Ziedu un dažādību mēneša – jūnija lapas

2021. gada 16. jūlijs 00:00

Paliek tikai fotoliecības gan par pagātnes namiņa lomu agrākajā, gan drupu kaudzi. Vai lapeni atjaunos? Vai “Doktorāta” sirmie, gadsimtu vecie bērzi, visvecākie apkārtnē, arī neaplūzīs citās vētrās? Es, kā mūžīga veco koku aizstāve, atceros, cik dusmīga biju, kad nozāģēja Tirzas aptiekas egli. Varbūt labi vien bija? Pagājuši jau seši gadi! Tagad varēja arī egli vētra nolauzt. Vējš pūta spēcīgi, un aptiekas ēka tagad neskarta. Kā būtu, ja būtu citādi? Un tādu jautājumu var uzdot ik dienu. Bijis tā, kā bijis!

Tāds “kukū mēnesis”! Daba vienmēr ir liela satura pilna, ik dienu mainīga. Vēroju savu stārķu ikdienu – aizraujoši putni! Lauksaimnieki, pļavās sienu pļaujot, jūnijā klājuši putniem bagātīgus galdus. Pļaujas laikā uz viena lauka salasās desmitiem stārķu un pat vairāk. Gadi nāk un gadi iet, bet, kamēr stārķis sardzē dienu un nakti uz vienas kājas stāv un klabinot savu drošību pauž un mūs vēro, viss tik ierasti notiek: rīts ar vakaru mainās, rozes plaukst un siens pļavās smaržo, vasara rit, daba priecē.

Patiess baudījums bija satikt čaklus un ar savu darbu pat apsēstus cilvēkus un pabūt uz mirkli pasaulē, kas veido šo mūsu pagasta uzņēmīgo cilvēku – darboņu ikdienas skaistumu. Nu nevar tirzmalietis bez savas puķu dobes, bez dārza un sava koka dzīvot! Sējas un stādu laiks ir tā reize, kad braucu uz “Avotu” māju baudīt ziedu skaistumu, nojaust darba radošo pusi un uzņēmību un apbrīnot “ziedu trakumu”. Citādi to nosaukt es nespēju: ziedi, ziedi, stādi un smarža! Saimniece Ligita man rāda tik dažādus ziedus, ka galva sareibst no skaistuma: petūnijas raibu raibās, solēnijas, begoniju kolekcija, kalibrahojas, atraitnītes, lobēlijas, skaistnātrītes, balzamīnes, ledenītes... Jaunums ir podos iekarināmās rozītes! Jau desmit gadus attīstījies šis ģimenes rūpals, pieaugot biznesa gudrībās. Ģimenes vaļasprieks un pilnveidošanās. Zaļie Ligitas pirkstiņi, Kārļa palīdzīgais plecs un mežonīgs darbs diennakts garumā sezonas laikā, vietējo ļaužu apbrīns, varbūt pat tā baltā skaudība. Redzot darba augļus, sajūtu, ka tas ir ģimenes sirdsdarbs, dzīves saturs un ikdienas puķu svētki.
Pēc lielajiem lietiem, zibeņu iluminācijas pienāca 21.jūnijs. Tirzas Kancēna kapos pie nemirstīgās dziesmas “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” autores, dzejnieces Minnas Dzelzkalnes – Tirzmalietes atdusas vietas (viņai 23.jūnijā – 145) pulciņš kultūras cilvēku ar pujeņu ziediem rokās. Šinī svētā atdusas vietā kā sargs sirms paegļu krūms sargā mieru, dodot tīkamu paēnu tveices pārņemtajai kapsētai. Aizkustinājuma asara reizēm norit, atskanot nemirstīgajiem vārdiem: “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme...” Ar tiem svin kapusvētkus un izvada aizgājējus mūžībā ne tikai Tirzā un Latvijā, bet visā pasaulē, kur mīt latvieši... “Kad paguršu zem dzīves nastas, es atdusēšos tavā smiltājā...” pievienojos ansamblim “Atmiņu lietus”. Tad – dzejnieces kristīgā dziesma “Ved mani, Dievs!” Mūsu bibliotēkas vadītāja Agrita stāsta par dzejnieci, atrāda miniatūrajā izstādē Tirzmalietes daiļradei veltītās arī Normunda Treija sarūpētās desmit iepriekšējās grāmatas un divas jaunākās. Agrita fiksē notikumu vēsturei. Par jaunākajām Tirzmalietei izdotajām grāmatām stāsta dzejnieces Tirzmalietes dzīves un viņas literārās darbības pētnieks (un arī viņas visu 12 izdoto grāmatu sakārtotājs un mecenāts) Normunds Treijs. Ir pujeņu laiks, un tas tā saskan ar jauno dzejas apkopojumu “Kad peonijas zied”! Savu Tirzas kultūras nama pasākumos ieviesto maizes klaipa dāvināšanas skaisto tradīciju arī šinī notikumā īsteno Alda. Viņas vēlējumam, lai dzejnieces Tirzmalietes pētniekam spēks un veselība turpināt savu sirdsdarbu, pētot un izdodot jau pēc vienotā noformējuma pazīstamās grāmatas, kas redzamas un saņemamas Tirzas bibliotēkā. Tirzmaliete pat ar šo vienīgo dziesmu iegājusi nemirstībā.

Vēlāk uzzināju, ka Alda savu maizes cepējas talantu apguvusi pie savas mammas un Druvienas Poruku mātes. Pēc līgodziesmām, kuras man liekas īpaši piemērotas šai vietai un dienai, pulcējamies pie Agritas mašīnas uz Līgo tradicionālo pacienājumu un neformālām sarunām. Te es uzzinu, ka Alda pēc šī pasākuma kopā ar mūsu pagasta pašdarbniekiem dosies pie mūsu pagasta Līgām un Jāņiem ar dziesmām un Līgodienas sveicinājumiem. Arī kultūras nams ietērpts Jāņu rotā – skaisti, gaumīgi un sirsnīgi! Izsludinātā konkursa par katras mājas skaistāko Jāņu kroni ceļa galā apbalvojumi būšot pagasta svētkos augusta beigās.

Iesaku tiem, kas pārvalda interneta iespējas, palasīt par dzejnieci Tirzmalieti un iepazīt arī Ata Gunivalda Bētiņa ieguldījumu mūzikas ierakstu pētījumos, un ieskatīties daudzajos saistošajos materiālos. Pie sevis palepojos, ka arī manas emocijas, izteiktas pirms pieciem gadiem Tirzmalietes 140. dzimšanas dienā, atradušas vietu gan mūsu novada laikrakstā, gan Bētiņa pētījumu grāmatā.
Tā kā dažādu sakritību dēļ Līgovakaru pavadīju vienatnē, pasākums kapos deva pozitīvas emocijas un atziņas. Arī Latvijas televīzijas 1.programmas kompānijā nebija vientuļi. Atcerējos Imanta Ziedoņa rindas: “Dzīve jāņem kā smejot, tikpat kā garām ejot...” Izlasīju arī Maijas Krekles lielisko grāmatu “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību”. Bija daudz melanholisku emociju. Labākā grāmata, ko esmu šinī manas dzīves pārmaiņu laikā lasījusi. Tā aizritēja jūnijs, aiziedams ar dzeguzes kukū, mežonīgu karstumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ziedu un dažādību mēneša – jūnija lapas

Kategorijas