziet no Daugavpils līdz pat Alūksnei, un to II pasaules kara laikā esot izmantojis slavenais partizāns Imants Sudmalis ar savu brigādi. Meža ieloka aizvējš un purva mitrums sekmēja miglas saglabāšanos ilgāk nekā citviet, tāpēc nebrīnos, ka māju pudurītim deva nosaukumu Miglāni, precīzāk, Myglānu sola (Miglānu sala),” apraksta autore.

Genovefa Miglānu mājās arī nākusi pasaulē – 1953. gadā. “Vienu brīdi aptvēru, man jau tuvojas septiņdesmit un esmu viena no vecākajām, kas vēl satika vecmāmiņu Eleonoru Miglāni, pārējie vairs neko par viņu un daudziem citiem nezina. Jau pagājušā gada maijā gribējām visa dzimta sanākt kopā, izdarījām to šogad. Visi sajutām šo kopības sajūtu. Ir svarīgi, ka kaut kam esi piederīgs un ka zini, tie ir manējie,” stāsta Genovefa.

Viņa piekrīt – ir vieglāk arī sevi iepazīt, ja zini, no kurienes nāc. Visas personīgās atmiņas, rakstot “izgājušas cauri” pašai Genovefai, un ģimene iedrošina, ka šim dzimtas stāstam noteikti vajagot turpinājumu. “Rakstīt ir svarīgi. Nav pat būtiski, kādā formātā. Tas ir ļoti svētīgs darbs pašam priekš sevis. Šī grāmata vairāk ir par mammas līniju. Un to noteikti bērni, mazbērni varēs pēc tam saviem bērniem rādīt. Prieks, ka mūsu ģimenē ir bērni, kas uzreiz teica – arī gribam izlasīt. Man meita sāka interesēties par vecmāmiņu, tāpēc es sāku rakstīt. Svarīgi zināt, ka neesi šeit ieradies kā nejauša molekula nez no kuras galaktikas, bet esi šeit kā viens no mugurkaula skriemeļiem, un ka tev ir saknes un zari, kas aiziet debesīs. Tas iedod atbildību,” pārliecināta ir Genovefa.

Kopš pirmās nodaļas uzrakstīšanas šī gada 6. februārī pagāja četri mēneši, un 2. jūnijā sadarbībā ar “Ezerrozes” izdevniecību grāmata bija rokās. Arī vāka titulbilde ir Genovefas uzņemta. Metiens nav pārāk liels – vien 50 ekskluzīvi eksemplāri. Vairāki no tiem ir novada bibliotēkās, pārējie – ģimenes locekļiem.

Gāju vilku baidīt

“Domāju, ka tas, ko es izdarīju, būtu jādara katram, kam tuvojas 70. Novērtējiet, ja jums ir onkuļi un tantes, kuri daudz ko atceras. Piemēram, par to pašu Sibīriju. Mūsu mājās par to nerunāja. Atceros, kā mammai prasīju, gan ka gribu oktobrēnos, gan pionieros iestāties. Mamma (Tekla Miglāne/Lāce, 1914.-2006., red.) nopūtās un atļāva. Tētis (Nikodēms Lācis, 1908.-1983., red.) savā Lāču ģimenē bija viens no astoņiem bērniem. Lielāko daļu no Lāčiem 1949. gadā izveda uz Sibīriju. Mamma zināja, ja aiziešu uz skolu un teikšu, ka man neatļāva, tad par valsts ienaidniekiem atkal mūs padarīs. Mamma baidījās runāt, un klusēšana bija kā pasargāšana. Visi gribējām dzīvot,” atceras Genovefa.

“Ja bērns piedzimst pavasarī, tad saka, ka to stārķis atnesa; ja rudenī – kāpostos atrada; ja vasarā – no upes izvilka; ja ziemā – sniegputenis atpūta. Es piederu pie pēdējiem. Par manu piedzimšanu neviens tā īsti nepriecājās, jo neticēja, ka es varētu izdzīvot. Kauli un āda, pati melna– tā mani raksturoja katrs, kas redzēja jaundzimušo. Acīmredzot jau tad manī iedegās spīts: “Es izdzīvošu! Es to izdarīšu!” Man pasaulē nākt palīdzēja 70-gadīgā vecmāmiņa un pusaklā Helēnastante. (…) Mamma Tekla tikai nopūtās: “Vai tiešām bērns būs kā sniegputenis, ja tādā laikā sadomājis nākt šajā pasaulē?” “Tāds arī ir!” šo frāzi viņa teica vēlāk – pēc gadiem pieciem sešiem,” grāmatā savu piedzimšanu apraksta Genovefa.

Taujāta, ko visvairāk atceras no savas bērnības, viņa smaidot atsaka – biju bērns, kurš nemitīgi pārkāpa robežas un tādēļ dabūja trūkties. Bez kļūdām neviens neesot izaudzis, un tas nu esot katra uzdevums – izlabot dažkārt vecāku kļūdas un mainīties pašam. “Vecāki daudz strādāja, bieži nebija laika skaidrot. Atceros, ka sēdēju blakus māsai, kura bija par diviem gadiem vecāka un jau mācījās skolā. Mamma tik teica, mācies, tev drīz arī uz skolu, un skaties, cik skaisti piecinieki sanāk māsai rakstīt. Skatos, māsai burtnīcā tik skaisti uzvilkts un blakus stāv tintnīcas pudelīte. Es tā “čiks” un tā pudelīte apgāžas, un tā skaistā piecinieka vairs nav. Protams, es dabūju par to,” grāmatā neiekļautās atmiņu epizodes stāsta Genovefa.

Vēl viņa atminas, ka septiņos gados, ejot uz skolu, uz ceļa ar vilku aci pret aci satikusies. “Skola līdz Kalupei bija četri kilometri, un mēs ar māsu un citiem kaimiņbērniem gājām visi reizē vienmēr. Vienreiz ieraugu - aiz krūma stāv liels suns. Man bija bail, bet es nolēmu viņu iet baidīt. Tas tā jocīgi stāv un nerej. Kad atnācām mājās, tēvs pusdienās stāsta, ka vilka pēdas tur bijušas un mednieki to nošāvuši. Tad tik sapratu, ka vilku esmu gājusi baidīt.”

Ceļš atved uz Rankas pagastu

Autore stāsta, ka šobrīd viņas bērnības dzimtajā pusē no septiņām mājām, kur kādreiz bija dzīvība un rosība, apdzīvota ir tikai viena. “Zinu, ka mūsu kūts un šķūnis galīgi sabrucis, māja un klēts vēl saglabājusies. Kā mamma 2006. gadā aizgāja mūžībā, tur viss aizauga,” stāsta autore, kuras dzīves ceļš atvedis uz Rankas pagastu.

Skolotājas arods un kopīgais ceļš ar vīru burtiski savijies līdzās, kad 1976. gadā Genovefa nozīmēta no Daugavpils pedagoģiskā institūta strādāt uz Ranku. “Toreiz sadales komisija nozīmēja, uz kuru skolu būs jābrauc un trīs gadi jāmāca. Daugavpilī palikt negribēju un man bija vienalga, uz kurieni mani nosūta. Sākumā mani nozīmēja strādāt Gulbenes 1.vidusskolā, bet tur kaut kas pamainījās, un es nokļuvu Rankā. Ar vīru Robertu (Roberts Arens, dzimis 1950. gadā, red.) iepazināmies Gulbenes vakarskolas Rankas konsultpunktā, es biju viņam skolotāja. Biju uz laukiem ieradusies jaunā skolotāja, kura trešā gada beigās jau bija gatava doties prom. Es Robertam biju palūgusi atvest malku. Ieraudzīju, kā viņš strādā, un sapratu, beidzot viens cilvēks, ar ko varu arī parunāt,” smaidot atceras Genovefa. Tā arī no Rankas prom viņa neaizbrauca. “Izrādās, viņš jau par mani bija daudz informāciju ievācis. Un vēl – kad es pirmajā gadā 1. septembrī ar milzum lielu ziedu klēpi devos uz savu ierādīto apmešanās vietu, izrādījās, tā bija tepat aiz ceļa mājai, kurā šobrīd dzīvoju. Te bija Roberta dzimtā māja. Man toreiz bija tik daudz ziedu sadāvināti kā jaunajai skolotājai. Nesu tos asteru klēpjus un pie sevis domāju, redz, kā neviens pat neredz, ka man to tik daudz. Izrādās, šie abi ar brāli sēdējuši un skatījušies pa virtuves logu, kā aiziet pa ceļu jaunā skolotāja,” stāsta Genovefa. Ar Robertu apprecējušies ātri – 1979. gadā un jau šajā augustā atzīmēs savu 42 kāzu gadadienu.
“Ģimenei ir jāturas kopā, bet ir jābūt arī atbildīgiem, pat ja dzīvē sanāk citādāk. Mēs abi esam domājuši un runājuši, kas tad ir stipru attiecību pamatā. Domāju, ka uz laukiem stiprai ģimenei būt ir vieglāk, jo ir nemitīgi daudz darba. Man bija darbs skolā, mājā trīs bērni, bērnudārza nebija. Bija jāstrādā arī dārzā, jāravē bietes, kartupeļi, zemenes, tad lielais lauka gabals ar rokām jāizārda vienreiz un otrreiz, tad viss jāsakasa un gubas jātaisa. Toreiz mums nebija daudz laika kopā. Katrs darījām savu un nebija laiks strīdēties,” pārliecināta ir Genovefa. Sarunas noslēgumā viņa vēl nosaka – “Mums katram ir savs uzdevums. To varam izlasīt arī Bībelē, ka mums vienkārši katram ir jāiet uz priekšu, pat ja to uzreiz nezinām. Esmu iemācījusies, ka ir vairāk jāuzticas un jāizjūt, ka tu tiec vadīts.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzimtas stāsts kā dāvana nākamajām paaudzēm

Kategorijas